Atpakaļ

.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

478.

No: Jana Temats: Baltijas senvēsture

?← 2013. 28. februāris 10:13:49

Labdien!
Esmu ievērojusi, ka Jūs interesējaties par Baltijas senvēsturi, tāpēc rakstu Jums. Vienmēr ar interesi klausos Latvijas radio raidījumus "Zināmais nezināmajā". 22. februāra raidījumā runāja par 8 gadsimtu Eiropā. Tajā uzstājās kāds vēsturnieks no izdevniecības "ABC Zvaigzne". Raidījuma gaitā kāds klausītājs viņam uzdeva jautājumu par hroniku, kurā esot minēti tempļi un svētceļojumu vietas Baltijā. Diemžēl nepierakstīju hronikas nosaukumu. Uz šīm baltu svētvietām esot ceļojuši pat no Spānijas un Grieķijas. Vēsturnieks šo hroniku nokritizēja un teica, ka visas tās zemes tolaik jau esot bijušas kristītas, tāpēc no tām neesot bijis kam šurp nākt. Tā esot tikai tāda Dāņu un Zviedru politika. No viņa vārdiem iznāk, ka nekādas garīgās dzīves Baltijā neesot bijis. Es tam nevaru piekrist tāpēc gribēju uzzināt šīs hronikas nosaukumu, bet izrādās, ka tieši šis raidījums radio arhīvā nav ielikts. Vai jūs, lūdzu, varētu pateikt par kādu hroniku iet runa? Vai ir vēl kādi avoti par šo laiku? Ko Jūs domājat par šo vēsturnieka komentāru un raidījumā pieminēto hroniku?



Mednieku, makšķernieku un vēsturnieku stāsti.


Raidījumu var noklausīties, ja to pameklē...

Ja jūdu – katoļiem (papistiem) un viņu atzariem pasaule ir radusies pirms 6000 gadiem, tad mūsu „akadēmiķiem” viņu pasaules sākums ir grieķu – romiešu dobē, kurā ir izaudzis Kārļa Lielā rabarbers. No šī rabarbera laikiem viņi mēra savu laiku. Viņiem tumsonīgie jūdu zemnieki bija augsti attīstīta sabiedrība, un kultūru (Kārļa Lielā izpratnē) viņi saprot kā standartizāciju, kura tiek ienesta ar uguni un zobenu. Šo kultūras izpratni tagad „mežonīgajiem barbariem visā pasaulē” nes „varonīgie” NATO „bruņinieki”, ASV aviobāzes kuģi un viņu saorganizētie „dumpinieki - teroristi”. Te jāpiezīmē, ka arī pats Kārlis ir no tādiem dumpiniekiem – teroristiem Karolingiem, kuri sadarbībā ar Romas pāvestu gāza likumīgo Merovingu dinastisko valdību.

Mūsdienu Eiropas un eiropiešu vēsture pat neatkārtojas, tā turpinās tieši tāda, kādu to ir iestādījuši tās akadēmiskie aizsācēji. „Europas kultūra” anglosakšu izpratnē, ASV un Europas Savienības izpildījumā, kas ir standartizācijas un nacionālo valstu iznīcināšanas politika, savu sākumu ņem no šiem Vatikāna atbalstītajiem Karolingu dumpiniekiem – teroristiem. „Kristietība”, tumsonīgo bīskapu un Vatikāna izpratnē, ir pārnacionāla un tāpēc, tās izpratnē, nacionālās kultūras un tautu atšķirības ir izskaužamas, tāpat kā Europas Savienībai tas pats traucē tās ekonomiskajā darbībā. NATO ir „kristīgā” politika un bruņotie spēki, tāpat kā ES ir „kristīgā” ekonomika.


***


Visu noziedzīgo impēriju pamatlicēji meklē divas lietas. Pirmā ir kādi svešu kultūru aizgājušo laiku dižgari, kuru „kultūras mantojuma atdzimšanu” tad spēlē šie kungi. Otrā ir kādu svešu kungu lietotie standarti, kuri tiek ieviesti nolūkā pārtraukt apkarotās pašmāju kultūras dzīvi. Tad sava dzimtā kultūra tiek noniecināta un apsaukāta, bet svešzemju standarti (eiro ieviešana) tiek izlikta par glābiņu no visām nelaimēm.

Tas vienmēr tiek darīts ar vienu nolūku – izskaust atmiņas par savas varas nelikumību. Visi virspusē iznestie mēsli greznojas ar svešām spalviņām, meklē kādu, kuram piesmērēties. Vienlaicīgi viņi pieliek visas pūles, lai noslēptu savu senču un tautas vēsturi, kuru viņi nopulgo visiem iespējamajiem līdzekļiem.

