Atpakaļ


Jautājums no www.philos.lv

526.

No: welland      Temats:  latv. val. etimoloģija...

?← 2014. gada 03.oktobris 00:59:11 

Vēlējos uzdot kādu jautājumu, kas man krietnu laiku nedod mieru. Tik nevar saprast, no kura gala lai iesākas...
Pirms pāris gadiem, kad ģimenes lokā sākām mosties no "letarģiskā miega", meklējām dažnedāžādu izglītojošu literatūru un lēnām "aizbridām" līdz kamiņzemei Krievijai, jo tur arī notiek senās kultūras mantojuma celšana gaismā un patrāpījās "pa rokai" tāds rakstu krājums (pareizāk sakot tur ir rakstiski izveidoti video faili, kur kāds vīrs braukā apkārt kur tik viņu aicina un atbild uz iedzīvotāju dažnedažādajiem jautājumiem). Līdz šim ir "izdoti" tādi 10 apkopojumi (pielikumā nosūtu nr.9, jo tur biedzot parādās Latvijas vārds - 40 lapā tiek uzdots jautājums par lietuviešu valodu un atbildē tiek iekļauta arī latviešu valoda, bet tā atbilde kaut kā nepārliecina...)
Vārdu sakot, diezgan pārliecinoši tiek pasniegta slāvu senā kultūra, kura ir it kā bijusi pati pirmā zemes virsū un viss pārējais jau pēc tam ir veidojies. Ļoti pārliecinoši un saistoši tiek pasniegts viss sākot no rakstu zīmēm, alfabēta, (ar visiem tēliem un katra burta nozīmi utt.), "savas" aritmētikas, simboliem, kalendāra (dzīves ritējuma) līdz pat sadzīves sīkumiem (kuri agrākos laikos nekad nav bijuši sīkumi - visam, ko cilvēki ir darījuši, ir bijusi kāda (sakrāla) nozīme. Interesanta šķiet arī piedāvātā slāvu vārdu etimoloģija - katru vārdu var izskaidrot kāpēc tas ir tieši tāds un ne savādāks, piemēram, vārds "борода" ir divu vārdu salikums - "богатство" + "рода" vai arī "ведзьма" = "ведающая" + "мать" utt.

Un jautājums būtu - kur mūsu tauta visā šajā "pozīcijā" atrodas (atradās) - kas mēs esam un cik seni, kādas tautas atzars vai pirmtauta? Kā ir ar latviešu valodas etimoloģiju? Vai ir kādi avoti pieejami izpētei? Kāds ir Jūsu viedoklis par to kā tiek pasniegts "mantojums" slāvu nācijai? Ar cieņu, Gavaru ģimene Vārkavā.



Sveiciens Gavaru ģimenei Vārkavā!

 

            Lai saprastu kas, kā un kāpēc tā notiek, ir jāpieņem trīs fundamentālas patiesības – realitātes. Pirmā ir tā, ka uz mūsu planētas notiekošais ir Kosmiskos mērogos notiekošā daļa. Otrā ir tā, ka uz Zemes tās Evolūcijas gaita ir izkropļota. To savtīgos mērķos kropļo un bremzē – ievirza nebeidzamā riņķī (no spirāles izgrieztā un noslēgtā aplī) tumšās hierarhijas brālība, ar kuru Evolūcijas turpināšanai cīnās Gaišā brālība Cilvēces Vecāko Brāļu un Skolotāju vadībā. Trešā ir tā, ka Cilvēces Evolūciju vada Skolotāji – Mahatmas paši, vai caur saviem līdzstrādniekiem. Visas Cilvēcei derīgās zināšanas ir iegūtas un apgūtas viņu vadībā. Tās zināšanas, kuras ir apgūtas Skolotāju vadībā un tradīcijā, kuras turpina un iemieso tradīciju, ir vērā ņemamas. Tas, ko kāds sludina kā paša atklāsmes un pētījumu rezultātus, labākajā gadījumā ir patiesību fragmentu, puspatiesību un maldu sajaukums, bet sliktākajā ir tumsas brāļu meli un maldu izplatīšana. Katram avotam jāuzdod jautājums

– Kas ir Tavi Skolotāji, kas ir viņu Skolotāji, kādu tradīciju Tu turpini?

