.DOC versija izdrukai

Baltu (dvēseles) Pasaules Ēka.

Acīm redzot ir pienācis laiks plašākam lokam darīt zināmu Baltu Pasaules Ēkas stāvu kārtojumu un dvēseles dzīves kārtību tajā. Zīmējumā ir norādītas dvēseles dzīves ainas bez to saistošajām strukturālajām attiecībām. Tas darīts nolūkā nemulsināt tos, kuri nav guvuši pienācīgu filosofisko izglītību un tādēļ nevar pareizi uztvert un interpretēt simbolismu. Vienlaikus tas pasargā lasītāju no spekulācijām un pļāpām ap šo tēmu, kuras telpā daudzi savas mākslinieciskās fantāzijas tiecas uzdot par zinību baltu simbolismā.

Dvēseles dzīve Pasaules Ēkas stāvos ir saprotama vērīgi ielūkojoties apziņas stāvokļu izkārtojumā, tomēr neliels paskaidrojums ir vajadzīgs. Cilvēka dvēseles dzīve stāv pāri ikdienišķo – zemes rūpju stāvam – materiālajai dzīvei ar tās realitātēm. Cilvēka dvēsele dzīvo radošu – cēloņu – Saules dzīves pasaules stāvā (Saules zemē). To neskar zemes dzīves rūpes, kas nav Cilvēka dvēseles dzīves un rūpju – uzmanības vēra, jo zemes dzīves realitāte nenovēršami kā ēna seko savai radītājai – Saules Zemes dzīvei. Saules Zeme ir Pa-Saule.

Tā ir laicīga (mūžīga) dzīve. Tai ir savs noteikts mūžs – dzīve no dzimšanas – iz-nākšanas no Aiz-Saules (Debesīm) līdz aiz-iešanai atpakaļ Aiz-Saulē. Cilvēka (īstās) dzīves ceļš, kā nepārtraukts audekls visu laiku sa-ritinās un aužas ap Sauli, atsevišķos mūžos kā atspolei gar to šaudoties šurp un turp. Audekla nītis ir cilvēka liktenis, bet vārpstiņa un tās pavediens – velks ir paša cilvēka rokās – kādu krāsu ieliks, tāds raksts audeklā paliks. Likteņa dievietes ir Cilvēka dvēseles „dabas”. Viņa paša dvēseles aktīvie spēki, kuri vai kuras pakļaujas Cilvēka tieksmēm. Cilvēks pats nosaka sev savu likteni.

Cilvēks cerību un intereses pilns, ap-meklē Pa-Sauli, lai priekpilni darbā iepazītu sevi un citus Cilvēkus Pa-Saulē. Kad viņš savas cerības te ir piepildījis vai to tukšību redzējis, viņa Pa-Saulīgās dzīves laiks beidzas un viņš atgriežas atpakaļ Aiz-Saulē, kur turpina dzīvot ne-pārejošu dzīvi. Saules zemes dzīve ir pār-ejoša (pār pa-zemes bezdibenim) no vienas Aiz-Saules malas (krasta) līdz otrai. No dzimšanas līdz nāves stundai. Divreiz vienā dzīvē (dzīves plūsmā – upē) iekāpt nevar – audekla nītis aizveras nodalot velku no velka. Katram velkam savi „krasti” – nīšu krustojums.

Aiz-Saulē ir ne-pār-ejošais, aiz-mūžīgais. Tam nedraud bezdibenis. Pie ne-pār-ejošā turas Saules zemes (pasaules) ceļu ejot.

Visās mitoloģijās ir šo tautu mistēriju zīmes. Visās mistērijās dzīve ir ne-pārejošais, bet ienākšana pār-ejošajā pasaulē ir no-miršana nepārejošo dzīvju pasaulei. Visās antīkās pasaules mistērijās Cilvēka dvēsele nokāpj pa-saulē (šeit piedzimst) un te dzīvo kā kapā iemūrēta starp citiem tādiem pašiem dzīvi-mirušiem un zūdošu, sabrūkošu lietu formām. Mistērijās tā ir arī nolaišanās Jūras dzelmē, iekrišana upē vai akā, lai tur satiktos ar to iemītniekiem un piedzīvojumiem.

