Atpakaļ


Kam saprašana, lai saprot jeb vēstule tautiešiem.

 (no kādas sarakstes)

 

                                                                                    „Ārstējies!” – populārākais

TVNET rupekļu komentārs.

 

Ak, viedā un taisnā tautiete!

Tas ir tikai epistolārā stilā rakstīts analītisks materiāls informācijai, skaidrībai un pārdomām, kurā nav jāmeklē norādes uz konkrētām personām. Visi Tavi nekorektie un bezkaunīgie izteicieni tagad paliks Tavā vezumā līdz pienāks īstais brīdis apzināties savu domu un darbu sekas. Un neizliecies, ka viss man atsūtītais neattiecas uz tevi pašu. Citādi taču Tu pie Ditas nešiverētu!

Šī sarakste ar tavu melīgo divkosību kļūst arvien muļķīgāka. Tevis izdomātās sistēmas audzēkņi būs vardarbīgi piesaistīti sekotāji. Vardarbīgi tāpēc, ka būs ievilināti ar laimīgas nākotnes solījumiem. Viņi, sākot Tavu mācību sistēmu, nezinās, kur tā viņus novedīs, bet tad jau būs par vēlu.

Tas, ko Tu dari, nav nekas jauns. Tā ir Gurdžijeva ieteiktā tehnoloģija, kuru ar Tavām rokām par ES naudu viņu vadībā realizē divlīmeņu pasaules veidotāji Latvijā. Tagad viņi to sauc par senču pieredzes – „dzimtas atmiņas” atjaunošanu, par tradīcijās esošās gudrības lietā likšanu, kas viņu vadībā izvēršas par tautas gremdēšanu māņticībā, maģijā un plānprātībā. Šī savienība vienmēr atrod tādus, kuri uzklausa viņu pamudinājumus tādu paškonstruētu mācību veidošanai. Tas ļoti labi iederas tajā „tautas pašizdomātas reliģijas” un paštaisītas vēstures pasaulītē, par kādu tagad veidojat Latviju. Tādu Latviju, no kuras Kultūra esot gājusi uz Indiju un tad atkal nākusi atpakaļ uz visu Eiropu. Tas jau pārspļauj krievu murgus par to, ka senatnē visa Eiropa ir bijusi viena liela Krievija.

 

Tādas „etniski orientētas izglītības sistēmas”, kādu Tu veido, plaši pielieto ASV savu krāsaino iedzīvotāju idiotizēšanai. Tā ir viņu preemptīvā kara tehnoloģija, kurā upuris nekad neapzinās to, kas viņam ir atņemts, un tādēļ nekad vairs nevar to atgūt. Tu atņem pašu attīstības iespēju.

ASV visur iesūta tādas Ditas. Ditas sameklē tādus muļķību pilnus patmīļus kā Tevi un ar viņu rokām idiotizē pārvaldāmo zemju iedzīvotājus. Tur, kur ir karš, tur ir divas nometnes, kuru esamību Tu noliedz vārdos, bet realizē darbos. Protams, ka es aizstāvu Latviju un latviešus, un tāpēc es esmu Tev pretējā pusē. Es esmu pret tādu ievilināšanu un pārtaisīšanu.

Šajā sakarībā Tev derētu painteresēties par „Violetās liesmiņas” mācības rašanās un izplatības vēsturi. Tev būtu veselīgi uzzināt tās ieviesējas Latvijā likteni un to, kas tagad notiek ar šīs „izglītojošās sistēmas” sekotājiem. Tu varētu salīdzināt savu (savu padomdevēju un semināru vadītāju – Tevis virzītāju) veidoto sistēmu ar to, ko iesaka (ieteica) saviem sekotājiem „Violetās liesmiņas” attīstības sistēma. Tu tur atradīsi pārsteidzoši daudz sakritību. Tas, kas atsevišķā gadījumā aplūkots liekas labs, pareizs un derīgs esam, pie kopsakarību redzējuma, plašāk pasauli skatot, izrādās postošs. Kartupeļus stādīt ir labi, to darīt rudenī ir muļķīgi, bet zaļu, apsauļotu kartupeļu ēšana ir indēšanās. Indes pasniegšana ir noindēšana. Cilvēks ir jāattur no kļūmīga soļa un nedrīkst teikt, ka sevis sakropļošana ir „viņa attīstībai nepieciešams neredzams process, kuru nevienam citam nav lemts izprast”!

 

***

 

Tu „fleitē”!