Brāļi jezuīti izmanto to, ka viņu rokās ir mikrofoni un TV studijas. Viņi „sēž pie katras auss” un pilina tajā to, ko paši ir sabrūvējuši. Kopā ar saviem „austrumu pretiniekiem” viņi strādā divos virzienos. Pirmais ir tāds, ka viņi visi kopā sagroza kristietības būtību, uzdodot savu indīgo brūvējumu par tīru vīnogu sulu un pat par pašām vīnogām turklāt! Viņu sarūgusī susla ir gājusi ilgu pārvērtību, attālināšanās un atsvešināšanās ceļu, līdz beidzot ir pārvērtusies savas izcelsmes pretmetā un apkarotājā. Viņi ir bērni, kuri sacēlušies pret saviem vecākiem un, tos nogalinājuši, tagad visiem stāsta, ka viņu vecāki ir bijuši tādi paši nodevēji un noziedznieki, kādi ir paši.

Tā nav!

Tas, ko senatne pazina kā kristiešus, ir gnostiķi – zinošie Cilvēki, pretēji ticīgajiem, bet nezinošajiem dažādu kultu piekopējiem. Visa Eiropa bija gnostiska savā kulturālajā, augsti izglītoto Cilvēku daļā un ticīga savā vienkāršās tautas pamatizglītības daļā. Izglītības – gnostisma satura ziņā nebija nekādas starpības starp eseju vai himnosofu Mazāzijā, Lībijā, Etiopijā, vai viņa zināšanu brāli Grieķijā, Gallijā, Britānijā, Baltijā vai Gardarīkijā (Krievija) – visā tajā, ko tagad jezuītu kundziņi saukā par barbariskajām zemēm.

Otrais ir visu meļu iemīļotais paņēmiens – informācijas sagrozīšana, noklusēšana un tendencioza pasniegšana. Raidījumā runātājs centās atspēkot (pieminēto) hroniku ar apgalvojumu, ka tad Grieķija un Spānija jau sen esot bijušas kristīgas zemes.

Jā, protams, tajās jau valdīja (ļoti nežēlīgi valdīja) tumsonīgo bīskapu mežonīgo sekotāju pūļi. Jā, protams, tur fiziski iznīcināja gnostiķus un citādi domājošos senču kultu pielūdzējus. Jā, tur nebūt bīskapa ganītajā „kristiešu” barā bija dzīvībai bīstami. Taču tas nenozīmē, ka visi tā laika „kristieši” tiešām tādi bija pēc savas iekšējās pārliecības. Tāpat kā šodien, lielākā daļa „kristiešu” tāda tur bija formas pēc – „tāpēc, ka tā vajag” tajos apstākļos, kuros viņi dzīvoja. Tāpat tagad – tāpēc, ka „vairs nevajag”, „kristieši” izzūd. Latīņamerika tika kristīta konkistas laikos 15.-16.gs., bet vēl līdz šai dienai tās pamatiedzīvotāji pulcējas katoļu baznīcās, lai tur aiz esošo tēlu maskām pielūgtu savus senos dievus.

Ķeltu kristietība ir senais britu gnostisma variants, kuru Eiropas kontinentālajā daļā atjaunoja viņu brāļi cistercieši, augšāmceļot kā Karaļa Artūra Ciklu. Ja gribat zināt, kāda bija „barbariskā Eiropa”, tad izstudējiet Artūra Cikla filosofisko mantojumu. Tikai, lūdzu, neuzķerieties uz brāļu jezuītu meliem, maldinājumiem un sagrozījumiem, kādus pasaulē izplata holivudiskie un sigmankraviskie kanāli arī Latvijā! Beinsa Duno (Pēteris Donovs) saviem skolniekiem mācīja to, ko druīdu laikos zināja katrs „barbaru” zemnieks. Lasot Donovu, Jūs atkal savienojat vēsturisko senču kultūras tradīcijas saiti.

Inkvizīcija tika dibināta tādēļ, lai apkarotu aiz kristietības maskas slēpušos „pagānus” (arī kristietību pieņēmušo jūdu vidū). Tā bija un vēl šodien ir plaši izplatīta un „kristīgajiem” bīskapiem smaga problēma.

Vēl līdz šai dienai „pagānisms” nav izskausts!