Debesīs ir īstā dzīve un īstā – Mīļā Māte, kura rūpējas par saviem bērniem, bet Pa-Saule ir ne-mīļā pa-māte ar savām izlutinātajām (neaudzinātajām) meitām – dvēseles īpatnībām, kuras ir jāaudzina. Baltu pasakās ir saskatāmas antīkās pasaules mistēriju pēdas. Stāstot pasakas, vecāki saviem bērniem dod iespēju uzdot jautājumus un risināt kopīgu sarunu, kurā vecāki ieved bērnus tautas garīgajā dzīvē – reliģijā, tradīciju izpratnē un kultūras mantojumā.

Saules zeme un Aiz-Saule nav stingri nodalītas. Dvēsele var brīvi no Saules zemes pacelties pie Aiz-Saules lietām un no turienes atgriezties. Saules zemes dzīve ir īslaicīgāka Aiz-Saules lietu dzīves pieņemšana Pa-Saulei. Aiz-Saule vada Pa-Sauli tās dzīvē – (pie)dalās tajā. Pa-Saule ir Aiz-Saules īslaicīgs gadījums.

Ir dvēseles, kuras neprot pār-iet materiālo lietu bezdibenim un iekrīt vai tiek ierautas materiālo pa-zemes rūpju vietā. Tur, kur valda zemes dzīves rūpes, tur ir Pa-Zeme. Tie ir dvēseles dzīves neapmierinātības, ciešanu un disonanšu stāvokļi – „elle”. Dvēsele var nonākt zemes rūpēs – pazemē jau sava mūža laikā vai pēc nāves. Ja Pa-Saulē dzīvojot, tā pārāk lielu uzmanību velta Pa-Zemei, tad dzīves laikā izveido ceļu uz turieni un pēc nāves pa to nokāpj Pa-Zemē, kur uzturas tik ilgi kamēr dvēseli te vairs nekas nesaista un attīrījusies tā var atgriezties Aiz-Saulē.

Tomēr ir tādas dvēseles, kuras jau dzīves laikā pievēršas pa-zemei (tās rūpēm) un dzīvo tajā, piesātinās ar to un kļūst par pazemes postīgajiem iedzīvotājiem, kur turpina tur dzīvot arī pēc fiziskā ķermeņa nāves. Tādas postīgas dvēseles sauc par veļiem.Velis mēģina piekļūt dzīvajiem, lai smeltos no viņiem dzīvību. Muļķi vai vēl dzīvo „elles” iemītnieku maldinātie kontaktējas ar veļiem, mēģina no tiem atpirkties (pielabināties) ar dāvanām. Iemiesotās „elles” dvēseles maldina dzīvos, stāstot tiem melus par to, ka „viņu senču gari” – veļi tiem palīdzot. Veļiem vajadzīga dzīvo dzīvība tādēļ, ka pašiem savas tiem vairs nav.

Visa Dzīvība nāk no Aiz-Saules, bet tajā pa-zemes būtnes atgriezties uz-kāpt nevar, bet nekādas citas saskarsmes ar Aiz-Sauli pazemes būtnēm nav, kā vien caur dzīvajiem no Aiz-Saules Pa-Saulē vai pazemē dzīvojošajiem. Tādēļ veļi visādos ceļos tiecas viņiem piekļūt – viņus maldināt un izmantot vai pat vēl viņiem dzīviem esot ievilkt viņus pie sevis pa-zemes rūpju pasaulē. Pazemes rūpju pārņemts Cilvēks – viņa dvēsele ir pilnīgā veļu varā.Veļi to izsūc un apmaiņu ceļā aplaiž ar miesīgām un psihiskām slimībām. Slimības nāk no pa-zemes un caur dzīvo dvēseļu kontaktiem ar veļiem – pazemes pasaules postīgajām dvēselēm.

