Baltu klubs

Atpakaļ

Simons Grunavs

Prūsijas zemes hronika

Fragmenti

 

I nodaļa.

 

1. paragrāfs. Par sūtniecībām, lai tās iegūtu zināšanas par zemēm, un ko tās meklēja un atrada.

 

Tanī grāmatā, ko ir sarakstījis Kristiāns, pirmais Prūsijas bīskaps, [un] kuru viņš sauc “Grāmata par Beliāla dēliem un viņu māņticīgajām paražām, kuras piekopj bruti”, [šis bīskaps stāsta], ka Jaroslavs, prāvests Plockā, Mazovijā, Tā Kunga 110. [?] gadā viņam esot aizdevis kādu grāmatu, ko krievu valodā, bet grieķu burtiem bija sarakstījis kāds, vārdā Divoinis, kurš atpakaļceļā ar atbildi pie tiem, kas viņu bija sūtījuši, Plockā bija miris. Šis Divoinis bija pierakstījis visus savus dienas gājumus, vietas un laika apstākļus tanīs zemēs, kur viņš bija apmeties, un [viņš] pēc iespējas [arī] visu, ko bija izpētījis, uzcītīgi pierakstijis. Šinī grāmatā viņš tātad raksta, ka Romas ķeizara Oktaviāna, viņu žēlīgā tiesneša, laikā, Britānijas valsts galvaspilsētā Salūrā esot dzīvojuši astronomi un nodarbojušies ar savu mākslu, pētīdami, vai arī septītajā un astotajā debess joslā, ziemeļos, zem Vēža un Mežāža zīmēm, dzīvo cilvēki. Daudzi domāja, ka tur  nedzīvojot neviens cilvēks, jo ļaudis tur nevarot izturēt tik ilgo aukstumu un tik dziļo ziemu; daži teica: mēs domājam, ka zem Vērša zīmes dzīvo cilvēki, bet vai viņi dzīvo [arī zem] Mežāža [zīmes] - par to mēs šaubāmies; un viņi teica arī sava sprieduma pamatojumus. Lai to izdibinātu, viņi nosūtīja uz ziemeļu zemju apgabaliem pa trim [pētniekiem], starp kuriem Divoinis bija ievērojamākais un arī vienīgais, kurš palika dzīvs. Viņi gāja caur Komāniju, [caur] Galīciju, tagadējo Tatāriju, [caur] Roksolāniju, tagadējo Maskaviju, caur venediem un alauniem, ko tagad sauc par Livoniju, un pār lielu ūdeni viņi nonāca plašā zemē, kurai vēl nebija pastāvīga nosaukuma, [un kura ] atradās ziemeļos, Vērša zīmes galvā, ziemeļaustrumu daļā.  Viņi visur gāja un skatījās, un ceļoja pa šo zemi no viena gala līdz otram, bet nevarēja ne ar vienu sarunāties. Notika, ka viņi [šinī] zemē pārziemoja un vasarā saslima. Tad pie viņiem atnāca sarmati, kuri bija vendi. Ar šiem viņi arī nedaudz varēja sarunāties, un [tie] viņiem arī pastāstīja par zemi, ko viņi jautādami vēlējās zināt.

 

2. paragrāfs. Kā Divoinis stāsta, ko viņš savā ceļojumā esot dabūjis zināt par zemēm, un ko viņš redzējis.