Tas, kurš ir sūtīts kā Pārcēlājs, tāds ir ar Sūtītāja gribu. Nekāda viņa paša darbība nevar mainīt viņa un pāri ceļamo attiecības. Pārcēlājs nevienu nevar atturēt savā laivā kāpt, ne arī paātrināt iekāpšanu. Laivā kāpējs iekāps pat tad, ja Pārcēlājs būs tālu no kāpēja uzskatiem par pareizu Pārcēlāja uzvedību.

Tāda „iekāpšana” nāks no katra „kāpēja” vajadzības ”pārcelties” un viņam atsūtītā Pārcēlāja (kāds nu bija pie rokas – daiļš un muzikāls vai greizs sakārnis ar vārnas balsi) esamības, par ko ir parūpējies Radītājs. Te nav nekādas „pareizās” vai „nepareizās” Pārcēlāja rīcības. Bet tam, kurš pats par Pārcēlāju uzdodas – tam gan ir „kāpējam” visādi jāpielabinās, jāpiemērojas un skaisti, patīkami jāizrunājas, lai viņu savā laivā ievilinātu. (Un vispār – kas tas par riebīgu niķi visu laiku izvēlēties ar aizkapa pasauli saistītus tēlus!)

 

***

 

            Man ir stiprs pamats apšaubīt Tevis prātotās „nelineārās – simboliskās – folkloriskās” izglītības veselīgumu un rezultātu nekaitīgumu. Vēl vairāk – es tur saskatu tās pašas vecās, patiesu izglītību graujošās darbības jaunā iesaiņojumā.

            Es redzu četrus galvenos iemeslus neticēt Tevis darītā labumam.

1.     Cilvēka faktors.

2.     Šo Cilvēku pieeja darbam.

3.     Materiāla īpatnības.

4.     Vispārējais sabiedrībā notiekošo procesu konteksts un liela apjoma manipulācijas telpā, kurā Tu rosies.

 

1. Tu esi tipisks muļķa ar iniciatīvu modelis. Tikai tava patmīlība Tev traucē to atzīt. Nepietiek, ka pati ar saviem eksperimentiem esi sačakarējusi sevi, tad tagad pūlies to pašu izdarīt arī ar citu vecāku bērniem! Tu nekad neesi varējusi atšķirt īsto no ilūzijām, izdomājumus no zināšanām un labo no sliktā. Tev vienmēr viss ir liberālas spriedelēšanas un skaistu vārdu līmenī. Tu esi kā tie kristieši, kuri katru teikumu sāk ar Dievu, bet darbos ir ar velnu, vai vispār nekur. Tu izsaki pamācības, kuras pati savā dzīvē neievēro, un, šīs pamācības izdalot, ar savu olekti mērīto „drēbīti” vienmēr „nogriez” sev par labu.

Tu nekad neko nopietni neesi mācījusies tajā jomā, kuru gribi celt. Visas Tavas zināšanas nāk no Taviem pirkstiem, populārām brošūriņām un domu apmaiņas ar tādām pat kā Tu. Tu vienmēr esi dzīvojusi savu ilūziju un izdomājumu pasaulē. Nespēdama apgūt Īsto, Tu būvē savu „atsevišķo pasaulīti” – burbulītī, kurā slēpies no patiesības.

            Tev piebalso citi tādi paši, kuriem patīk Tavi skaistie vārdi, un tie, kuri tāpat kā Tu veido savus skaisto vārdu pasaulītes. Jūs viens otram sniedzat skaistu, nomierinošu vārdu „tabletītes”, kas darbojas kā psiholoģiska narkotika. Citi – reālisti raksta projektus, saņem naudiņas, laiž Tevi uz tribīnes un tā jūs tur to naudiņu sev pelnat. Tāpēc viņi Tevi par lielu „zintnieci” taisa (citādi jau par Tavu uzstāšanos projektos naudiņu nedotu) un Tu ar tādu „dziedošā putniņa” lomu un šo naudiņu esi mierā, turklāt – par „lielu zintnieci” taču Tevi piesaka un publikai zīmē!

            Tev patīk ap folklorā atrodamiem tēliem grozīties un ar simboliem spēlēties. Ar to palīdzību Tu hipnotizē savus klausītājus, bet, ja Tu iedziļinātos Pasaules Garīgās Kultūras tradīcijas studijās un uzzinātu ko patiesībā nozīmē Tevis cilātais ābola simbols, tad Tu pati kaunētos par tām muļķībām, kuras līdz šim esi sarunājusi un sastrādājusi. Tad Tu pati saprastu, cik lielu noziegumu pret savu tautu esi izdarījusi!