***

Tad, kad mēs uzlūkojam Baltu Pa-Saules Ēku, mums būtu jāzin, kas ir Balta Dvēsele. Tas nav poētisks izteiciens. Tas nenozīmē arī kādu dvēseles (tīrības) stāvokli vai tās „krāsu” – kādu tās sevišķu kvalitāti. Balta Dvēsele ir tieši tāda pat objektīva parādība kā Baltais Tēvs, kas ir dzīvas būtnes apzīmējums pretstatā Debesu Tēvam, Sala Tēvam u.c. ārpus pasaulīgām būtnēm. Ap mums viss vienmēr ir pāros un pa pāriem. Ja kaut kur dzirdat kādu Tēvu vai Māti pieminam, tad ziniet – tur ir arī tāda pat pāra otras puses būtne.

Baltais Tēvs ar Balto Māti Saules zemē ir Vīriešu un Sieviešu kārtas Baltu dvēseles bērniem svētītā laulībā. Ar laiku, baznīcas krusta ēnā dzīvojot un māņiem ticot, Balti ir savu kārtu aizmirsuši un tagad senču vārdus un tēlus pasakainā viedā lieto un uzlūko.Tā, krietns saimnieks un savas ģimenes galva, tautas stāstos ir saplūdis ar baltās drānās tērptu Druīdu un no tā iznācis Baltā Tēva tēls – kā kādas ne-pasaulīgas darbības zīme. Tas, kas bija dzīves norma, tagad šodienas cilvēkam šķiet kā kaut kas pāri viņam un tālu stāvošs. Tā tas ir tāpēc, ka visa šodienas ikdienas dzīve ir nolaidusies pazemes dzīves rūpju līmenī – „ellē”, bet tie, kas turpina normālu Pa-Saules zemes dzīvi, tagad lejup nokritušajiem šķietas kādi „gaisā parautie”.

Baltu dvēsele ir savdabīgs – Ziemeļeiropas dabai atbilstošs centrālais- zemkopja psihotips. Mēs jau kādreiz lasītājam stāstījām par kolektīvās apziņas polaritātēm  - lauku „sievišķīgo” un pilsētas „vīrišķīgo” kolektīvās apziņas daļu. Tiem, kuri ir sapratuši un apguvuši tā nozīmi, tagad der iepriekš apgūtajam pievienot nākošo soli kolektīvās tautas dvēseles dzīves izpratnē. Tādēļ ir jāpievieno mācība par dzimtu lomu potences saņemšanā, akumulēšanā, pacelšanā un transformēšanā, kā arī mācību par trim psihotipiem, kas nosaka kolektīvās apziņas (tautas) vēsturisko ceļu.

Latviešiem patīk sevi saukt par zemnieku tautu. No vienas puses tas ir komiski, amizanti, ja to saka lauku papus pie alus glāzes sava traktora garāžā politiku pārspriežot, bet ir analfabētiski un traģiski, kad to dzirdam no izglītotu (?) un vadošu darbinieku puses, kuri tautu jauc vai identificē ar kādu tautas dzīvē nepieciešamu darbības veidu – kārtu. Tas ir tas pats, ja kādi teiktu – „mēs esam kājas”, „mēs esam sēžamvietas”, „mēs esam vēderi” u.t.t. Ir taču skaidrs, ka nevar būt kādas atsevišķi dzīvojošas ķermeņa daļas un tautas, kuras pārstāvētu šo daļējo esības stāvokli – zemnieki bez vadības. Zemnieku, kuri nenodod savus darba augļus tālāk augstākām kārtām, eksistencei nav jēgas. Ja potence netiek transformēta, tās vākšana ir postoša. Tomēr šajos vārdos ir senāku, tagad jau tikai intuitīvās nojautās esoša, zināšanu atskaņa.

Un te mēs atkal nonākam pie „vilkiem” un „lāčiem”, pie divām kapitāla formām, to uzkrāšanas ceļiem un līdz ar to pie diviem dažādiem vēsturisko ceļu rezultātiem.

