.DOC versija izdrukai

Par Baltu kalendāru.



Baltu kalendārs ir triju stāvu un 4 kārtu gada ritums, kurš ir Baltu Pasaules ēkas satvars – saturošā vara un dzīves saturs, ritmu dodošā Sirds – serdenis – „dzirnu kalns” – sala vai akmens jūras vidū – visus barojošais katls un mūžam ritošās sāls dzirnaviņas. Pasaules ēka, Cilvēku dzīve un kalendārs ir viens vesels. Tā nav laika skaitīšana – Laiks ir pats par sevi. Tā ir pati dzīve un dzīves saturs.

Tas sastāv (nāk) no sakrālās, dvēseliskās un pasaulīgās dzīves daļām – stāviem. Pašā augšā (nāksnīgajā – noslēptajā – tajā, no kurienes viss nāk – tiek atlaists uz zemes būt) ir Sakrālā – Dievišķā daļa ar divām kārtām, bet visa pamatā ir pasaulīgo formu, augu, dzīvnieku, zemes, ūdeņu, akmeņu, gaisa, uguns un miesu daļa. Abām pa vidu kā grauds starp dzirnakmeņiem maļas Cilvēka dvēseles kalendāra daļa.

Maļas tādēļ, ka katram stāvam ir savs Laika ritums – kustības ātrums – apgriezienu skaits viena gada robežās. Par vienu apgriezienu tiek skatīts katras iedaļas cikls no sākuma caur kulmināciju līdz tā beigām. Vislēnāk griežas Sakrālās dzīves stāvs (kurā arī ir divi rati – katrs ar savu ātrumu), bet visātrāk – pasaulīgās dzīves stāvs.

Gads un viss esošais dalās divās daļās. Pirmā – augstākā, visu dodošā, tāpēc pati bez formas esošā, ir Sakrālā un neredzamā – „tumsā” esošā esības daļa. Otrā – redzamā, sa-jūtamā un formā esošā, ir zemākā – „gaismā” esošā esības daļa. Sakrālajā daļā viss sākas un, tur atgriezies, viss arī beidzas. Sakrālajā daļā – vistālākajā punktā no Zemes – „Ziemas” Saulgriežos dzimst jaunais gads un, gada loku apgājis, tur atgriežas, lai beigtos. „Vasaras” Saulgriežos atzīmē vispilnīgāko esības spēku klātbūtni zemākajā formu pasaulē.

Sakrālajā stāvā ir divas kārtas. Pirmā un augstākā – vislēnākā ir Lielā (vecā – Sākuma) Dieva pasaule un dzīves kārta. To sauc par NEBO. Šī kārta apgriežas vienu reizi gada laikā. Mūsu gads tajā ir viena diena ar savu ausmu, pusdienu, rietu un pusnakti. Zeme riņķojumā ap Sauli iezīmē četrus Saules stāvuma punktus pie debesu juma. Zemes orbīta ir aplis. Ja to sadalam četrās daļās ar perpendikulāru līniju krustu, tad iegūstam šī cikla četrus punktus. „Augšā” (No mūsdienu Cilvēka viedokļa raugoties, kas ir tieši pretēji īstajam. Mums liekas, ka Vasaras Saulgrieži „ceļas”, bet patiesībā tie nolaižas materiālajā esībā) ir Vasaras Saulgrieži. „Apakšā” ir Ziemas Saulgrieži.

Vidū starp tiem ir divi Saules stāvokļu maiņas punkti – pāreja no „tumsas” pārsvara (izeja no Sakrālās daļas redzamajā) „gaismas” pārsvarā un aiziešana atpakaļ Sakrālajā daļā. Tas mums dod pirmās 4 lielās svētku dienas. Prieks par Saules „piedzimšanu” (tā nemirst) ir tajā, ka NEBO (Saules izskatā) ir iznācis no savām mājām, kur ir Cilvēkam neredzams un nesasniedzams un „nokāpis” pie tiem. Tagad viņi kādu laiku varēs būt kopā. Rudenī Cilvēki skumst tādēļ, ka Lielais NEBO Cilvēkiem „mirst” – atgriežas savās mājās un tagad kādu laiku Cilvēkam būs jādzīvo attālināti no šī Dieva. NEBO atnāk un aiziet, lai atjaunots atgrieztos mūžam dzīvs .

NEBO (Saules izskatā, kas ir viena no TĀ daļām) dod dzīvību savam „redzamajam” Dēlam (kas ir Cilvēku TĒVS Debesīs) – Sakrālā stāva otrajā – zemākajā kārtā esošajam dzīvības ritmam – ko sauc par D(z)EIVAS. Tam kalpo D(z)eive. D(z)eive ir visuresošā dzīvības dzirkstelīte, kura savā augšup un lejup kustībā auž pasaules ēkas audumu - esību. Šī kārta viena gada laikā apgriežas piecas reizes. Četros apgriezienos D(z)EIVAS ir pie NEBO radītās pasaules(divos nolaižas un divos paceļas), bet piektajā ir pie sava radītāja. Tad D(z)EIVAS te nav – viņš tievā saitītē - „bizītē” tur zemāko pasauli, lai tā nepazustu un nebūtu viss jāsāk veidot no jauna. D(z)EIVAS prombūtnē Cilvēki ir klusi – tur savu bizītes galu un lūdz D(z)EIVAS nepazaudēt viņus kopā ar viņu dzīves pasauli.

Gada aplī piecas dzīvības gada daļas iegūst no apļa centra velkot piecus starus tā, ka augšējais vertikālais stars sakrīt ar Saulgriežu asi. Tur, kur stari saskaras ar apli, parādās 5 otrās lielās svētku dienas - D(z)EIVAS-am piederošās dienas. Vienā – vasaras Saulgriežos, NEBO un D(z)EIVAS saplūst vienā, kur D(z)EIVAS ir NEBO sūtnis zemes virsū, nokāpis pie NEBO bērniem. D(z)EIVAS ir vienlaicīgi TĒVS – MĀTE, kurš vēlāk sadalās savās daļās. Caur šo D(z)EIVAS divdaļību savas kāzas Saulgriežos svin NEBO un KRIVA.

Zeme vienā apgriezienā ap Sauli 365 reizes apgriežas ap savu asi. 360 dienas no tām pieder Cilvēkam, bet 5 pieder D(z)EIVAS-am. No tā iegūstam 5 mazākus ciklus ar 72 dienām katrā un debesu loka dalījumu 360o, kas tiek izmantots arī ģeometrijā, kā Debesu likumu atspoguļojumā uz Zemes.

4 ciklus D(z)EIVAS ir „redzams” – „ir lejā” kā 4 dzīvības gada laiki – pavasaris, vasara, rudens un ziema, bet starp ziemu un pavasari ir 72 dienas, kad D(z)EIVAS mīt sava Tēva NEBO mājās – piedalās jauna gada radīšanā. Pusi no šī laika viņš kāpj „kalnā” – aiznes vecā gada nastu, bet otru pusi kāpj lejā pie mums atnesot jaunā gada veltes – pavasari, vasaru, rudeni un ziemu.

Pirmā pavasara diena ir diena pēc pirmās D(z)EIVAS dienas pēc parādīšanās no NEBO mājām, no kurām tas lejup ir kāpis 36 dienas pēc jaunā gada dzimšanas. Tad 72 dienas ir pavasaris. Tad ir viena D(z)EIVAS diena, pēc kuras seko 72 vasaras dienas. Tad ir „Lielā Kāzu Diena”, kurā tiekas visi dievi un pasaules – NEBO (D(z)EIVAS veidolā), D(z)EIVAS, LIKA un KRIVA. Tā ir vienīgā diena, kad KRIVA-i ir atļauts pievienoties augšējiem trim. Caur šo vienīgo dienu tā tiek iegriezta visam sava gada ritējumam. Augšējais gads sākas sakrālajā, bet apakšējais – pasaulīgajā tikšanās punktā. Divi augšējie „riteņi” atspoguļojas divos apakšējos „riteņos”.

Tad, kad „Lielo Kāzu Dienā” augšējie riteņi ir atdevuši savu dzīvības enerģiju zemākajam ritenim – KRIVAI, D(z)EIVAS spēks sāk noārdīt to, ko tas ir cēlis pavasarī un vasarā – sākas rudens, kurš ilgst 72 dienas un, vienu dienu atkal atdodot D(z)EIVAS, 72 dienas ir ziema. Pēc vienas savas atvadu svētku dienas D(z)EIVAS sāk 36 dienu kāpienu pie NEBO. Ar šo atvadu dienu iestājas Lielais MĒMAIS (klusais) laiks, kurš ilgst 72 dienas līdz pavasarim.

„Bizīte”, pa kuru D(z)EIVAS kāpj augšup un lejup, ir sapīta no trim daļām. Vienu tās galu tur NEBO. No viņa galvas tā nāk kā Saules staru matu rota. Otru „bizītes” galu tur Cilvēku pasaules „dievs” – LIKA. Caur to Cilvēku pasaule turas pie Debesu pasaules. Zemes pasaule – KRIVA ir pati par sevi, tā no savas puses Cilvēku pasauli maļ, bet nav ar to saistīta, nav īstai esībai piederīga. KRIVA ir caur D(z)EIVAS-u NEBO mestās gaismas ēnu spēle - D(z)EIVAS iztēles augļi vasaras naktī, kurus tur – lejup nones MĒNESS Briedis - CERPIS, kura ragi ir izliekti sirpja veidā.

Bizīte, pa kuru staigā D(z)EIVAS, un kura ir arī viņš pats, savieno NEBO ar LIKU. LIKA ir Cilvēku pasaules valdnieka rats. LIKA-s rats atrodas starp Sakrālo daļu un KRIVA-s ratu. LIKA viena gada laikā veic 12 lokus. Tad, kad Saule sāk jaunu savas esības daļas (zodiaka 30o) izstarošanu, LIKA pieņem jaunu seju (Saule tajā ietērpjas) – LIKA ir Saules „seju-seja”. Planētu Valdnieki ar savu izpildītāju, kuru vidū ir arī Pērkons, „acu”, „ausu”, „roku” un „kāju” pulkiem – mazākiem gariem un Cilvēku tur klāt, ir LIKAS formālā daļa. LIKA ir viens no galvenajiem Saules – Mitras darbīgajiem aspektiem.

Katru reizi, kad LIKA pieņem jaunu seju, sākas jauns Cilvēka dabas iekšējās dzīves cikls. Šis cikls ilgst mazliet vairāk par 30 dienām. Katru reizi, kad LIKA pieņem jaunu seju, Cilvēki to svin kā LIKAS veltes pieņemšanu un „durvju atvēršanu”. LIKA ir durvis uz NEBO. Aiz katrām durvīm ir LIKAS sūtņu (Planētu valdnieku gribas izpildītāju) pulki, kuri, durvīm atveroties, nolaižas pār Cilvēku un apvelta ar savām veltēm.

Durvju atvēršana ir svinīgs brīdis. Durvis atveras arī 4 NEBO dienās, līdz ar to tās ir lielās dubultās svētku dienas, bet viena ir „trīskāršā” – svētku diena, kurā sastopas NEBO, D(z)EIVAS un LIKA – diena starp Vasaru un Rudeni – Jāņu diena. Caur „trīskāršo dienu” Cilvēku pasaule nāk no Debesu pasaules un turas pie tās. Cilvēks pieder Debesīm. Cilvēks ir Debesu pasaules daļa – pamats un apvāršņa apakšējā daļa (zemāk par apvārsni varavīksne nenolaižas).

4 NEBO svētku dienas + 5 no D(z)EIVAS (no kurām viena ir abiem kopīga) mums dod 8 svētku dienas, kurām pieskaitam vēl 12 LIKA-s dienas (no kurām 4 ir kopīgas ar NEBO dienām – NEBO „slēpjas aiz tām” – pieņem LIKA seju) mums dod 16 svētku dienas gadā (kas precīzi atbilst Vedantas Dzīves Rata 16 spieķiem). No tām 3 ir „divkāršas” un 1 ir trīskārša – Lielā Kāzu Diena. Mums ir divi gadu sākumi. Ziemā sākas Debesu dzīves, bet vasarā – zemes dzīves gads.

No tā cēlusies sena Jāņu nakts rituāla daļa ar vienai dzimtai piederīgo namu apstaigāšanu. Līgo vakarā izdzēsa visu namu (gadu glabātās) pavarda ugunis. „Jāņugunis” iededzināja no uguns iegūšanas rituālā (berzes ceļā) iegūtās „jaunās uguns”. Šo pašu jauniegūto uguni iznēsāja pa apvidus namiem un glabāja pavardā līdz pat nākošajiem Jāņiem un „jaunajai liesmai”. „Jaunā uguns” bija tā jaunās D(z)EIVAS lejup nonestās D(z)eives pārstāve, kura zemmēness pasaulē sildīs Cilvēku mājas – miesu un dvēseli.

Tāda pat apkārtnes un Cilvēku namu pārstaigāšana masku gājienā sevī saturēja neredzamā (noslēptā - aizmaskētā) Gara klātbūtni un svētības iznēsāšanu. Maskas pārstāvēja Gara dzīves principus un atribūtus. Krāšņi un smalki izveidotajās sakrālajās maskās tērptie jaunākie priesteri tad nebija vieni paši, bet D(z)EIVAS personifikācijas. Tā bija mistērija – stāsts par lielo notikumu.

Līdz šai dienai tautu folklorā saglabājusies šīs mistērijas vienkāršota atmiņa skaļa ķekatu gājiena veidā. Tagad tā ieguvusi rupju un nevērīgu parupjas izklaides raksturu, arī maskas kļuvušas rupjas un vienkāršotas, bez Debesu pasaulei piederīgā Svinīguma, Skaistuma un Smalkuma. Tieši Svinīgums, Skaistums un izsmalcinātība dod to prieku, kurš ir Gara svētības nesējs.

Tagad Cilvēki ir tik daudz savu agrāko zināšanu zaudējuši, ka rokās turētajās lauskās vairs neprot paši sevi un savu pasauli saskatīt. Kalendāra dzirnu ritums ir sevī uzsūcis kā Cilvēku sapratni par Radītāju, tā Laiku, kam ar šo ritmu sakara nav. Laiks stāv pats par sevi un pāri visam. Laiks ir katram savs un visiem viens. Katrs ir pats savā Laikā. Tikai Dzirnu vienmērīgais ritums Cilvēkam rada ilūziju par laika vienmērīgo un vienmuļo gaitu, bet nav tajās un no tām atkarīgs. Laiks ir izmaiņās, kurām ir pašām sava daba. Laiks nav Radītājs, tomēr Laikam ir pakļauti visi „Dievi” – arī tas Radošais Likums, kurš atdzīvina visu un visur.

Laiku nevar mērīt – Laiku nevar notvert un ieslēgt lokos, dienās un gadu tūkstošos. Viena Cilvēka dienā var būt daudz vairāk Laika, nekā citu Cilvēku gadu simtos. Tam nav nekāda sakara ar kalendāru, bet „Dievi” ir pilnīgā kalendāra „dzirnu” rituma atkarībā. Viens stāv pāri, otri – zem, bet kalendārs ir pa vidu un rodas no tā, ka Laiks ir. Laika esamība rada kalendāru, bet kalendārs nemēra Laiku, kam nav noteiktības – tikai nolemtība – virzība vienā virzienā – kustība no cēloņa uz sekām. Laiks ir neatdalāmais Dzīvības pavadonis, un kā tāds nevar būt nekas noteikts, stabils un nemainīgs. Laiks nav fizikāls lielums. Laiks ir Dzīvības daudzuma rādītājs. Dzīvība kā mainība necieš nekādu statiku. Laiks un Dzīvība vienmēr ir kustība NO-UZ.

Ir cēlonis, kurš rada kā Laiku, tā kalendāra dzirnas, tā arī „Dievus”. Tas apvieno visu, un to ir jāatceras, kad lūkojamies uz tā daļām, bet daļā sabāzt visu ir kļūda. Baltiem kalendārs nekad nav bijis laika skaitīšanas, bet Dievu un Cilvēku dzīves saistītājs, Baltu pasaules uzbūves ēka un dzīves saturs. Gads ir radošais cikls, no kura vēlāk radīts dieva kā būtnes jēdziens – God(angl.), Gott (vāc.)

***

Arī Cilvēku pasaule LIKA un Cilvēks, kā TĀ pārstāvis atdzīvina un iekustina KRIVU un tās ratu, kurš darbina materiālo lietu, Dabas formu (zemmēness) pasaules „dievus” un tās izpalīgus – mazos (tumšos) dabas garus (koku, puķu, zemes, ūdeņu, uguns un gaisa garus - dvēselītes). MARA(e) ir – tā vieta, kur darbojas D(z)EIVAS „rudens” un „ziemas” daba (arī pazemē slēptā mirušo dvēseļu zemākās dabas – veļu noārdīšanas vieta). „Mīļā MĀRA” nāk no sena lūguma – „Tu savā darbā vari būt skarba vai maiga. Es Tevi lūdzu – esi mīļa!”.

KRIVA-i (kā ēnai) nav tieša sakara ar Debesu pasauli. Tā atkārto Debesu riteņu kustību, bet to dara pati savā ritmā un ātrumā. KRIVU apaugļo tā vīrišķās – Dievišķās dabas nesējs Debesu briedis (Mēness) – CERPIS. Briedis – CERPIS pats līdz zemes būtnēm nekad nenolaižas, bet, savos augstumos palikdams, nolaiž un savā laivā uzņem smalkās formas un dvēseles. Reizē ar to mēness ir arī D(z)EIVAS sūtītā laiva starp brieža ragiem, dzīvības sēklām pilna. Briedis nes laivu („Ziemassvētku briedītis un ragaviņas”) ap zemi, no kuras noteiktā laikā un veidā nokāpj un pieņemas spēkā jaunveidoto lietu formas un dvēseles, bet pēc tam to vietu ieņem aizejošās formas un dvēseles.

Jaunā un augošā mēnesī notiek „nokāpšana” – dzīvības D(z)EIVAS impulss nonāk uz zemes, bet dilstošā un vecā mēnesī tas atgriežas atpakaļ laivā pie brieža. 14 dienas kāpnes ved lejup. 1 diena ir maiņas diena, tad 14 dienas kāpnes ved augšup un 1 diena, kad Mēness nav redzams ir Mēness sakrālā – visa jaunā radīšanas diena. 28 ir „radīšanas pakāpieni”, bet Mēness cikls ilgst 30 dienas. Šis „ritenis” ir Baltu kalendāra apakšējais dzirnu rats - KRIVA, kurš no apakšas berž un skrubina starp to un sakrālo daļu esošo LIKU. Tā starp augstāko – Debesu un šo – ēnu pasauli noberžas Cilvēka rupjā daba. Cilvēks izsmalcinās un savā būtībā tuvinās NEBO saturam.

Cilvēkam kā Garīgai būtnei ir viens gada sākums, bet, kā fizisko miesu – KRIVAS daļu nesošam, ir otrs gada sākums. Līdz ar to divas Pasaules ēkas daļas caur Cilvēku apvienojas un kopā turas. KRIVA Cilvēku vilina un moka, bet Debesis no tās atbrīvo. Ja Cilvēks uz zemes nenāk – tā paliek viena un skumja. Ja Cilvēks no Debesīm atkrīt, tad KRIVA ar to Debesīm zūd – ir lieka un nevajadzīga. Cilvēks divās daļās būdams, Zemi ar Debesīm kopā tur un to starpā maļas. Tā ir Cilvēka sūtība, nasta un NEBO dāvātā uzticība. NEBO sūta savu dēlu Cilvēka izskatā Zemi ar Debesīm kopā turēt. No vienas puses ar viņu ir NEBO un no otras – Lielā Māte caur savu kalponīti – KREVELI un KRIVU.

Kalendāra Mēness daļa – KRIVA, attiecas tikai uz materiālo formu, dzīvniecisko miesu un dvēseles (psīhes) daļu. To ņem vērā darbus darot un uzturot attiecības ģimenē, sabiedrībā un dabas vidē. KRIVU godā un godina kā darbu zinātāju un ierādītāju, kā auglības devēju un ražas gādātāju. KRIVAI kalpo tās palīgi – mazie „dieviņi” – tieši ar formām un Cilvēku saistītie dabas gariņi, kuri ir kāri uz pagodinājumiem – pieņem veltes, un apmaiņā pret tām izdara sīkus pakalpojumus vai caur to paverdzina Cilvēku – piedraud ar neražu – izspiež no viņa dāvanas un cienastu („veļu godināšana”).

KRIVA nosaka visa redzamā sākumu un beigas, bet nav tā saimniece. Saimniece ir Lielā Māte. KRIVA ir tās kalpone – „atslēgu glabātāja”, „sviesta kūlēja”, „vaska ritinātāja”, „līgaviņa vaska cimdiņos”. Mēness ciklu Balti ievēro, bet nesvin. Tā ir darbam, ne svētkiem. Mēness ciklu dienas izmanto un svin dažādu maģisku kultu un sektu piederīgie.

KRIVA (Kriba, Krivele, Krevele) – „aplocē esošā”, „Debesu aploces ieskautā”, „Debesu ieskāvuma radītā (telpa)”, kas savās atskaņās līdz mums atnākusi kā Krimulda un zemes virskārta – krevele – sarecējums. Sakrālo vārdu lielāko daļu nav iespējams adekvāti pārtulkot vai pat paskaidrot to nozīmi. Šodien nav vairs ne tās valodas bāzes, ne domāšanas veida. Mūsdienu valodā nav to priekšstatu, un jēdzieni nes citu skatījumu uz parādībām, pieiet no citas – utilitāri tveramu seku, bet ne cēloņu puses.

Tā, piemēram, Lielā Māte (Daba) nav Zeme. Lielā Māte ir Zemes Mātes Māte (Zemes vecmāmiņa), bet Zemes Mātes meita ir Zeme, kuras (cietā) ēna ir KREVELE – pasaule zem Mēness (CERPA) – zemeslode ar visu dzīvību uz tās, pār kuru valda tās saprātīgā daļa – planētas valdnieks un Gars.

***

Tā mēs redzam četru esības slāņu ritma nestu dzīvības impulsa riņķojumu. Tas savu sākumu ņem sakrālās daļas augšējā kārtā, kur ziemassvētkos NEBO to ielaiž D(z)EIVAS (MĀTES) klēpī. D(z)EIVAS to nones lejup un „Lielajā Kāzu Dienā” nodod LIKAM un KRIVAI.

Tur šis impulss sadalās divās daļās. Viena – vīrišķā daļa nonāk LIKA rokās un izcirkulē caur tā 12 lokiem Cilvēka pasaulē un kā tā „atspulgs ūdenī” nonāk Debesu brieža laivā, caur kuru apsēklo uz Zemes – KREVELES esošo sievišķo impulsa daļu. Otra – sievišķā daļa Lielajā Kāzu Dienā nonāk pie KRIVAS un KREVELES, no kurienes lejup un augšup cirkulācijā cikliski nolaižas līdz formu pasaules zemākajiem slāņiem, fiziskajiem ķermeņiem un psihēm, lai pēc tam caur šo pašu laivu un „trīskāršo dienu” paceltos atkal līdz D(z)EIVAS klēpim un no turienes atgrieztos pie sava Radītāja – Dieva NEBO.

Lielajā Kāzu Dienā KRIVAI rokās ieliktās dzīvības sēklas rudenī un ziemā materializējas – apaug ar tās dabu. Klusajā laikā impulss apgaro matēriju un līdz ar pavasari sāk savu formu atdzīvināšanas darbu, kurās aug līdz Jāņiem, bet pēc Lielās Kāzu Dienas, kad impulss tās atstājis, formas D(z)EIVAS rudens un ziemas ietekmē vīst un atkrīt atpakaļ MARA-s rokās, kur pārvēršas atkal par auglīgo zemi. Klusajā laikā zemes klēpī lēni nolaistais impulss atjauno saiti ar NEBO – pieņemas Debesu Sakrālā stāva mierā, kurš visam dod pilnību un skaistumu. Klusajā laikā Zeme – matērija pieņemas Debesu svētībā un savā klēpī iznēsā nākošā gada ražu, tāpēc šajā laikā – 72 klusā laika dienās, zeme nav kustināma, arama vai ecējama. Visai Dabai šajā laikā liek mieru. Cilvēks nodarbojas pats ar saviem darbiem savā dvēselē un namā, lai ar pirmo pavasara dienu ietu pie āra darbiem.