 

2. Tagadējā izpratne par folkloru, tās vietu un saturu ir veidojusies padomju laika mācību iestādēs, šo iestāžu audzēkņu saprašanā, padomju laiku bankrotējušo sabiedrisko, partijas, arodbiedrību un kultūras iestāžu darbinieku rokās un viņu darbības rezultātā un tikusi iespaidota no baznīcas, „new age” kustības un tās virzītāju – Vatikāna manipulācijām sabiedrībā. Daļai tas ir salmiņš, ar kuru neizglītotu Cilvēku vidē noturēties „sabiedrības krējumā”, daļai naudas pumpītis, bet daļai veids, kā realizēt savus zemākos instinktus un atklāti praktizēt maģiju, buršanu un šamanismu. Katrā gadījumā jūsu tagadējā folkloras pūra izpratne ir materiālistiska.

            Uz ko citu jūs neesat spējīgi. Jūsu skaistie vārdi ir vājš piesegs jūsu materiālistiskajām domām un rīcības motīviem. Jums pašiem liekas, ka Jūs par debesīm, bet patiesībā ar zemi tas viss sākas un pie zemes beidzas. Jūs pat nesaprotat to, ka Debesis ir principiāli kas cits, nekā jūsu „debesu vārdi” un tāpēc, ja kāds sāk rādīt uz tām, tad to uzņemat ar tādu naidu, kā kad viņš jums pašu dzīves pamatu atņemtu. Tajā jūs, neskatoties uz citām savstarpējām ķildām un konkurenci, esat vienoti.

            Tāpēc tas, ko Tu veido, ir vēl ciešākas važas, ar kurām savus „izglītojamos” pie zemes piesiesi.

            Šamanismam ir daudz formu. Tavs šamanisms tērpjas latviski tautiskos brunčos, rotās un vārdos.

            Savos dzīves mērķos un izpratnē materiālisms ļoti labi saskan ar lozungu un iegalvojumu: „Mēs esam zemnieku tauta!” No turienes nāk un tiek uzturēta netīksme pret Pasaules Garīgās Kultūras tradīciju un sistemātisku, īstu Pasaules Garīgās Kultūras mantojuma apguvi. To jūs aizstājat ar saviem izdomājumiem. Zemnieciskais (vienmērīgā atkārtojumā esošās dzīves rituma) paštaisnums, vienkāršotā dzīves uztvere, uzskatu šaurība, zināšanu trūkums un tieksme pēc tūlītēja rezultāta, kas ir pretrunā ar zemniekam nepārskatāmo Zināšanu telpu, neizbēgami noved pie vienpusīgas folkloras materiāla atlases, skaidrojuma atbilstoši materiālistiski – zemnieciskās apziņas spējām un tā iedzīvināšanas rituālos, kas ir maģijas un buršanas daļa. Tas parauj vaļā durvis garu piesaukšanas idealizēšanai, orģiju prakses atjaunošanai un zemāko instinktu patvaļai. Tu pat nenojaut, cik cieši blakus esi vuduisma kalponēm!

            Tu pati to neredzi tāpēc, ka tas Tev ir pārāk tuvu. Tu vairs neesi spējīga paskatīties uz savu darbību un apkārtni no malas, bet tieši tas – ja vari redzēt sevi no malas, dod spēju vērtēt to, ko dari.

            Objektīvs skatījums ir bezpersonisks.

            Tu esi pārāk iemīlējusies sevī.

            Tevi apreibina pašas darbības ritms un iedomas, kādās tu redzi tā rezultātus.

            Tu esi zaudējusi pasaules notikumu kopainu un pārskatu par divu hierarhiju cīņu, kurā mēs esam. Tu visu laiku centies iztēlot ainu, ka mēs esam vienā pusē, vienā Latvijā, kur atšķirīgām metodēm daram vienu darbu viena mērķa labā.

Tā nav.

Mēs jau sen esam pretējās barikāžu pusēs un katrs strādājam savā hierarhijā. Tevi Tava ātro panākumu meklēšana un patmīlība ir novedusi pie tumsas brāļiem, bet es turp doties atsakos. Tā ir galvenā pretruna, kura Tev liedz saprast mani un notur mūs pretējos, nesamierināmos dzīves un darbības polos. Tu pieņem tumsas brāļu slavinājumus, viņu atbalstu un piedalies viņu apmaksātos projektos. Tev šķiet, ka Tu izmanto viņus, bet viņi izmanto Tevi. Nav svarīgi cik lielas domas esi sadomājusies, svarīgi ir, ka Tava darbība ir kontekstā ar viņu darbībām.

- Ja tu pieskaiti sevi „gaismnešiem”, tad kā gan Tu vari noliegt visu un būt opozīcijā visam, ko vien Skolotāji dod kā Garīgās izaugsmes pamatu, ceļu un līdzekļus?

- Ja Tu tāda esi, tad kā gan tavi palīgi un domubiedri var izrīkoties tā, kā viņi to dara savā „teritorijā” http://marasloks.lv/public/?id=132&ln=lv?

- Par kādu viedokļu pieņemšanu un līdzāspastāvēšanu te var būt runa un kā jūs to ievērojat?

- Ja Tu esi mūsu pusē, tad kā vari pieļaut tādu ķengāšanos par Skolotājiem un to, ko viņi mums māca?

- Kā Tu to vari aizstāt ar sevis pašas izdomājumiem?

- Jebšu Tev ir citi skolotāji, kuri nav mani Skolotāji?

- Ja viņu zināšanu Avots un mērķis ir viens, tad taču viņiem būtu jāmāca tas pats un starp mums nebūtu barikādes, un Tu nedarbotos svešos kontekstos, bet, tā kā Tu nekā neatzīsti mūsu Skolotāju mācīto un izdomā kādu pati savu domubiedru pulkā kuplinātu pasaules redzējumu un tā mācīšanu citiem, tad nākas atzīt, ka Tavi skolotāji pieder citai – mūsu Skolotājiem naidīgai kopai, mēs esam pretējās pusēs un mūsu darbi ved uz kopā nesaliekamiem rezultātiem.

Tu saki: „Vajag jauno pasauli celt!” Vajag gan, tikai Tava „jaunā pasaule” ir tā pati vecā, pie polārā loka skatāmā, šamaņu kontrolēto briežu ganu dzīve, vai tās pašas dzīves otra puse burvju vadītajos kaimiņu lopu zagļos Āfrikā. Tava „jaunā pasaule” ir atgriešanās pie „vecās pasaules” sākumiem – raganu riņķa dancis, bungu un tamburīna dauzīšana, rotu un ieroču šķindināšana, instinktu vaļā palaišana, „bloku” noņemšana, „čakru tīrīšana”, „plūsmu regulēšana”, iegrimšana mistiskā „tautiskā spēka un zināšanu” pustumsā, kurā tiek meklēta „kosmiskā gaisma” un tur atrastās māņticības pacelšana pārpasaulīgu zināšanu kārtā. Govs ķēde un miets ganībās. Nebeidzama kustība „uz priekšu” pa apli, kuram blakus vienmēr ir mazs, ērts slaucējas ķeblītis.

Mūsu Skolotāji māca, ka Cilvēka lielums ir viņa spējā pieņemt, ietilpināt un vairot visu iepriekš dzīvojušo Cilvēku atstāto Kultūras mantojumu, bet Tu gribi būt liela pati no sevis. Tur, kur es rādu pakāpties augstāk un raudzīties plašāk, tur Tu noved pie adatas acs. Tur, kur var un vajag salikt kopā divus, trijus un piecus, lai atjaunotu kāpņu nepārtrauktību, Tu Cilvēku noliec stāvēt uz viena pakāpiena un tā noturi strupceļā.

Tev „atteikšanās no sava” ir tur, kur tiek piedāvāts uzlabot esošo, paplašināt redzesloku un iespēju daudzveidību, pie esošajām zināšanām pievienot citas – tām Cilvēces kopīgajā zināšanu pūrā blakus esošas. Protams, tāds Cilvēks vairs nav mucā turams un pa spundi barojams.

 

- Kur gan tādām mūsu attiecībām esot, Tu saskati „vienā durvju pusē stāvēšanu”?

- Vai neredzi, ka tieši Tu ap savējiem un ar Tavu līdzdalību „tavējie” ap mācāmajiem un „gaismā vedamajiem” esat barikādi uzcēluši, aiz kuras māņticībā un naidā slēpjaties no rokām, kuras var Jums palīdzīgas būt?

- Vai neredzi, ka karu ceļat tur, kur miers varēja un ražība būt?

- Vai domājat sevi jau tik svētus esam, ka visu Zinat, Redzat un Varat?

- Vai Jūsu pašpietiekamība nav Jūsu pašapmāns?

- Kā var „vienā laivā” sēdēt, pretējos virzienos airējot?

- Un ko labu es par tādu „airēšanu” varu teikt?

- Vai man Jūs uzslavēt par labu zara zāģēšanu, uz kura Latvija sēž?

- Tad tāpēc Tu nopel manu netīksmi pret tiem, kuri ir Tavā barikāžu pusē?