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Brēmenes Ādama hronikā pieminētie tumsonīgo „kristīgo” zemju gnostiķi un „pagāni” nāca uz tobrīd vēl no pāvesta varas brīvo Baltiju iegūt izglītību un pielūgt savus dievus. Tādā kārtā, saliekot kopā jezuītu runasvīra vārdus ar viņam netīkamiem vēstures faktiem, mēs iegūstam viņa stāstījumam pilnīgi pretēju ainu un stingru pamatu apšaubīt visu viņa mums priekšā likto pasaules skatījumu. Nav tur nekādu dāņu un zviedru attiecību kolīziju (ar to viņš maskē un aizsedz vēsturisko patiesību). Ir tikai tā laika pasaules reālijas un mūsdienu meļu runas, kurās turpinās viņu senču tradīcijas.

Neko nezinot par tā laika Cilvēka dvēseles dzīvi, to ignorējot (materiālisti taču!) un visu mēģinot saskatīt viņu atstāto podu lauskās, no kurām var uzzināt to, ka ir ēsts, bet ne to, kas un kāpēc tas ir ēsts, viņi, protams, neko nevar zināt par vēsturi – kā dzīvoja mūsu senči. Tas, ko dara, nav tas, kā dzīvo un tas, ko atrod, nav tas pats, kas ir palicis neatrasts, bet visbiežāk tieši pretējais, un tas ir aizgājis, palicis neizzināms un nekad netiks zemē atrasts.

„Dzīvais ir jāmeklē pie Dzīvajiem”.

Ne pie tā „gala ķeraties”, kungi!

Vēsturei, ja gribat to saprast, tāpat kā sievietei, ir jāskatās acīs, nevis jāčamdās, kas ir noslēpts zem viņas brunčiem tur, kur svešiem nav jāgrābstās.

Nav nekāds brīnums, ka šis cilvēks tā izrunājas. Mūsu dārgā smalkā akadēmiskā vide lepojas ar savu neatkarīgi materiālistisko pasaulīgumu. Tomēr, ja tā uz to paraugās ar pietiekami redzīgu aci un zin, kur skatīties, tad var redzēt, ka patiesībā tā ir pilnībā katoliski jezuītiska. Jezuīti ir stāvējuši pie tās veidošanas (ielikuši tās pamatus) un formēšanas. Arī vēl šodien jezuītu rokās ir to uzturošās un veidojošās aukliņas. Tas ir jezuītu (papistu) leļļu teātris! Ja palūkojamies, kur strādā šis stāstnieks, tad viņa jezuītisms iegūst mūsdienīgu ietērpu. Ja paraugāmies tās izdoto grāmatu sarakstā, tad redzam, ka šī „zvaigzne” ir kultūrintervences placdarms un cilvēces ienaidnieku cietoksnis („vācu pils Rīgā”), kurš dara visu, lai grautu latvisko Kultūru un latviešu tautas pašapziņu.

Vērīgi pārlasiet pieejamos avotus. T.Zeids „Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam”. E.Dunsdorfs „Senie stāsti”. A.Švābe „Senā Kursa”. No tiem Jūs sapratīsiet, ka cienījamo vēsturnieku kungu prātus un domas nekādi nevada viņu zināšanas, bet tikai un vienīgi nezināšana par to laiku un vietu, par to vēsturi, kuras speciālistos viņu Jums iesakās. Jūs redzēsit, ka visas viņu „zināšanas” ir izzīstas no diviem vai trim neskaidriem, kļūdaini uzrakstītiem, tendencioziem un blēdīgiem dokumentiem.

Viens šaurs vēstures uzskatījums mēģina saprast citu atsevišķu, šauru vēstures tecējuma atstraumi un no tā saprast visu palu straumes plašumu! Nezinot no kurienes uz kurieni un kāpēc tā plūst, neko nevar zināt par šauro atstraumīti un tās vietu palos/ Vieni vēstures juku laiku palos ierauti svešķermeņi apcer citu svešķermeņu atstātās driskas un šo drisku tulkojumu skaidrojumos paši „saiet matos”. Visas vēsturnieku ziņas nāk no pārdesmit viņiem izlaupīšanai pieejamajiem un izlaupītajiem kapulaukiem un turienes miroņiem noņemtiem priekšmetiem, kā arī pašu sarakstītu prātojumu lappusēm, kurās viņi bezgalīgi pārspriež citu tādu pašu pārspriedēju pārspriedumus. No viņu rīcībā esošajiem materiāliem ir redzams, ka viņi par visām varēm tiecas uzburt sev tīkamu ainu tur, kur tādas nav.