Arī bērnus ziemā neieņem. Cilvēka miesa, kā Zemes daļa, tāpat nav kustināma. Tas notiek vasarā – starp Vasarsvētkiem un Lielo Kāzu Dienu, kad KRIVA, LIKA un D(z)EIVA ir vistuvāk kopā savos radošajos dzīvības stāvokļos. Vasarsvētki ir 50. diena pēc pavasara saulstāvja. Pašā Lielajā Kāzu Dienā Cilvēks piedalās kā skatītājs un Dievu liecinieks. Tad viņš savus bērnus nerada – ar to var „pārķert” KRIVAI doto un pie-dzemdēt „KRIVAS bērnu”, dabūt mēnessērdzību, prāta vai psihes kaiti, īsu mūžu (KRIVA-s rats ātri griežas) un saistīties ar MARA-s garu pasauli.

Lielajā Kāzu Dienā caur Cilvēku darbojas Dievi. Nakts pirms Lielās Kāzu Dienas bija Papardes Zieda nakts. Papardes Zieda nakts bija mistērijās pieaicināto pārbaudes un iesvētīšanas nakts. Papardes Zieds ir Baltu Lielā Mistērija, kuras vairākās pakāpēs iesvētītie pievienojas Druīdiem, kur mācās Cilvēka acīm un ausīm slēpto, nepieejamo un noslēpumā turēto.

Pa vienām un tām pašām kāpnēm majestātiski kustās viena un tā pati Dzīvības būtība savās divējās plūsmās. Lejup dodas atdzīvinoša un radoša Dievišķā gara Involucionējošā daļa, bet augšup kāpj tā paša Dievišķā Gara Evolucionējošā daļa. Tas pats Dzirnu Rats savā kustībā nes lejup vienus un ceļ augšup citus.

Tādā kārtā, dienā pirms Lielās Kāzu dienas un Līgo vakarā mēs pavadam aizejošo dzīvības impulsu, kurš atgriežas pie sava Radītāja. Aizejošais aiznes sev līdz visas mūsu pasaulē piedzīvotās vibrācijas, domas un tieksmes. Tas, ko mēs vēršam pret Dabu, tiek „ierakstīts” caur mūsu pasauli ejošajā impulsā. Lielajā Kāzu dienā mēs saņemam Radītāja lejup sūtīto Dzīvības impulsu, kurš atdzīvinās mūsu pasauli un mūs tai skaitā.

Pasaule atrodas pārejas stāvoklī starp veco un jauno. Nav svarīgi būt vecā beigās – stāvēt pie jaunā sliekšņa vecā pusē. Ir svarīgi pāriet robežu starp veco un jauno. Ir svarīgi sagaidīt jauno, ir svarīgi saņemt jauno un būt ar jauno. Svarīga ir jaunā dzīvības gada pirmā – saņemšanas diena. Ir svarīgi piedalīties jaunā ienešanā.

Viss plūst. Viss mainās. Viss atkārtojas. Šā gada dzīvības impulss aiziet. Tā vietā nāk cits – tīrs, spēcīgs un neaptraipīts – jūtīgs un labvēlīgs. Impulsu saņemot, mēs bagātinamies un ietērpjam to savās domās un vēlmēs. Mēs saņemam iespēju realizēt savus sapņus. Lielā Kāzu diena ir svarīgākā diena tajā, kas saistās ar mūsu veselību, pasaulīgo dzīvi un pēcnācējiem. Dzīvību topošā māte ieņem šajā dienā, bet bērnu –šī dzīvības apļa gada beigās, kad tas ir „apaudzis” ar matēriju – saskaņojies ar to.