- Kā gan Tu vari pierakstīt nevainīgu kļūdu un „neaudzinātību” tiem, kuri atklāti grauj visu, ko mūsu Skolotāji ceļ?

 

Var un vajag piedot nepilnību un nezināšanu, neprasmi tiem, kuri mācās un cenšas apgūt, bet ne tiem, kuri naidīgi noraida un aktīvi grauj mūsu celto. Te frāzes par „lielo piedošanu” ir ņirgāšanās, jo ne Tu pati, ne kāds cits no Tavas puses darboņiem nekādu tādu „piedošanu”, „atvērtību” un „citu viedokļu pieņemšanu” nepazīst un nepielieto. Garīgajā dzīvē savstarpēja mierīga līdzāspastāvēšana ir norma un attīstības likums, bet tikai tad, kad runa ir par attiecībām starp viena Avota ierādītiem likumīgiem attīstības ceļiem, bet nekādi nevar būt runa par toleranci un mierīgu noraudzīšanos uz to, kā šie ceļi tiek grauti, postīti un tīši maldināti Garīgo attīstību meklētāji. Nekā nevar pieļaut to, ka ceļš tiek atņemts, jo tas nozīmētu līdzdarbošanos attīstības aizkavētājiem un paverdzinātājiem, uz ko Tu mani savos vēstījumos aicini!

 

3. Pasaules Koks – tas nav tikai pasaules iekārtojuma, cēlonības un attiecību simbols, kurā Debesis nosaka un vada zemes dzīvi un veidolus. Tas rāda arī Cilvēka domu pasaules prioritāti viņa darbos un viņam pieejamo zināšanu – Pasaules Kultūras mantojumaPasaules Garīgās Kultūras tradīcijas identitāti un pieejamību visām tautām. Visās tautās viņu mitoloģijā mēs atrodam vienus un tos pašus motīvus, vienu un to pašu cēlonību, vienu un to pašu labā, pareizā un derīgā meklējumu virzienu un izcelsmi. Visu Cilvēku apziņa, smadzeņu darbība un fizioloģija, ievērojot vecumu, dzimumu un klimatisko joslu diktētas atšķirības, darbojas vienādi. Tas runā par vienota attīstības ceļa esamību un to, ka šis ceļš ir visiem kopīgi ietā pagātne.

Visai Cilvēcei ir kopīga izcelsme un dzīve pagātnē, kuru ir vadījusi Pasaules Koka Debesu sakņu daļa. Cilvēcei ir kopīgās pieredzes un zināšanu stumbra daļa, kurā glabājas visuniversālākās atziņas, priekšstati un tēli – tas, kas ir Īsts, pareizs un patiess visiem, vienmēr un visur. Katra tautu grupa, tauta un dzimta ir Koka stumbra turēti zari, un tādā pat kārtā katra tāda zara individuālais novietojums telpā atspoguļo Universālo Zināšanu un pieredzes vispusību, bet nekādā gadījumā ne dažādo pieredžu pretrunību. Piederība vienam stumbram norāda uz zaru šķietamo atšķirību līdzsvaroto saskaņotību un saderību esamības pamatos. Neviens no zariem nav veidots atšķirīgi. Jaunākie atkārto visu vecāko zaru struktūru un dzīvi augstākā telpā. Tā ir vienīgā atšķirība starp veciem, pagātnē dzīvi sākušiem un mūsdienās dzītiem zariem.

Katram zaram, esot Koka daļai, ir jāpakļaujas Koka dzīves un vainaga veidojuma loģikai. Zara veidolu nosaka šīs loģikas un zara apgūtās telpas individuālo īpatnību mijiedarbība. Telpa veido zaru uz esošā stumbra bāzes. Zars ir pamatpatiesību jaunu pielietojumu meklējumi.

Tādos meklējumos ir Koka attīstības loģikas turpinājums (fraktālis), tradīcijas turpinājuma jaunatradumi, kā arī neveiksmes, strupceļi un atkāpes no normas – slimības. To, kas ir jaunatradums, bet kas slimība, nosaka jaunveidojuma atbilstība vai pretrunība koka stumbrā iebūvētajām pamatpatiesībām. Saglabājot Koka pamatpatiesības un vainaga veidošanas loģiku, vienlaikus atmetot kroplos izaugumus, veidojas veselīgs zars.

Katra tauta savā dzīvē uzkrāj pieredzi, kļūdas un svešas ietekmes. Mainoties apstākļiem, aizmirst agrākās zināšanas, bet to vietā sadomā tagad jau neizprotamā skaidrojumus. Sazeļ māņticība un no mutes mutē nodotais mantojums mainās līdz nepazīšanai. Tas notiek pat tad, ja tautai nav jāpiedzīvo tīša maldināšana.