Ir acīm redzams, ka „kurši” nav etniska vienība – tauta vai cilts, tāpat kā tādi nav arī „vendi”. Ir acīmredzami, ka „kurši” ir nodarbošanās – laupīšana, kuras apzīmēšanai šajās zemēs (kuretum partibus) Baltijas jūras dienvidaustrumos un salās vārdu „kurat”(velni) devuši igauņi (aisti). Mēs redzam, ka „Kurzeme” ir bijusi arī Gotlande un citas salas Baltijas jūrā, kas nekā nav attiecināms uz to sauszemes teritoriju, kuru tagad tā saucam, bet gan uz visu „kuretu” pārvaldījumā esošo teritoriju – „velnu zemi”. Tāpat no dokumentiem ir skaidrs, ka šie „kurat” ir pārvaldījuši savas teritorijas, slēguši līdumus, piedalījušies citu valstu karos, bijuši kā šo valstu varā, tā arī dumpojušies pret to kārtību.

Viss bijis tieši tāpat, kā citās tā laika Eiropas vietās laupītāju un to „kungu” attiecībās, kad laupītāji iekaroja teritorijas, dibināja savas pilsētas, ostas un kontrolētās teritorijas, izpildīja robežu sargu un jūras bruņoto spēku lomu. Šie „kurat” ir piedalījušies baznīcas karagājienos pret pagāniem, kuri līgumos netiek uzskaitīti tieši tāpat, kā līgumos netiek piesaukti „kuratu” paverdzinātie līvi. Un tas ir saprotams, jo šie līgumi taču netiek slēgti ar pamatiedzīvotājiem, bet starp iekarotājiem – „rīdziniekiem”, „vāciem”, „pāvestu” un „kuratiem” – tagad te valdošajiem laupītājiem par pamieru šo zemju izmantošanai un kolonizēšanai. Tieši tādas pat bija iekarotāju sakšu attiecības ar nākošā iekarotāju viļņa pirmajiem normāņu pārstāvjiem Britānijā.

Tāpat no šiem dokumentiem ir skaidrs, ka te nekā nevar būt runas par „nenoformētu tautu atsevišķu cilšu apdzīvotām teritorijām”. No dokumentiem ir skaidrs, ka „kuratu” teritorijās ir nolasāma stingri hierarhiski iekārtota valsts pārvaldes sistēma, kāda varēja būt mantota tikai no augsti kulturālas tautas, bet nevarēja būt „tirgoņu – laupītāju” bandu – „kuratu” ienesta. Tieši šo laupītāju bandu sociālās attiecības, kuru „laika Latviju” pēta un par „Latvijas vēsturi” pasniedz vēsturnieku kungi, viņos rada iespaidu (viņi, iztopot jezuītu kungu interesēm, tam ļaujas) par mežonīgas un akulturālas teritorijas esamību te, pie Baltijas jūras. Viņi negrib redzēt – grib noslēpt to, kas te bija pirms laupītāju „kuratu” uzkundzēšanās.

Es ieteiktu daudz neklausīties vēsturnieku kungu „stāstos par vēsturi”. Vēsture ir visprostituētākā no visām „zinātnēm”. Vēsturnieki un viņu „kopīpašums” – vēsture atdodas katram kungam, kurš nāk ar savu varu un naudu. Tā labi paskatot, var redzēt, ka vēsturnieki ir suteneri pie vienas prostitūtas, kuri to par savas iztikas, popularitātes un mācītu vīru slavas tiesu pagulda apakšā katram, kas vien to iekāro. Šie mācītie vīri un sievas arī paši nesmādē pavārtīties tās „piemīlētajos” pēļos. Katrs no viņiem tur tīko atstāt kādu savu „darba sviedru” pleķi pēc savas saprašanas un spējām.

Viņi, pilnīgi nemaz nerēķinoties ar filosofijas un pašas vēstures liecībām par to laiku, Cilvēku tikumiem un tieksmēm, tajā ieliek visu, ko vien paši savā laikā savos tikumos un tieksmēs par labu atzīst. Tā, savā mantas un varas kārē viņi aizvien vēl mirušo kapos tiem līdzi „aizkapa dzīvei” liek ieročus, rotas un drānas, stāstot mums, ka mūsu senči ir bijuši tik dumji un nav zinājuši to, ka nemateriālajā aizkapa dzīvē neko materiālu līdzi paņemt nevar. Viņi to stāsta pretrunā senču stāstiem par to, ka viņus aizsaulē gaida jauni, veseli un spēcīgi ķermeņi, jaunas goda drēbes, vareni ieroči, dzīres, cīņas un mīlas piedzīvojumi, kuriem uz zemes atstātais līdzi stāvēt nevar. Mūsu senči vienmēr teica, zināja un tālāk mācīja, ka pie šīs zemes ēnām nav vērts uzkavēties, pie šīs vietas ciešanām un vājuma nav vērts tverties, ka tā ir tikai īslaicīga citas – īstās dzīves priekštelpa, kurā nav vērts uzkavēties, tās mantām apkrauties (ko dara tikai muļķi un garā vājie), bet ir jāgatavojas godam stāties Radītāja gaišā vaiga priekšā un sev līdzi tur jānes savā Sirdī krātais un savi labie darbi.