Viss atkārtojas. Šogad aizejošais impulss atgriezīsies. Tas būs pacēlies pie Radītāja un no turienes sūtīts līdzdarboties citu pasauļu – planētu staros un virpuļos. Citu planētu telpās tas būs bagātinājies, sakārtojies, uzsūcis jaunas vibrācijas un spēcinājies. Tā bagātinājies, impulss atgriezīsies, lai realizētu tās mūsu domas, tieksmes un vēlmes, kuras mēs tam devām līdzi. Tādēļ ir svarīgi kā un ar ko mēs to Līgo vakarā palaižam pasaules telpā. Esot saudzīgi, mēs saņemam saudzību. Esot iekārīgi, mēs saņemam iekāri. Esot skarbi, mēs saņemam Dabas skarbumu. Esot rāmi, pateicīgi un pieticīgi, mēs saņemam rāmu, dāsnu un pietiekamu Dabu. Mūsu pateicība Dzīvībai par tās svētīgo darbu un līdzi dotā labvēlība palīdzēs tam attīrīties, spēcināties un atgriežoties realizēt mūsu sapņus.

Ar ko mēs to aizvadīsim – to arī saņemsim. Ko mēs saņemsim, to arī varēsim ietērpt tam atbilstošās domās un formās. Tādēļ ir svarīgi būt pastāvīgam mērķos, ideālos un uzticībā. Tādēļ ir svarīgi sagaidīt un saņemt to, ko paši esam Radītājam sūtījuši un lūguši. Pēc 10 gadiem Lielajā Kāzu Dienā pie mums atgriežas mūsu Līgo vakara dziņas. Tīro saņemam tīrāku, spožo spožāku, iekāroto – vēl iekārojamāku. Tādēļ Līgo vakara domu tīrība vairos pasaules tīrību vēlāk, bet Dzīvības spēku pasaules uzlabošanai saņemam Lielajā Kāzu Dienā – Jāņu dienā – Jaunās Saules gaismā, tāpat kā Gara dzīves impulsu un Idejas mēs saņemam Ziemas Saulgriežos.

Debesu un zemes pasaulēm ir katrai savs centrs un kustības virziens, tāpēc tās ir viena otras spoguļattēls. Debesu pasaulē Gads sākas Ziemassvētkos un rit ap Sauli, bet zemmēness pasaulē – KRIVA gads sākas Jāņos un tā centrā ir Zeme. Katrā lokā reizē kustas divi impulsi – tas, kurš atnāk un apgūst savu pasauli un tas, kurš to apguvis aiziet. „Trīskāršā diena” vienu nolaiž, bet otru tai pat brīdī paceļ un uznes augšup.

Monumentālajai Dzīvības kāpņu ēkai piekļaujas NEBO un KRIVAS viļņu sa-audums 4 nedēļu 7 dienu cikls. Arī KRIVAS cikla 4 daļas ir NEBO cikla daļu atspoguļojums KRIVĀ, bet tā 7 dienas nāk no 7 NEBO daļu dabas. Katra diena saistās ar savu Planētas valdnieku, bet katra nedēļa saistās ar noteiktu gada laiku D(z)EIVAS un NEBO ciklā (Atsevišķai lietošanai bija arī dekāde – nedēļa, kura sastāvēja no 3 Saules un 7 planētu dienām).

No savas puses LIKA katrai dienai piešķir savu 12 seju gaišās un tumšās daļas un tā mēs saņemam 24 diennakts stundas. Pāri tam klājas 24 mainīgā garuma maģiskās stundas, kuru summārais garums tāpat ir 24 LIKAS stundas. Tāpat, savā vietā un mērķiem blakus šai stundu sistēmai Cilvēki lietoja arī 2 un 4 daļu diennakts dalījumu. Cilvēka nedēļa vienā mezglā saista visus ritmus.

Zemes gads, kā sviesta kunkulītis ritinās „7 Saules gadu bļodā” un dažāda garuma Planētu ciklu telpās, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. To šoreiz nestāstīsim. Lai tas paliek citai dienai.


Pauls

Baltu Klubs

10.01.2011