Visi pasaules pulksteņi rāda „vienu laiku” tāpēc, ka tie tiek saskaņoti ar nemainīgu un visiem kopīgu pulksteņa laika etalonu. Etalons novērš kļūdas un uztur vienotību sistēmās, kuras ir jāsaskaņo ar pulksteņu palīdzību. Tāds pat etalons katras tautas attīstībai ir Pasaules Kultūras mantojums – Pasaules Koks.

Ikkatrs Latvijas iedzīvotājs var pārbaudīt savu zināšanu un uzskatu atbilstību šim Kokam vai pretrunību tam – slimīgumu. Katra jauna ideja vai risinājums var tikt saskaņots ar Stumbru un telpu ap to – vainaga veidošanas loģiku. Viss pretrunīgais tūlīt ir redzams kā slimības skarts.

Tā mēs varam ņemt ikkatru savu tēlu, priekšstatu, tradīciju, rituālu un dziesmu. Salīdzinot to ar Pasaules Koka Stumbru, tūlīt atrodam tā atbilstību vai atkāpes no Pamatdoktrīnas. Katrā tautā periodiski notiek tāda vētīšana, kurā graudus atsijā no pelavām. Vētīšana uztur zara dzīvību un atdala maldu pārņemtos, Dzīvībai nederīgos no tālāk dzīvot spējīgajiem. Cīņa viņu starpā piešķir zaram tā neatkārtojamo formu. Nav neviena taisna kā ar lineālu novilkta līnija zara.

Baltu klubs neatdarina senatnes priekšmetus, apģērbus un sadzīvi. Klubs ceļ Gaismā Baltu Druīdu Garīgo tradīciju. Mēs nekā nepretendējam un netiecamies uz taustāmo lietu autentisku atveidi. Mums tas ir pat nepieņemami, jo nav iespējama autentiska dvēseļu rekonstrukcija, bet bez tās visi priekšmetu atdarinājumi (atveidojumi) ir tikai teātra dekorācijas. Laika gaitā pārveidota dvēsele saskarē ar senatnes priekšmetu nevar atjaunot sevī adekvātu senatnes ainu. No materiālā (sekām) nav ceļa uz dvēselisko (cēloni). No formas nav ceļa uz Pasaules Koka Filosofiju, bet Filosofija var atrast katru formu un dot tās vietu pasaules kopainā. No zara atrāvusies lapa nevar zaram pieaugt.

 

Katras tautas vēstures un tās artefaktu izpētei ir jāsākas ar Pasaules Koka un tā zara filosofisko izpēti un tikai pēc tam var pievērsties atsevišķu materiālo liecību apguvei. Pretējā gadījumā tāda priekšmetu ieguve un atdarinājumi vairo traucējošus izdomājumus un kaitīgus maldus.

 

Ir jāsaprot, ka laika gaitā ir uzkrājies liels daudzums kā vienu, tā otru. Tai pat laikā dažādu apstākļu dēļ ir zudušas saites ar koka stumbru un arī no tā saņemamās zināšanas. Subjektīvu iemeslu dēļ folkloras materiāls ir pieblīvēts ar nepatiesu, maldīgu un pat kaitīgu darbību pēdām. Tā visa pasludināšana par vērtību ir dziļi maldīga un tautas nākotnei kaitīga rīcība.

Bez zaudēto vērtību (zināšanu) atjaunošanas un kaitīgo darbību slavināšanas pārtraukšanas nav iespējama patiesa folkloras materiāla vērtības apzināšana, izpēte un pielietojums tautas nākotnes pamatu veidošanai. Esošā situācija uztur plašas iespējas destruktīvām darbībām tautas kolektīvās apziņas laukā zemāko dzīvniecisko instinktu atraisīšanai un manipulācijām ar nākotnes perspektīvu, kas acīmredzami ir šodienas darboņu šajā laukā mērķis.

Pasaules Koka Pamatdoktrīna ir filosofiski ļoti smalki un vispusīgi izstrādāta. Tajā mēs atrodam visu mūsdienu dzīves organizēšanai vajadzīgo. Pamatdoktrīna ir veidota sirmā senatnē un tās patiesumu aizvien pierāda zinātnes attīstība. Tieši zinātne savā progresīvajā daļā tuvojas Koka Stumbram. Mūsdienu Cilvēks uzskata, ka ir tālu pavirzījies savā attīstībā. Tātad, mūsdienu Cilvēka dvēselei bija jābūt zinošākai un savu izcelsmes avotu jūtošākai. Tātad, katrai saskarsmei ar pagātnes artefaktiem, tradīcijām un ikdienu bija jābūt lielākas skaidrības un ar to filosofiskā satura sapratnes apdvestai. Tātad, nevajadzēja būt vietas izdomājumiem un spekulācijām. Tomēr mēs redzam, ka tā nav.