 

Divoinis stāsta: “Zemes, pa kurām man uzticētajā uzdevumā esmu ceļojis, ir lielas un tukšas, salīdzinot ar mūsu zemēm, un visi ļaudis, [kuri] tur dzīvo, savā dzīves veidā ir savādāka, nekā mūsu ļaudis. Tie ir ļoti neprātīgi visās lietās, un un daudzkārt vēl piekopj huhuru dzīves paražas un tikumus. Tā es nonācu tanī zemē, kur Visla, polaviešu jeb sarmatu upe, ietek sāļajā jūrā Krono. Šai zemei nav nekāda pastāvīga nosaukuma, jo daži to sauc par Sargaciāniju, Gelidāniju, Vacināniju unvēl citos vārdos. Kāda tauta tur ienāk, tās vārdā nosauc. Šai zemei ziemeļaustrumos un zemeļos atrodas liels salds ūdens, tāpat arī visgarām ziemeļos - Krono, sāļais ūdens. Starp sāļo ūdeni un cilvēku mitekļiem [arī] atrodas liels, garš ūdens, viņu valodā - Hailibo. Citādi [tā] visur ir slikta zeme, ar daudzām upēm. Tauta šinī zemē ir daiļa auguma. Tā ēd un dzer maz, un runā ļoti saprātīgi. Tai nav nedz māju, nedz ciemu, nedz pilsētu; tā dzīvo pie upēm, pie kurām aug daudz vīksnu. Zem tām viņa taisa teltis no niedrēm, kur viņa ar savējiem guļ. Bet kad ir auksta ziema, viņi sakrauj kaudzēs malku, ko atrod, un uzkur uguni. Sasildījušies viņi paslēpjas teltīs, kur noguļ ziemas lielāko daļu. Viņu dzēriens ir upju ūdens, [ēdiens] - zivis, un maizes viņiem nav. Maizes vietā viņi ēd kaltētas zivis. Viņu valoda, apģērbs, vienkāršība, drēbes, kas taisītas no niedrēm, un tas, ka vīram var būt trīs sievas, ka viņi dzīvo bez īpašiem dieviem, ka godā mēnesi un sauli - [tas viss] pēc formas un satura atgādina gotus. Kad viņi, vīrs un sieva, grib kopoties, [tad] viņi to dara vienalga kur un kā klātbūtnē, nekaunējoties un daudzas reizes. Sievietes lieto pēc kārtas, un nekad [neredz] vīrieti, kura [tuvumā] nebūtu sievietes, [viņam] draudzīgas un ar gribu viņam patikt.

Kaut gan viņiem ir daudz sievu, bērnu nav daudz. Pēc paraduma pie viņiem nāca viņu virskungs, ko viņi sauca par  Maso. Tas mani arī paņēma līdz pie viņiem. Tā priekšā viņi krita uz sejas un sita galvas pret zemi, [viņu] godādami. Ja viņiem nav nekā cita, ko dot, viņi dod tam pašus skaistākos zēnus, un viņiem šķiet liels gods esam, ka viņu dievs kungs, kā viņi to sauc, ņem viņu bērnu, un visi to lūdz neaizturēt viņiem sauli, bet gan gādāt, lai tā nāktu laikā. Ar šādiem mesliem un dāvanām godināts, Maso, viņu kungs, atgriezās savā zemē. Ja man šai zemei pie Krono jūras un Vislas upes būtu jādod kāds vārds, es to nosauktu par Vīksnu zemi [lat. Ulmiganeia] daudzo vīksnu dēļ, ap un zem kurām šī tauta dzīvo. Tik daudz es tagad varu par to pastāstīt”.

 

II nodaļa.

 

1. paragrāfs. Par gotu tautu, kā tai bija jāatstāj Lombardija. 500. gada notikumi.

 