Ir trīs atšķirīgi psihotipi – centrālais-zemkopja, piekrastes-tirdznieciskais un pilsētas- migrējošais psihotips. Pēdējais ir savienojošais.

Vidē, tautā, apziņā un vēsturē viss ienāk caur pilsētu un iziet caur pilsētas darbību. Pilsēta saņemto novada zemākos slāņos un zemāko slāņu piemestās potences transformē augstāku kārtu aktivitātes. Pilsētas psihotips saistās savstarpējās aktivitātēs ar citu pilsētu iedzīvotājiem, ir gatavs migrēt, migrē, veicina migrāciju (visās nozīmēs), nevērtējot pieņem jauno un atsakās no tradicionālā. Pilsētas psihotips egoistiski aizstāv savas intereses, bet nav patriotisks – visas pilsētas pēc savas iekšējās būtības ir vienādas. Tautas migrāciju iniciē un veicina, izplatot pilsētnieciska dzīvesveida ideju un apstākļus. Pilsēta ir „interešu” darbības centrs. Lauki (ārpilsētas) ir „vērtību” dzīves telpa. Pilsētnieciskas valstis darbojas savu interešu vadītas, bet tradicionālās (lauku) ārpilsētas teritoriju zemes rīkojas saskaņā ar savām vērtībām.

Ārpilsētas teritorijas apdzīvo divi radikāli atšķirīgi psihotipi. Viens ir mierīgais, pārliecinātais, dāsnais, nesavtīgais un sadarbīgais, optimistiskais, darbu mīlošais un labvēlīgi noskaņotais centrālais-zemkopja psihotips. To nevajag jaukt ar zemnieku. Vienkārši savai normālai dzīvei ļauts, netracināts zemnieks agri vai vēlu pieņem tāda psihotipa apziņas stāvokli. Centrālais-zemkopja psihotips veidojas tur, kur ir ilgstoša resursu pietiekamība. Zeme baro, zeme ataudzē un zeme atjauno. Ar Zemi saskaņā dzīvojošie ir nodrošināti, var dalīties savā drošībā un neņem vairāk kā var patērēt. Tas ir sātīgais, brīvais un domājošais, tikumiski bagātais un sabiedriskais, ziedoties spējīgais un stabilais psihotips. Tādas spēcīgas, bet zemes dzīves ritma lēninātas, dvēseles attīsta „lēno ekonomiku”, kurā attīstās Cilvēcisko Vērtību un Cilvēcisko attiecību uzkrājumi – kapitāls. Tās ir sabiedriskās dzīves prioritāšu un centienu zemes, kurās tehnoloģiskā attīstība seko tikumiskajai. Tur Garīgā dzīve ir reizē Zinātne un Tradīcija. Tur ir stipra un labi veidota sabiedriskā hierarhija (valsts un tās infrastruktūra) ar spēcīgu administratīvi – garīgo centru labi organizētā ekonomiskajā telpā. Tie ir „Lāči”.

Tāpēc „vēsturnieku” runas par to, ka Balti esot dzīvojuši bez saviem valstiskiem veidojumiem cilšu organizāciju līmenī, ir naivi un analfabētiski maldi. Priekšstatus par sadrumstalotu, vāji organizēto cilšu teritoriju dzīvi viņi ir smēlušies no vēlākajiem laikiem, kad Baltu zemēs sāka iespiesties cita – piekrastes-tirdznieciskā psihotipa nesēji –senprūši (vikingi).

Tas ir pilnīgs pretstats centrālajam-zemkopja psihotipam. Pie tam nav jādomā, ka tas attiecas tikai uz jūru krastu vai salu iedzīvotājiem. Tas ir resursu trūkumā dzīvojošo cilvēku psihotips, tāpēc tāds izveidojas visur, arī zemju iekšienē, kur vien parādās ilgstoša resursu nepietiekamība un atkarība no resursu vai produktu importa. Šis psihotips paļaujas tikai uz saviem spēkiem, tāpēc tas neievēro dabiskos ritmus un veltes. Tieši otrādi – daba ir ierobežotājs un konkurents, kurš ir jāpārvar sūrā cīņā, kurā visi līdzekļi ir labi, ja vien pienes iespēju pieaugumu.

Zaudējot saiti ar zemi un dabisko resursu aprites ritumu, parādās „ātrā ekonomika” – cīņa par resursiem, nesātīga produktu uzkrāšana un ietekmes sfēras paplašināšana – uzkundzēšanās, paverdzināša, konkurence un bagātināšanās tempa kāpināšana. „Ātrā ekonomika” ir materiālo resursu ekspluatācija un materiālo labumu ekonomika, kura, kāpinot darbības tempu, sev atņem savas dzīves galveno resursu – laiku. Šīs ekonomikas bojā ejas cēlonis ir laika trūkumā. Kāpinot tempu, tā nonāk aizvien lielākā konfliktā ar dabisko laika ritējumu, kuru tā cenšas pārvarēt ar citu resursu izmantošanu šajā pārvarēšanā. Kāpinot tempu tā noēd pati sevi, nonāk pieaugošā konfliktā ar resursu avotiem – Dabu un Garīgo pasauli, Cilvēciskajām Vērtībām un attiecībām, kuras upurē katru reizi, kad ievieš kādu savu jauninājumu. Apsteidzošs jauninājums ir otrs šādas ekonomikas un sabiedrības klupšanas akmens. Darbs šim psihotipam nenes resursu pieaugumu, tādēļ tas ir to trūkuma radītos meklējumos – medībās, nesātībā un konkurencē – tie ir „vilki”.

Cilvēki ar vāju Garīgo attīstību pamatoti – atbilstoši Dabiskās Kārtības normām un taisnīgumam, atrodas dzīves perifērijā, kur tiem ir neliels pieejamo resursu un līdzekļu nodrošinājums. Daba ir taupīga un „saimnieciska” – tā katram dod tik, cik viņam pienākas un ir derīgi. Ne vairāk un arī ne mazāk. Tie, kuri negrib gaidīt dabiskā (savas Garīgās izaugsmes) ceļā pienesto materiālās dzīves uzlabojumu, tīko pēc citu sarūpētā – grib dzīvot „pie visa gatava” un tādēļ pārkāpj normas un likumus – kļūst par Dabas vai laicīgo likumu un normu pārkāpējiem. Tādēļ pamatoti tiek izstumti resursiem nabadzīgās teritorijās vai paši savā nesātībā sevi iedzen visu resursu trūkumā. Aplaupot „lāčus”, „vilki” iznīcina viņu ekonomiku un tā iedzen sevi tajā trūkumā, kur ir to īstā vieta. Dabas Likumi ir nepārkāpjami, Dabiskā Kārtība visus saliek pa vietām, Norma katram nosaka viņam derīgo, pareizo un labo.

Mūsdienu Eiropas „civilizācija un kultūra” ir kādreizējā „lāču” un vēlākā „vilku” dzīves veida elementu sajaukums. Tas ir radies Romas impērijas migrāciju veicinošās politikas, romiešu tiesību un jūdaisma konfliktējošo sakni pārņēmušās „kristīgās” baznīcas darbības rezultātā. Mūsdienu globalizētajā pasaulē valda anglosakšu piekrastes-tirdznieciskais „vilku” psihotips. „Vilki” pārveido „lāču” saimniecības par „vilku” teritoriju, uzspiežot tām savas ekonomikas paātrināšanas taktiku – atņemot tām galveno resursu – laiku, kurš tās saista ar Zemi un tās dzīves ritmu. Materiālo resursu apguve bez Garīgās izaugsmes saplosa vēsturi, bet saimniecisko dzīvi pārvērš par pretrunu kamolu, kurā nākas atteikties no aizvien būtiskākām Cilvēka dzīves daļā. Tā ir zaudējumu un apšaubāmu ieguvumu ekonomika, kura līdzinās narkomānijas atkarību lejupejošajai spirālei.