            Indoeiropiešu garīgās(vēdiskās) kultūras tradīcija, kuras centrālā un vienojošā daļa ir tas, ko tagad Eiropas centrālajā un ziemeļu daļā (Eiropa ir līdz Urāliem!) sauc par Druīdu kultūru, ir tiešā Šambalas brālības Cilvēces Skolotāju vadībā un labvēlīgos apstākļos pagātnē veidoja savu Agartas brālību. Šīs kultūras tradīciju var izsekot Hermeja Trismegista, antīko Filosofu – Platona, Pītagora un viņu skolnieku darbos, Eseju filosofijā, senajās mistērijās, Artūra Ciklā, Zoroastrismā un visu citu Cilvēces apgaismotāju darbos, kuri tādā vai citādā veidā Eiropā ienes to, ko Austrumi glabā savās Vēdās un plašajā Filosofiskajā pasaulē.

Mūsdienīgākie Skolotāju sūtījumi Cilvēcei un Eiropai ir Teosofija un Dzīvā Ētika. Teosofija ir Dzīvās Ētikas sastāvdaļa. Esot pietiekamai izglītībai, centībai un pielikto pūļu ilglaicībai, Dzīvajā Ētikā un Teosofijā var atrast visas zināšanas un citos vēsturiskos avotos esošo Zināšanu atslēgas (sapratnes kodus). Ir ļoti daudz materiālu par Āriešu – Druīdu Garīgo Kultūru, bet tie, kuriem nav sapratnes kodu (atslēgu), tos lasīdami neredz. Viņi nezin un netic, ka tas, ko viņi meklē, visu laiku ir viņu acu priekšā, bet noticējuši, to neprot izmantot. Tumsas brālība ir mainījusi priekšstatu sistēmu un domāšanas veidu – attīstījusi šamanisma formu – materiālismu, kas liedz uztvert un saprast Garīgās kultūras mantojumu, tādas kultūras darbību un darbības pēdas.

Nekāda informācija „par” pagātni un tur notikušo nevar dot pieeju pagātnes Garīgajai Āriešu – Druīdu kultūrai un tās mantojumam. Tikai savas domāšanas pieskaņošana šīs kultūras normām un kvalitātēm var dot sapratni, ar kuru var apgūt Āriešu – Druīdu kultūru. Tas nav bijušā mantojums – tā ir dzīva un darbīga kultūra, kura ir tās dzīvajos nesējos.

            Es Jums varu atbildēt no šīs kultūras tradīcijas viedokļa. „Ārieši” (Arjieši) – ienācēji Arjavartas ielejā Ziemeļindijā tur turpināja Cilvēces attīstības plūsmu tās 5.ciklā – tur ir 5.rases – Arjiešu aizsākums – 1.apakšrase. No turienes aizsākās Indoeiropiešu rases 2.apakšrases migrācija uz rietumiem caur Vidusāziju, Afganistānu uz Tuvajiem austrumiem, kur to jau pazina kā semītus – 3.apakšrasi. Nonākuši un ieņēmuši Vidusjūras apkaimi, Eiropas daļā tie kļuva par 4.apakšrasi – Ķeltiem. Ķelti, migrējot uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem, attīstījās par Teitoņiem – 5.apakšrasi. Mēs runājam par migrācijām un vēsturiskiem cikliem 100 000 gadu garumā. Teitoņi – „ārieši” ieņēma teritorijas līdz pat Urāliem sen pirms sengrieķu atstātajām pēdām, kādas arheologi tagad atrod Grieķijā un Vidusjūras krastos.

Nav lielas jēgas runāt par tautām – ir jārunā par kultūrām. Teritorijās, kurās iespiedās ārieši (kļūdami par teitoņiem), dzīvoja 4.rases dažādu pēdējo apakšrasu tautu pēcteči. Ārieši te ienāca kā ķelti, attīstījās par teitoņiem un attīstības cikla beigās sajaucās ar te mītošo 4.rases tautu paliekām. Tagad Eiropā, izņemot žīdus un čigānus, vairs nav tīru tautu, visas ir dažādu tautu maisījums visdažādākajās proporcijās. Šīs proporcijas tad arī ir tas, ko mēs tagad uztveram par ģermāņiem, skotiem, velsiešiem, leišiem, „slāviem”, krieviem un visiem citiem, kuriem piedēvējam kādu etniskumu. Tāds „etniskums” ir tas, ko vēsturnieki mēģina saskatīt sev pieejamajā milzīgo vēsturisko ciklu plānajā virskārtā. Baltijas (teritorijas gar Baltijas jūru līdz Urāliem) vēsture ir mērāma daudzos gadu tūkstošu desmitos, bet vēsturniekiem Latvijas vēsture sākas no mūsu ēras 12.gadsimta, vēl dažus gadsimtus agrāk tie saskata vājās liecības un pieminējumus avotos, kurus neprot lasīt un saprast, bet tālāk viņiem ir tikai tumsa, no kuras pretī blenž asinskārs mežonis ar akmens cirvi rokās.