Tas nozīmē, ka šodienas Latvijas iedzīvotāju dvēseles ir atkritušas tālu barbarismā un neizmērojami atpaliek no „pirmskristīgā” vai vēl senāku laiku Zemes iedzīvotāju dvēseļu attīstības līmeņa. Tas nozīmē vienu – nekāda attīstība nav notikusi.

 

Ir acīmredzama attālināšanās no Koka Stumbra un šīs attālināšanās ļaunprātīga izmantošana. Ir acīmredzama Pamatdoktrīnas – Pasaules Garīgās Kultūras tradīcijas noliegšana un tās filosofijai pretrunīgas tēlu sistēmas veidošana un simbolu skaidrošanas prakse. Notiek Pasaules Koka Latviešu Zara slimīga kropļošana.

 

Folklorā atspoguļoto zināšanu un dzīves ierašu izpratne ir gaužām vienkāršota, rupja un analfabētiska, kas lielākajā daļā gadījumu mazina folkloras materiāla vērtību vai pat pilnīgi apvērš tās darbību.

Ap savākto folkloras materiālu ir radīts Garīga zīmola tēls un šo zīmolu izmanto veikli darboņi savu interešu sasniegšanai. Patiesībā ne šie darboņi, ne arī viņu uzklausītāji nesaprot spēkus, kuri viņu acīs glorificē tautas mutvārdu tradīcijā atrodamo. Kā vieni, tā otri izjūt nepieciešamību atrast kādu spēka avotu ārpus sevis un tāpēc viņi pievēršas tam, kas viņiem nes daudzkārtīga vērtības apliecinājuma faktu. (Reklāmās ļoti bieži ietver „informāciju” par daudziem miljoniem šo preci nopirkušo.) Latvijā par šīs vērtības apliecinājumu kalpo visi senči, kuri it kā ir saskārušies ar šo zīmolu.

Skolā ir iemācīts, ka folklora nāk no visiem Cilvēkiem, kuri te ir dzīvojuši. Tāpēc liekas, ka viņi visi nevarēja kļūdīties, kaut gan tāda attieksme izriet tikai no mūsu domām par folkloras materiāla viennozīmīgo vērtību un tā monolitāti – zināšanu trūkuma par folkloras materiāla saturu un vērtību. Tas ir – Cilvēkiem ir vērtīgas viņu pašu domas par folkloras saturu. Tieši to izmanto darboņi. Viņi uztur interesentu ilūzijas par viņu glorificēto folkloras tēlu.

Savukārt darboņiem vajadzīga „aizmugure” – senču siena, uz kuras autoritātes atbalstīties un turēt savu runu ietekmību, jo uz klausītājiem iedarbojas viņu pašu ticība „senču nemaldīgumam”, bet ne runātāju izteikto vārdu satura sapratne. Vienīgais pierādījums runātāju vārdu saturīgumam viņiem ir

atsauksme

uz senčiem – viņi tā darīja, viņi tā runāja, viņi to zināja... jo paši klausītāji par šo „darīja”, „runāja” un „zināja” saturu neko nezin. Taču darboņiem ar to pilnīgi pietiek – balstoties uz „senču sienas” viņi savāc visu tās autoritātes spēku un ar tā  palīdzību manipulē ar saviem klausītājiem un folkloras kopu entuziastiem.

 

4. Tevis prātotā „izglītības sistēma” ir ieprogrammēta postmoderna pasaules projektā, kuru ir sākuši realizēt Rietumi. Tu vienkārši izpildi viņu pasūtījumu. Tu šeit viņiem veido „instrumentu” ar kuru idiotizētos zemākā līmeņa izpildītājus – apkalpotājus nodalīt no īstu izglītību ieguvušiem sistēmas pārvaldniekiem un labuma baudītājiem. Viņi visur sameklē tādus kā Tu, kuri ar labiem nodomiem ieved savus tuvākos ellē.

Tu ne ar ko neesi labāka par teroristiem Sīrijā. Tu tāpat iznīcini mierīgos iedzīvotājus, tikai Tavas lodes un granātas ir smalkākas, Tava „gāze” ir nāvējošāka. Tavs „instruments” ģenētiski modificē dvēseli, ārējo veidolu uz kādu laiku atstājot tādu, kāds bijis. Tu vienā mutē ar košļājamo gumiju ieliec vārdu ”dievadēls” un pati par to jūsmo. Pēdējie dziesmusvētki ir tam pierādījums!

- Jebšu Tu esi tik naiva un domā, ka vārds „dievadēls” no tās mutes izstums gumiju?!

Tas, ko dvēsele savai samaitāšanai ir pieņēmusi, to ir samaitājis. Samaitāto par tīru un nesamaitātu padarīt nevar.

Nevainība ir tikai līdz tās zaudēšanai.

Uzticība līdz nodevībai.

Dzīvība līdz nāvei.

 

Šo Rietumu „divātrumu”, divlīmeņu un divu paradigmu (mistiskās un augsti zinātniskās) postmoderna pasaules projektu Latvijā virza Dita, un tādēļ ap sevi pulcē tos, kurus var vadīt glaudot un pucējot viņu patmīlību un uzturot viņos ilūzijas par viņu „gaismnesību”. Tevi tāpat kā citus noķer aiz Tavas lepnības un kāres iekļūt kādā īpaši izredzēto „gaismnešu” kārtā, ko Tev nodrošina labi attīstītā projektu rakstīšanas un caur tiem naudas sadalīšanas sistēma. Un te nav svarīgi vai tā ir kādam zināmā un pazīstamā Dita, vai viņu sauc citā vārdā. Katrā jomā ir kāda tāda „dita”, kura, „nacionālās drānās” tērpusies, Rietumu interesēs virza kādu āmurikāņu vai ES projektu Latvijā, strādā svešzemnieku iekarotāju labā un svešzemju interešu apkalpošanai.

 

Tieši tāpēc manis tur nav un nekad nebūs!

 

Mūsdienās, kad ap folkloras krājumiem sapulcējušies materiālistisku izglītību guvuši, baznīcas kontrolē esoši un tūlītēju labumu rituālos meklējoši „zemnieku tautas” prātiņi, kad nav notikusi folkloras materiāla vētīšana un vērtēšana pēc to piederības pie Garīgās tradīcijas vai maģijas apcirkņiem, kad visā sparā darbojas individuālismu, egoismu un materiālā labuma meklēšanas propagandas instrumenti, kad plaši tiek reklamēti māgi, burvji un šamaņi tiek celti goda vietā, Tava „folklorā balstītā nelineāri – simboliskās domāšanas izglītības sistēma” beigsies ar pilnīgu audzēkņu paškontroles izdzēšanu un zemāko instinktu patvaļu, kas tavus audzēkņus „vēl siltus” nodos pilnīgā verdzībā šo pašu instinktu „kontroles operatoriem” un masu apziņas manipulatoriem.

 

 

***

 

Tā nu tas dabā ir iekārtots.

Gaisma izplatās no tās izstarošanas centra telpā uz turieni, kur tās nav – tumsā. Gaisma starodama pārveido tumsas telpu par Gaismas pasauli. Tas notiek, neskatoties uz tumsā mītošo būtņu neapmierinātību par notiekošo. Kā Gaismas izplatīšanos, tā telpas pārveidošanu un ar to saistīto tumsībā mītošo būtņu vaimanas rada Dievišķā Likuma darbība.

Visa Zeme ir Dieva pasaule, tāpēc „ielaušanās” tumšā vietā nav „uzbāzība”, bet tikai un vienīgi likumīga savu teritoriju pārstaigāšana, caurlūkošana un likuma atgādināšana tā esamības noliedzējiem! Tādas neērtības ceļas no viņu pašu netīksmes par likuma un kārtības esamību! Tieši otrādi – tāda nokāpšana tumsā dod iespēju tur iesprostotajiem atskārst Gaismas esamības virzienu.

„Ābols” pieder Radītājam, tāpat kā „ābola” došana vai ņemšana, bet „ābola” baudītājam būs rūpēties par pienācīgu „ābola” glabāšanu, nevis zūdīties par roku, kura „to bez viņa ziņas ņem”. Nevienam nevar atņemt to, kas patiesi ir viņa. Paņemt var tikai to, kas viņa nebūdams, ir viņa tuvumā. Tikai tas, kam patiesi pieder „ābols”, to pēc savas ziņas un gribas var ņemt vai pēc tā sūtīt kādu savu sūtni tad, kad tas viņam ir zināms par pareizu esam. Tāpēc nezūdies par „ābola ņemšanu”, bet raugies Tev uzticēto pienācīgi glabājam!



                                                        Baltu kluba Pūķis