Jūsu pieminētais vēsturnieks raidījumā stāsta par kādu unikālu atradumu – purvā nogremdētu drēbju saini un vairogiem. Viņš tam pieraksta savas dvēseles bailes stāties Radītāja priekšā un tādēļ iztēlo to, kā „velti gariem, kuri viņu pasargās kaujā”. Nabaga pārbiedētais grēcinieks nesaprot to, ka neviens no sendienu karavīriem nāves nebaidījās. Viņiem liktos nesaprotami palaist raķeti un trāpīt kādam pustūkstoti kilometru attālumā, kā to tagad dara „dižie karotāji” – NATO bāleliņi, un pašam par to neko nesaņemt pretī. Tieši otrādi, katrs karavīrs sapņoja kara laukā aci pret aci, zobenu rokā satikt kādu slavenu karotāju, kurš viņu godīgā divcīņā aizsūtītu tieši pie senču dzīru galdiem.

Nāve bija durvis uz aizsauli un katrs tur tīkoja ieiet kara slavas apmirdzēts, katrs gribēja būt kara slavu un pēcteču atmiņu iemantojis varonis, kurš ir kritis no kāda cita Varoņa rokas. Varoņi un kareivji karā gāja slavu un aizsauli iemantot, bet ne savu zemes dienu skaitu vairot. Neviens nekad aizsardzību gariem neprasīja un pēc tās netīkoja. Visi tīkoja ātrāk aizsaulē nonākt, tāpēc kāvās kā traki, pašā kaujas karstumā līda un no nāves nebaidījās.

Vīrs un viņa ierocis bija viens vesels. Vīra gods bija viņa ieroča gods un slavena vīra ierocis bija vērtīgs ar to, ka ir kalpojis slavenam vīram un ir viņa gara nesējs. Slavena vīra gara apdvests ierocis stiprināja visus tālākos ieroča nesējus un otrādi – apkaunots ierocis bija apkaunojuma nesējs visās paaudzēs. Tāpēc apkaunotus ieročus slīcināja upēs un ezeros (slīcināja visus sevi apkaunojušos, ar goda zaudēšanu saistītos noziegumus un to lieciniekus). Slīcinājās negodā kritušie cilvēki. Savus grēkus kristieši slīcināja kristību saņemdami. Ūdeņos samestie ieroči ir ar negodu apkrauti un to ārā celšana ir šī negoda pieņemšana un tālāka nešana savā dzīvē.

Purvos gremdēja visu, kas bija saistīts ar netiklību un tos, kuri bija pieķerti pretdabiskā savas miesas aptraipīšanā. Purvs mumificē un traucē atdzimšanai šajā pasaulē. Tādā veidā senči cīnījās pret pretdabiskām miesīgām tieksmēm. Acīm redzot vēsturnieki jūsmo par divu netikļu apgānīto mantu izrakumu. Tāpat kapā līdzi vienmēr deva to, kas palicējiem saistījās ar aizgājēja personību un viņa likteni, kuru neviens negribēja vai nevarēja tālāk savā dzīvē nest.


***


Vēsturnieku „stāsti par vēsturi” vienmēr ir stāsti par viņiem pašiem, par viņu pašu dvēselēm un to, ko viņi tajās sajūt. Tie, vienmēr ir stāsti par viņu kungiem, par to, ko šie kungi domā, kad par saprātīgu samaksu ar laipnu vēsturnieku atvēli ir vēsturei uzgūluši.

Nekad nevajag klausīties kungu apmaksātu runasvīru stāstos par savu senču vēsturi.

Nekad nevajag uzticēties suteneru stāstiem par piedāvātās „preces labumu”. Viņu piesolītais nekad nav par to prasītās cenas vērts.

Viņu piegādātā „vēstures drānās tērptā daiļava” ir domāta tam, lai nomelnojot Jūsu senču vēsturi, Jums atņemtu Jūsu nākotnes lielumu!


Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija