.DOC versija izdrukai

Jautājums no www.philos.lv

358.

No: Sigita Temats: Senprūšu maģija

?← 2010. gada 25. februārī 15:21:18

Labdien!
Kā redzu Jūs atsaucaties uz materiāliem par senprūšu vēsturi (bruteņiem) - Simona Grūnava hroniku. Vai uzskatāt to par ticamu un kādā mērā? Un vēl - tajā ir minēti augstas pašuzupurēšanās piemēri. Krīva Kirvaiša un Vidvuda sadedzināšanās tautas labā. Vai tas nav piemērs to tīrībai? Kas jūsuprāt ir tik nepieņemams senprūšu (senlatviešu) maģijā? Paldies par atbildi!


Dzejnieks un senču gari.


Visu cieņu Prūšu, Leišu un Latvju (kuru?) advokātei Sigitai. Tā jau tagad tāda prakse – apsūdzētajam parasti ir trīs advokāti, bet cietušajam nav ne liecinieku, ne padomdevēju. Tur, kur sastopas dažādu zinību jomas, izrādās, ka vēsture neorientējas fizikā, fizika neko nezina par tiesību normām (izņemot savas tiesības darīt visu, kas ienāk prātā), bet advokātam vēsture un fizika ir viena liela “kaut ko tādu pirmo reizi dzirdu” zeme, viņam ir tikai viens lozungs – mūsējos neaiztiec!

Tieši šis princips – “mūsējos sit!” un - “mūsējie vienmēr ir labie!” vēsturei un uz tās balstītai šodienas dzīvei ar tās diktēto nepieciešamību pieņemt lēmumus, nodara vislielāko postu. Bieži vien tieši pašsaprotamais un visiem vispārzināmais izrādās vislielākie maldi, muļķības un nekad nenotikušas epizodes. Ja kādam dzejniekam tēvs bija Mārtiņš, tad tas nenozīmē to, ka viņa mātes vīrs – saimnieks, vārdā Mārtiņš ir šī dzejnieka tēvs. Jo, to pašu māju kalpam (par kuru vēsture klusē) arī ir Mārtiņš vārdā un viņas māsas (pie kuras viņa tovasar tik bieži ciemojās) vīra brālis tāpat ir Mārtiņš.

Tas, ka kāds tagad uzskaita brāļu tautas un par sliktajiem uzskata to konkurentus uz šo zemi, vēl nenozīmē to, ka šīs brāļu tautas – viņu senči, ir labie. Tāpat tas nenozīmē arī to, ka šie “labo senču apkarotāji” tāpēc ir sliktie vai labie. Britāniju iekaroja Sakši, bet pēc tam vēl arī Normāņi. Pamatiedzīvotājiem “sliktie” ir kā Sakši, tā arī Normāņi, bet tagadējiem salu apdzīvotājiem ir iespēja izvēlēties savus senčus – to, no kā viņi ir cēlušies – no pamatiedzīvotājiem, kurus paverdzināja Sakši, vai Sakšiem, kuru tiesības uz kundzību apstrīdēja un nīcināja Normāņi. Viņi tāpat var atmest ar roku šim sakņu meklējumam un paziņot, ka visi tie bārdainie vīri ir viņu senči, bet tad nav ko brīnīties, ja viņu dvēsele pušu plēšas starp nesaticību, augstprātību, pasaules klaidonību, nodevību, kauslību, sava vēdera pildīšanu un miglainiem sapņiem par savu baltu dvēselīti.

Skaidrs, ka katram reiz ir jāpieņem lēmums – kuru par savu senci saukt – to bārdaino jūras laupītāju (vikingu) Prūšu, Leišu un Latvju senci vai viņu paverdzināto zemes kopēju un namdari – to senci, kurš dzīvoja patālāk no jūras krasta, aiz vīksnu būdu iemītnieku zemēm. Ja man, kā dzejniekam – Mārtiņa dēlam, būtu jāizvēlas tēvs, tad es noteikti izvēlētos to, kuram lādē dzejas krājumiņi glabājas. Bet aizstāvēt kādu un to par “labo” saukt un vēl par savu senci tikai tāpēc, ka to kādreiz “sliktā” baznīca ir apkarojusi – tā jau nu, jaunkundz, ir galīga muļķība.

Nekur jau nav teikts, ka kāds vikingošanas romantikas aizrauts, nevar tur savus senčus meklēt un arī atrast – tādi ļoti daudziem te (vai tagad jau atkal uz Britu vai Īru salām aizklīdušo) mītošo vidū noteikti tur ir atrodami, bet tad nevajag stāstīt tās pasaciņas par lielajām Dainu krātuvēm, senču Gara gudrībām, Viedajiem vīriem un tīrajām, baltajām dvēselītēm. Tiem jūras laupītājiem (izstumtajiem – ļaudīm), kuri tur toreiz jūras krastā izkāpa un Romovas ozolu deķiem apkarinājuši, savas pašu piesmietās atraitnes par vaidelotēm tur turējuši un viņu pēctečiem ar to (viedumu, dainām un dvēseļu baltumu) nekāda sakara nav. Ja man ir savu senču kauli šajā zemē jāmeklē, tad es tos drīzāk meklēšu starp Namdariem, bet ne tiem, kas viņus sev kalpot piespieda. No Namdara līdz Druīdam daži soļi, bet no apspiedēja un asiņaina laupītāja līdz Viedumam un tīrai dvēselei – vesels nepārejams bezdibenis neaizberams. Kā reiz dzirdēju no kādas cēsnieces – vikingu pēcteces – “starp mums zāle nezaļos nekad”.

Lai noteiktu, cik ticams ir šis avots, ir jālūkojas tā un arī vēsturiskajā kontekstā, kā arī jāņem talkā citas specifiskas zināšanas, kuras ļauj saprast aprakstīto notikumu saturu. Nav ticamu vai neticamu avotu, bet tas, ar kādu mērķi šis “avots” ir radīts, un ko mēs tur meklējam. Tas, kas ir neticams vieniem, ir ticams citiem pētniekiem, ja tiem ir cits pētījumu mērķis. Nepilnīga atbilde vienā jautājumā var sniegt izsmeļošu informāciju pavisam citā. Mani interesē – no kurienes nākusi Pitagoriskās filosofijas – Druīdisma piesātinātā folkloras daļa.

Ir skaidrs, ka šis avots nav uzskatāms par hroniku, bet drīzāk par ceļojumu piezīmēm un ceļā sastapto tautu atstāstīto vēsturisko liecību pierakstiem. Tātad, par visai virspusēju novērojumu fiksējumu. Tajā ir tas, ko pierakstītājs ir spējis saskatīt un saprast svešā vidē un svešā valodā sazinoties. Tāpat, ne jau visu tādam tūdaļ stāstīs un rādīs, ne jau viss, kas tiek par pašsaprotamu domāts, nāk prātā kā citiem stāstāms. Un tieši tāpēc, šeit redzamais un lasāmais ir (ja nav pretrunā ar citu notikumu loģiku) jāuzskata par spilgtāko un virspusējo – vieglāk tveramo un videi raksturīgāko.

- Kas bija brutēņi?

- Kāda ir viņu izcelsme?

- Vai tādi kā viņi tobrīd pasaulē bija arī citur?

- Ko par viņiem stāsta arheoloģija?

- Kāda ir šo ļaužu morāle?

- Cik viņu iespējamā morāle sakrīt ar to, kas ir lasāms “hronikā”?

- Ko mēs varam secināt no “hronikā” minētā?

No tā, ko lasām hronikā, varam secināt to, ka Brutēņu apraksts tajā veido organiski vienotu kontekstu. Viņi nav uzskatāmi par etnisku vienību – tautu, bet par noziedzīgu dzīvesveidu piekopējiem – lielāku bruņotu grupējumu, kam piederīgie tur iekļāvās pēc sava dzīves veida – karadraudzes principa – dažādi dēkaiņi, kuri meklēja veiksmi un laupījumu sava zobena smailē. Tautu raksturo attīstīta hierarhija (Brutēņi to neatzina), savstarpēja organizētība – integrācija un atbildība attiecībās, reliģiskā kultūra – tās sasniegumi (ētikas un morāles sasniegumi) – darba un mākslas prasmes meistarība. Nekā tāda mēs pie viņiem neatrodam.

- Vai tādas laupītāju vienības var atrasties transformācijas stāvoklī un veidot pseidovalstiskas struktūras?

- Vai tās var pašorganizēties?

- Vai tās var veidot valsti un tautu?

Jā, tādas laupītāju bandu apvienības var noskatīt mazapdzīvotu vai vāji aizsargātu teritoriju un to iekarot, bet vēlāk sākt izplatīties uz blakus rajoniem. Tieši tā nīkuļojošajā Bizantijā ienāca daudznacionālas stepju laupītāju bandas un tur izveidoja savu – tagadējo Turcijas valsti. Turki bija vīrieši – jātnieki. Sievietes tie ieguva uzbrūkot kaimiņtautām un iepērkot no vergu tirgoņiem – piegādātājiem Eiropā nolaupīto dzīvo preci. Administrāciju un diplomātisko korpusu veidoja Eiropas galmu renegāti (atkritēji). Tirgoņi un amatnieki bija vietējie vai kaimiņzemju jaunpienācēji. Kultūra Turcijā ir Arābu kultūra. Turkiem kā tādiem nav citas hierarhijas, kā vien dinastiskā varas struktūra. Tai nav savas laicīgās un garīgās aristokrātijas, šī vārda īstajā nozīmē. Pat janičāri – kājnieku armija tika sastādīta no jātnieku – laupītāju un viņu verdzeņu bērniem.

Tādas apvienības – karadraudzes var apmesties valstu pierobežā un tur pildīt robežsardzes funkcijas. Tā tas ne vienu reizi vien ir noticis Romas impērijas un tās pēcteču zemēs, kad “barbarus” ielaida pierobežā un viņiem uzticēja to sardzi. Britānijā tā ielaida pirmos Sakšu, kuri tūlīt sāka pārkāpt līgumus – savilka savus radus pāri mēram, uzbruka un izlaupīja krietnu daļu no Britānijas zemēm.

Arī Krievijas dienvidu un ziemeļu robežas sargāja kazaki - no valsts varas un tiesību sargājošajiem orgāniem bēgošie noziedznieki, kuri tur dzīvoja militarizētās apmetnēs – staņicās – karadraudzes attiecību struktūrā.

Lai gan tādi formējumi ir pastāvējuši pietiekami stabili un ilgi, tie nekad nav varējuši izveidot to, kas raksturo valsti un tautu – aristokrātiju, varas vertikāli saimnieciskajai attīstībai un mākslas dzīvi ar tās sasniegumiem. Tās nekad nerada dzīves augšupejas pārveidojumus, neīsteno celtniecības projektus, neparāda tādu savstarpējo organizētību, kas pārsniegtu īslaicīgus militārus mērķus. To kultūra gadsimtiem ilgi paliek iekapsulējusies aizguvumu un tradīciju līmenī. Viņu intereses neiet tālāk par laicīgās dzīves materiālā komforta nodrošinājumu un savas personības izrādīšanu.

Tās nevar veidot valsti un tautu. Viņu apdzīvoto novadu ļaudis un valdnieki savos kaimiņos redz potenciāli izkalpināmos un aplaupāmos. Tautai ir vajadzīga to vienojošā Garīgā stīga, kura tos vieno ar Pārpasaulīgo, Pārpersonisko un Pārlaicīgo – ar Ideālo daļu viņos pašos. Brutēņos tā visa nebija – ļaudis, nolaižoties laupītāju bandu (karadraudžu) apvienību locekļu vidē, šo stīgu pārrauj.

Cienījamā Sigitas jaunkundze, gan savā jautājumā uzstāj uz “augstas pašuzupurēšanās” un “tīrības” piemēriem. Palūkosimies uz šiem piemēriem.

Te mēs redzam:

- dzīvnieku spīdzināšanu – nojāšanu (nomocīšanu) līdz nāvei par godu saviem “dieviem”;

- seksuālu verdzību pamattautas sievietēm – draudus nepiekāpības gadījumā nogalināt visus tuviniekus;

- šo sieviešu turēšanu blakussievu (piegulētāju) kārtā. Īstajai sievai esot bijis jābūt no pašu ļaudīm;

- līgumu pārkāpšanu un strādnieku paverdzināšanu;

- gūstekņu nomocīšanu – ar visu zirgu dzīvu sadedzināšanu;

- savu vaidelošu pretdabisku radīšanu – ievēlēšanu (protams, kurš gan grib, lai viņu vēlāk sadedzina “dieviem” par godu) un atraitņu kolektīvu piesmiešanu (neprecētie puiši varot lietot, līdz kamēr bērns rodoties). Tas, kam jābūt vistīrākajam un sevišķi – paša misijas atnestam, te ir pazemotākais un nicināmākais – piesmietais un upurēšanai turētais;

- upurāža kolektīvu apēšanu. Daudzās elkdievības (šamanisma) un maģijas piekopēju zemēs pastāvēja paraža savas “bēdas” – grēkus vai slimības “ierunāt” kādā starpniekā, kurš tos aiznes uz garu valstību. Šo starpnieku izdzina nomiršanai, apraka zemē vai iemeta ūdenī, pakāra koka zarā. Tā notika attīrīšanās. Tā to dabūja prom.

Bet apēšana nozīmēja pretējo – īpatnības uzņemšanu sevī. Noziedzīgā vidē vēl tagad ir tradīcija – izdarīt vienojošu noziegumu, kurā piedalās visi bandas locekļi. Aizvadot grēku, cilvēks attīrās, bet pieņemot sevī daudzu citu grēkus, viņš kļūst netīrāks, bet vienots šajos grēkos – neviens nav tīrs, neviens nav labs.

Šeit mēs redzam reliģijai un tīrībai pretējo – apgriezto loģiku – tīrākajā vietā likt netīrāko, mokas likt uz altāra un pašiem vienoties sliktākajā – arī atraitņu kolektīva piesmiešana ir tāda vienošanās, pie tam, ja ir zināms, ka viņa vēlāk parādīsies kā saite starp piesmējējiem un garu pasauli – izteiks šo garu gribu – tad ir jautājums:

- Kas tie par “dieviem”, kuriem labpatīk, ir vajadzīgi tādi mokpilni, asiņaini upuri un netīras saites?

Laupītāji ir nāves nesēji, izplatītāji, un nāve ir viņu pavadonis. Viņu laupījuma veiksme un savas dzīvības saglabāšanas veiksme ir cieši saistīta ar nāvei tuvu stāvošās garu pasaules labvēlību. Šo garu labvēlību var iegūt ar viņiem patīkamām veltēm – asiņu, moku un priekšlaicīgi nogalināto Cilvēku un dzīvnieku emanācijām, degošas miesas smārdu, ciešanu un baudkāres dvingu (kā tur tīro senču advokātei veicas ar “kirvaitošanu” – kolektīvu piedzeršanos līdz bezjēgai?). To visu papildina veļu pielabināšana (šamanisms), kas kopā ar augstākminēto, veido skaidru melnās maģijas novirziena – nekromantijas ainu.

Te nu jums, jaunkundz, ir daži “tīrības” piemēri. Arī Romovas ozola tur piekopto rituālu un vaidelošu apmetnes apraksti runā par skaidri izteiktu šamanismu, bet dažu “dievu” pieminēšana norāda uz apkārtnē izplatītās Druīdiskās kultūras atdarinājumu, kurā tomēr trūkst daudzu tai būtisku mezglu punktu un darbību, bet ir tas, kā tur nekad nevar būt.

Te mēs varētu uzdot jautājumu:

- Varbūt, ka Brutēņi ir aprunāti?

Tad ir tālāk jājautā:

- ar kādu mērķi?

Par mērķi. Ir skaidrs, ka tāda nomelnošana varētu kalpot kā attaisnojums iznīcināt šos laupītājus, lai iegūtu viņu teritoriju. Tomēr teritorija bez saimnieciskās dzīves (un Romovas apraksti kā arī citas nianses runā par to) nav vērtība iekarošanai. Jebkurš iekarotājs tur būs spiests ievest savus zemes apstrādātājus un organizēt tur šo pašu saimniecisko dzīvi. Tas ir dārgi un ķēpīgi. To var izdarīt arī tāpat, bez papīru ķēpāšanas. Ja apmelotājs (baznīca?) to raksta, tad ir jābūt tam, kā priekšā tai ir “jāmazgājas” – kurš uzskata, ka teritorijas iekarot ir slikti, ja vien to apdzīvotāji nav “sliktie”.

Tādā gadījumā ir jābūt kādam baznīcas vai cita iekarotāja priekšniekam, kurš neatbalsta tādu darbību, bet kurš zina, kas ir nekromantija, un arī pašam rakstītājam ir tas jāzina. Attiecībā uz to (nekromantiju) ir tādas nianses, kuras nevar izdomāt nezinātājs. Un ar tām šis vēstījums ir pilns no viena gala līdz otram.

Ko vērts ir abu sirmo vīru gājiens ar šo “sadedzināšanos” vien! Taču, pirms sīkāk atmaskot šo triku, gribu uzdot Jums vienu jautājumu:

- Kas tie tādi par “dieviem”, kuriem jāpielabinās ar Cilvēku upurēšanu?

Brīnumu pasaulē nav. Ir tas, kas ir kādu citiem nezināmu reālu procesu un Dabas Likumu noteiktu parādību norise vai citu Cilvēku organizētas ilūzijas ar mērķi iespaidot skatītāju prātus un dvēseles. Maģija ir tās darbības, kuras tiek izdarītas iesaistot smalko (neredzamo) pasauli un tās būtnes, ar mērķi panākt sev vēlamo rezultātu šajā materiālajā pasaulē.

Nekromantijas būtība ir šī mērķa sasniegšanai nodibināt ciešu un kontrolējamu saiti starp šajā pasaulē dzīvojošu māgu un viņa atmiesotajiem palīgiem vai būtnēm smalkajā pasaulē. Neredzamais palīgs ir tas, kurš sadarbībā ar acīmredzamo māgu piegādā viņam “brīnumus”, “dieva ziņas”, “zīmes” un visu pārējo, ar ko ietekmēt skatītāju prātus. Tāpēc, saharmonizējoties ar kādu abiem kopīgu starpnieku (akmeni, koku, priekšmetu), viens no “akcionāriem” atmiesojas un iegūst ietekmi smalkajā pasaulē ar tās piedāvātajām iespējām, bet otrs ir “izrāžu” organizētājs šeit – šajā pasaulē.

No malas raugoties, liekas, ka šāda atmiesošanās (arī “sadedzināšanās”) ir nopietni ņemama akcija, kuru pavada tās ciešanas (tātad, ir varoņdarbs), kādas iztēlojas labticīgie vērotāji. Tomēr tā nav. Fiziskais ķermenis sāpes nejūt, tāpat kā tam nav aukstuma, bada un slāpju sajūtas, kuras rodas netransformētā apziņā un tās nesējā – astrālajā ķermenī. Senatnē nelietoja anestēziju. Sāpīgu manipulāciju laikā ārsts vai šamanis no pacienta ķermeņa daļas izvadīja viņa astrālo ķermeņa daļu, tāpēc tās neradīja sāpes. Astrālo ķermeni var izvadīt no dzīva ķermeņa, bet var arī jau nedzīvu ķermeni – to, ar kuru ir sarauta astrālā nabassaite, paturēt savā kontrolē, likt tam kustēties un runāt – iekāpt ugunskurā vai darīt jebko citu.

Vecumā māgi, rūpējoties par savu aizkapa labklājību (dzīvi paliekošie “ceha brāļi” viņiem piegādās enerģijas uzturēšanai vajadzīgās svaigi izlieto asiņu un sāpju emanācijas), stiprina “amata cunftes” ietekmi uz savu tautasbrāļu prātiem. Reizē viņi pierāda sava klana uzticību savai “tautai” un reizē dodas organizēt tos “brīnumus”, “zīmes” un “dieva gribas” pierādījumus, kurus tā gaida šeit paliekošie “draugi”. Arī tuvcīņā vienmēr noder tas, kurš ir spējīgs ietekmēt pretinieka apziņu un cīņas spēju, vai arī nolūrēt kur, kas tiek runāts, plānots un noslēpts.

Ja Jūs, cienījamā advokāte, par savu aizstāvamo blēdībām zinātu tik pat daudz, cik es, tad diez vai gribētu viņus aizstāvēt. Bet kā jau teicu – tur, kur “mūsējos sit” un slikti zin fiziku, tur bieži vien nākas acu apmānīšanu pieņemt par tīro zeltu.

Lai nu kā tur būtu viss cits – tas, par ko sajūsminās “latviskās dievestības kopēji”, arheologi un autentisko – kapu materiālu nēsātāji (mirušo “atdzīvinātāji” – ir tāda nekromantijas sadaļa), bet man ir pilnīgi skaidrs, ka ne Romovai, ne arī tās trijotnei “Patrimpam”, “Pīkolam” un “Pērkonam”, kurus tur dzīvojošie šamaņi ir nozaguši baltu tautu Dievu panteonam un padarījuši par savu aizkapa mošķu maskām, ne arī šiem vardarbību, netiklību un maģiju piekopjošajiem “brāļu tautu senčiem” ar augsto un tīro Garīgi piesātināto Dainu un Dailes – Baltu kultūru, nekā kopīga nav. Tāpat, kā viņu senči “aizņēmās” un atdarināja Druīdisko kultūru, tāpat viņu mantinieki tagad grābstās ap viņiem nepiederošu garīgās kultūras Dainu mantojumu.



Pauls Stelps

Sociopsiholoģijas asociācija