***

Baltu („lāču”) dvēseles dzīve rit Pa-Saules un Debesu Aiz-Saules stāvos. Tā ir lēna centrālā-zemkopja ekonomika, kura uzkrāj Cilvēcisko Vērtību un attiecību (arī attiecību pieredzes) kapitālu. Tas vairo saprašanos, sadarbību un saskaņu – lēnprātību un mīlestību. Tur vajadzīgo resursus pienes vēsturiskā attīstība un Cilvēcisko attiecību kapitāls.

„Vilku” dzīve notiek pa-zemes valstībā. Tā ir ātra, nežēlīga, savstarpējo cīņu, nemiera sēšanas, uzturēšanas un cīņas kāres, cīņas skurbuma (atkarības – vājuma)  ekonomikas pasaule. Šī ekonomika tiecas paplašināt konfliktu zonu, jo resursi tiek iegūti konflikta ceļā, un sapulcināt lielākas alianses, kas savukārt vairo resursu dažādības nepieciešamību, nesaskaņotības un iekšējo pretrunuuzkrājumu. Sākot ar esošās realitātes taisnīguma nepieņemšanu, „vilki”, caur savas aktivitātes un konflikta paplašināšanu, nonāk atpakaļ vēl lielākā resursu trūkumā un „netaisnībā”. Pa-zemes valstībā visi procesi, neskatoties uz to šķietamo auglīgumu ir noārdoši un noplicinoši. Galarezultāts tur ir sliktāks par sākumu.

Baltu dvēseles dzīves Ēka ir pilnīga.Tā satur iespējas visiem, katram  iet savu ceļu un rāda tā sakumu un galu. Balta dvēsele ir sabiedriska, centrālā-zemkopja psihotipa dvēsele, kura dzīvo uz tā augšņu tipa, kāds ir raksturīgs Eiropas mērenā klimata mežainajai joslai no Urāliem līdz Atlantijai. Nelielas augšņu, reljefa un zemes dzīļu atšķirības rada tās dvēseles savdabības, kuras mēs saucam par tautām.

Tautas, augot, maina vibrācijas un migrē tām līdz uz blakusesošajām augsnēm, kuras nes to vibrāciju fonu, kuram atbilst viņu sasniegtā dvēseles attīstība. Viss ir kustībā. Viss ir Taisnīgi. Derīgās tautas nekad bez zemes nepaliek. Sārņi tiek izvadīti uz dzīves un dzīves telpas perifēriju. Lēnā ekonomika un vēsture rit savu ceļu, ir savā gaitā un sasniedz to, ko ātrā sasniegt nevar. Lēnā gaita ir gaita starp Zemi un Debesīm. Ātrā gaita ir gaita pēc slavas, ietekmes un kuplas dzīves. Tās katra iet savu ceļu citā virzienā.

Tad, kad Jūs uzlūkojat Baltu (dvēseles) Pasaules Ēku, Jūs redzat savas dzīves iespējas un apstākļus, kuros esat. Tas Jums ļauj pieņemt to, kas ir jāpieņem un mainīt to, ko varat mainīt. Mainot savas dvēseles dzīves strāvas, Jūs mainat dzīves stāvu. Katram ir jāizvēlas stāvs – tas, kas viņš grib būt – „lācis” vai „vilks”, būt „lēns” vai „ātrs” – „sasniegt” vai „iegūt” – pabarot vai apēst. Katram ir jāizvēlas – vai viņš meklēs savas dzīves cīņu un netaisnību pēdas, vai saskaņas un saderības vietas. Saskaņa un saderīgums lēnajā gaitā mūs piepulcina Baltiem. Baltiem ir savs ceļš un savs dzīves stāvs.

Mēs – Zemes un Debesu stāvā esam Balti.

Mēs esam Baltas dvēseles.

Baltas dvēseles Baltu Pasaules Ēkā.

 

 

                                                                                       Pauls

                                                                                       Baltu klubs