Ja mēs gribam runāt tādās kategorijās kā kultūra – „slāvi”, tad mēs visi tiešām esam „slāvi”, kuri dažādu ārēju apstākļu spiedienā diferencējušies par „tautām”, no Atlantijas līdz Urāliem. Tādā nozīmē, ka mūs visus pēdējo gadu tūkstošu laikā ir malušas vienas un tās pašas dzirnavas, un mēs esam viens un tas pats pamatmateriāls – ārieši – teitoņi, mēs tiešām esam brāļu tautas no viena un tā paša celma – āriešu kultūras. Savukārt tas, vai mēs sevi pieskaitam „latviešiem”, „krieviem”, „leišiem” vai āriešiem – teitoņiem, ir atkarīgs no tā , vai mēs jūtamies kā vikingu – laupītāju pēcteči, vai kā šīs zemes kopēji līdz viņu iebrukumam, un tātad, piederīgi indoeiropiešu – Druīdu kultūrai. Laupītājiem kultūras nav – tāpēc „latvieši” sevi maldīgi pieskaita Indoeiropiešu Kultūrai, bet var sevi ieskaitīt indoeiropiešu „tautās”.

            Ja mēs sevi ieskaitam Indoeiropiešu Druīdu (Druīdi nav saistāmi ar kādu tautu vai apakšrasi – Druīdi bija arī semītos un ķeltos) kultūrai un teitoņiem – tautām, kuras to kultūras un ģenētiskā materiāla deģenerācijas ceļā vikingu karadraudžu iekarotāji izskauda kā tautas un etniskās vienības (Tauta un etnoss nav viens un tas pats. Ir etnosi, kuri neveido tautas. Tauta ir tāds etnoss, kurš ir spējis izveidot sabiedrību – sākt sabiedrisku ideālu vadītu sociālu kopdzīvi, kad sabiedrības intereses stāv augstāk par individuālisma tendencēm. Latvieši ir etnoss, bet nav tauta.), tad mums jābeidz domāt par sevi kā par „latviešiem”, „leišiem” vai „krieviem”.

            Ar senumu ir ļoti vienkārši – to, kuri tagad sevi sauc par latviešiem, aizsākumi ir meklējami ar brīdi, kad 7.gs. pirmie „senprūši” – pruzi (tā viņi sevi esot saukuši) padzīti no Gotlandes, izkāpa Kuršu un Vislingu kāpās un sāka iekarot šo Baltijas jūras krastu. Tā kā šie iekarotāji (karadraudžu „ekonomikas”) noliedza valsts varu, hierarhisko integrāciju un kādu ārpus karadraudzes esošu autoritāti, tad nekādas kultūras (tur, kur nav valsts infrastruktūras, tur nekāda kultūra nav iespējama, jo elementāras eksistenciālas vajadzības apmierinošā populācijā nevar rasties – tai nav vajadzīgs tas, kas ir kultūra, un nav tādu tehnoloģiju, ar kurām realizēt to, ko dod kultūra – filosofiju, zinātni, mākslu, sociālo dzīvi un pieredzes tradīciju), valsts, infrastruktūras un pārvaldes sistēmas te nebija līdz brīdim, kad parādījās baznīca ar savām struktūrām, abatiju valdījumi (kuros legalizējās līdz tam pagrīdē nīkusī Druīdu tradīcija) un Vāczemes muižnieki, kuri ienesa Rietumeiropas pārvaldes kārtību. Stabilāks valstisks veidojums parādījās līdz ar Livonijas ordeņa rašanos – Livonija.

            Tā populācija (kas arī nebija monolīta), kura te mitinājās zemnieku kārtā, ar saviem pārvaldītājiem kopīgu aristokrātijas – priesterības – inteliģences – amatniecības un zemniecības hierarhiju neizveidoja un par vienotu tautu nekļuva, tāpat kā to neizveidoja pati no sava vidus – vēl vairāk vienmēr tiecās (sapņoja) iešķīdināties kungos – sveštautiešos. Te nav bijusi manāma (kā Skotijā, piemēram) kāda etniska lepnuma un sevis izteikšanas tieksme. Tāpēc arī nekur tālāk par vikingu laiku savstarpējo kašķēšanos, apkarošanu un „siltāku zemju” meklēšanu nav tikuši arī vēl šodien. Šis ģenētiskais materiāls, atšķaidīts un piesārņots ar visādiem piemaisījumiem tā arī nav kļuvis par tautu, kaut gan ļoti grib sevi tā dēvēt. Latviešu „tautiskums” ir mītisks – tajā nav tautai piemītošā galvenā elementa – kopā saturošā vienojošā magnēta – vajadzības būt kopā, kopības gara.

            Tauta atsakās no visa, kas tai traucē būt pašiem un kopā. Tauta sargā vienotību. Tauta augstāko labklājību saskata savas identitātes uzturēšanā.

            Kas attiecas uz valodu salīdzināšanu, tas tā to nevar darīt (es domāju, atsūtītajos piemēros). Pēdējos gadsimtos valodas ir stipri mainījušās – pat mainītas (arī latviešu literārā valoda ir speciāli veidota, un pēc Puškina laika krievu valoda ir pilnīgi cita, kā līdz tam) un tāpēc ne krievi, ne latvieši tā, kā tagad, nerunāja. Vārdu nozīmes pēdējo gadsimtu gaitā mainās. Tā „мужик” tagad ir rupjš vīrietis, bet agrāk tā sauca vīriešu kārtā neuzņemtu jaunekli (vispār neuzņemtu). „Бабочка” tagad ir „tauriņš”, bet tā sauca sieviešu kārtā neuzņemtu meiteni. „Невеста” tagad ir līgava, bet tā sauca neizglītotas un neaudzinātas, no sabiedrības izstumtas sievietes viņu nepanesamā rakstura vai netiklības dēļ. Te liela nozīme arī izrunai un intonācijām. Tagad runā skaldīti un neadekvātiem uzsvariem. Agrāk runāja dziedoši, vijīgi un noapaļoti. Rejoši (kā tagad) runāja neaudzināti, rupji, cietsirdīgi, akulturāli ļaudis un deģenerēti Cilvēki. Pēc balss skaņām pazina Cilvēka „augstdzimtību”.

Mainoties domāšanai un dvēseles struktūrai – mainoties dominantēm tajās – mainījās arī valoda. Mūsdienu valodā nevar izteikt senču priekšstatus un viņu valoda neder šodienas domāšanai. Ar mūsdienu domāšanu nevar apgūt senču valodas saturu un dzīves redzējumu. Tie visi ir mūsdienu Cilvēka prātojumi par to, „kā tas toreiz bija” un „ko ar to domāja” vai „saprata”. Mūsdienu dezorientētajam Cilvēkam nav nojausmas par to, kas ir reliģija (pat, ja viņš sevi uzskata par ticīgo) un tās Dievi, jo nekad nav dzīvojis reliģijas un Filosofijas veidotā pasaulē. Viņam nav tādas pieredzes.

            Jūsu atsūtītie vārdu skaidrojumi neiztur nekādu kritiku. Šis Cilvēks nezina, par ko runā. To, kuru tagad sauc „ведьма”, agrāk sauca „навна”, no vārda „навь” (nerādāmā pasaule - nāve). „Мать” (māte) ir tā, kas dzīvību dod, bet „ведьма” (навна) dzīvību atņem. Tas, ko domā stāstnieks ar savu „zinošo māti”, ir „баба яга” – vecmāmiņa, jo „яга” ir „tas es, no kā es cēlos” – iepriekšējais „es” – aizmugurē – „ēnā esošais „es””. „Яг” – sencis. „Бабушка” ir sieviete precību gaidās – „бабочка” citā izrunā. „Ведьма” kādreiz bija novērošanas vieta, no kuras tālu redz vai vienkārši medību slēpnis – uzglūnētava vai slepena medību vieta, bet sabiedriskā nozīmē to attiecināja uz kādam vien pārzināmo, atbildībā esošo – „это его ведьма”, jo arī medību vai novērošanas vieta bija kāda pārziņā – atbildībā nodota, sabiedriski derīga darbība.  

                        Par vārdu „борода” varat padomāt paši. „Борода” neapšaubāmi skan līdzīgi kā „bārda”.

Palūkojiet.

Борода” (bārda) – „бор” (biezs mežs) – „собор” (sapulce, vienošanās vieta) – „набор” (izlase, uzņemšana kopumā) – „подбор” (izvēle pēc kritērijiem kopumā) – „выбор” (izvēle no kopuma) – „отбор” (atlase no viena kopuma citā kopumā). Visur „бор” saistās ar „brīvu kopumu aktīvā darbībā”. „Борода” (bārda) – „боровик” (baravika) – „боров” (mežacūka). „Борода” un „боров” gan skan līdzīgi, gan vizuāli saskan, vai ne? Ir taču līdzība starp mežacūkas un bārdu noaugušu ģīmi?

Un latviski?

Bars (cilvēku kopa) – bārda (matu kopa uz kakla un vaigiem) – bardi (dziesminieki, kuri uzstājās pulcēšanās vietās un laikā).

Krievu valodā „бор” ir saistīts arī ar jēdzienu „брать” („бор” – ņemšana ilgstošas darbības nozīmē), bet „род” (dzimta) bija jēdziens, ar kuru apzīmēja lemtspējas mantošanas tiesību stāvokli sakarā ar likumīgas dzimšanas faktu kopienā. Kopienu kultūrā, kas ir raksturīga Druīdu kultūras iezīme, īpašumus, izņemot nelielu personiski lietojamu priekšmetu skaitu, pārvaldīja kopīgi kopienas sapulce (собор – „kopā ņemti” – sapulcināti, sastiprināti). Līdz ar to mantošanas tiesības neattiecās uz iespēju ņemt (būt bagātam), bet dot ieguldījumu īpašumu pārvaldē, būt lemšanas tiesību pilnam – no tāda varēja „ņemt vārdu” – prasīt atbildību. „Родной” ir ar pārvaldes tiesībām apveltīts, pilnvērtīgs. „Безродный” ir bez tiesībām pārvaldīt, un līdz ar to, vērā neņemams – nepiepulcējams cilvēks un bezatbildīgs, no kura nevar prasīt piedalīšanos. Mežā („в бору”) visi dzīvo kā „родные” – vienas kopienas savstarpēji atbildīgi un „соборные” – nedalāmi vienotie. Tāpēc „бор-рода”(tiesību ņēmējs) ir atbildīgs Cilvēks noteiktas varas stāvoklī – „бородатый”. Jaunekļiem tādu tiesību nebija.

            Arī mani nekā neuzrunā un nepārliecina šī cilvēka runāšana. Tagad tādu ir daudz. Katrā tautā ir tādi, kuri tai iestāsta tās izredzētību un „pirmdzimtību”. Visi tādi stāsti – „sevišķās matemātikas” un citi „izcilības apliecinājumi” ir „no pirksta izzīsti”. Arī Latvijā savulaik uzdarbojās tāda Tamaša, kurai bija „laika viļņi”, īpašā „tiku-taku” skaitīšana un tamlīdzīga „maģiskā zinātne”. Tās ir mūsdienu Cilvēkam pieņemamas un saprotamas (un tāpēc nepareizas) citu mūsdienu Cilvēku priekšstatu projekcijas pagātnē – fantāzijas. Ja mūsdienu Cilvēkam atklātu visu patiesību par pagātni – to, kā tur patiesi dzīvoja, tad viņš to nekad nepieņemtu un nesaprastu. Šodienas Cilvēks tur redz to, kas un kāds viņš ir pats šodien un nekā nesaskata no tā, kā un kāds ir bijis senatnē – saprot tikai to senatnes daļu, kura atbilst viņa paša šodienas dabai.

            Krievijā, tāpat kā citur, Cilvēki tiecas veidot nākotni – tiecas uz to, kas viņi varētu un gribētu būt. Tāpēc meklē savas pagātnes saknes un pamatus. Pagātne caur šodienu turpinās nākotnē, tāpēc – „ko liksi pagātnē – to iegūsi nākotnē”. To zinot, tumsas brāļi pieliek pūles, lai visiem līdzekļiem aizvilinātu meklējošos prom no īstās pagātnes uz iluzorām ainām, vikingu glorificēšanas viduslaikošanos, šamanismu un pseidoreliģijām. Mēģinot uzskaistināt un turpināt vikingu laiku radīto Krieviju un Latviju, nākotnē neko radīt nevar. Tikai senāko sakņu atrašana var dot nākotnes ceļu, kurā nav vietas tumsas brāļiem.

 

 

            Ieskatieties www.baltuklubs.lv

 

                                                                                                                                               Pūķis