500. gadā pēc Jēzus Kristus ciešanām, saka kungs Kristiāns, kad ķeizars bija Justiniāns un Romas pāvests - Vigilijs I, Lombardijā sava ķēniņa Vitigija vadībā ienāca  gotu tauta, kas ieguva lielas pilsētas un nogalināja daudzus tūkstošus cilvēku. Viņi nāca no Spānijas un bija pēc ticības pagāni. Kad viņi bija iekarojuši visu Lombardiju, viņi ļoti vareni izbūvēja Ravennas pilsētu. Tur atradās ķēniņš ar savu galmu. Romas pāvests, visa Etrūrija un Tuscija, un dažas pilsētas Lombardijā kā Venēcija, Breša, Lodi un Kremona rakstīja ķeizaram Justiniānam Konstantinopolē, lūgdami Dieva dēļ [sūtīt] palīdzību [lai] viņus atpestītu no nežēlīgajiem ļaudīm - gotiem. Justiniāns aizsūtīja uz Lombardiju firstu Narzesu ar 15 000 karavīriem, un šis nonāca līdz Romai un atrada tur sapulcējušos 60 000 karavīrus. Ar šiem viņš devās caur Romaņu un nonāca līdz Ravennai. Vitīgijs, gotu ķēniņš, ar 100 000 karavīriem tūlīt uzbruka un cīnījās ar Narzesu. Pēc Dieva lēmuma goti [cīņu] zaudēja, ķēniņu Vitīgiju ar sievu un bērniem sagūstīja un aizsūtīja pie ķeizara uz Konstantinopoli. Izklīdinātie goti, skaitā ap 15 000, lūdza Narzesam žēlastību, lai viņi ar savām sievām un bērniem varētu atstāt Lombardiju; viņi gribētu doties uz svešām zemēm, kur viņi valstij nekaitētu. Narzess bija labsirdīgs vīrs. Viņš redzēja arī, ka lielākā daļa gotu bija sakropļoti, un noteica četras nedēļas, kurās viņiem neskartiem bija jāatstāj Itālija. To viņi arī darīja, un Narzess deva viņiem par pavadoni grāfu Agiluffu. Tas pavadīja viņus caur Bavāriju līdz Vestfālei. Kopā viņu, jaunu un vecu, toreiz bija 36 000 personas. Viņi redzēja, ka Vestfāle ir liela un neapbūvēta, un cēla tur vienu, kas vēl šodien saucas Gettingena, un nolēma tur palikt, bet viņus padzina no turienes un aizraidīja uz Dāniju. Šinī laikā Dānijā valdīja kāds firsts, vārdā Teudots. Tam bija bail no gotiem. Kad viņi pie tā nosūtīja sūtniecību, lūgdami [piešķirt viņiem] kādu zemes apgabalu, kur viņi par mesliem varētu dzīvot, Teudots tiem paziņoja, ka viņa valstī esot viena sala, vārdā Kimbrija. Šinī salā esot apmetusies kāda no Skandijas padzīta tauta, mītot tur viņam par spīti un negribot atzīt viņu par kungu. Ja goti gribot viņam dot meslus, [un ja viņi] gribot doties [karagājienā] pret kimbriem, [tad] viņi varot tur apmesties. Goti ķērās pie šī [pasākuma], jo sevišķi [tāpēc], ka viņi [tur] vēlējās dzīvot vieni paši, un Visbijs, viņu firsts, vienojās ar Teudotu šinī meslu un dzīvesvietas lietā.

 

2. paragrāfs. 514. gada notikumi, Kā goti nonāca Kimbrijā, un kā Ulmiganejas tautai no viņiem bija jābēg.

 

Gotu firsts Visbijs aizsūtīja pie skandiāņu tautas Kimbrijā sūtniecību un lika tai paziņot, ka firsts Teudots zemi, [ko] viņa apdzīvojot, esot piešķīris gotiem, tāpēc ka viņa negribot to atzīt par kungu. Goti zemi esot dabūjuši par mesliem. Tagad nu Visbijs un gotu vecākie esot viņus atsūtījuši pie skandiāņiem jautāt, ko viņi šajā lietā gribot darīt: vai viņi atdošot Kimbriju ar labu, jeb vai viņi tur gribot dzīvot un dot gotiem meslus, jeb vai viņi gribot ar tiem cīnīties? Kimbrijas tautai bija divi kungi, kurus viņa cienīja kā ķēniņus - Brutens un Vudevuts. Šie apspriedās ar saviem dižciltīgajiem, kā rīkoties. Vai [pieklājas] būt kalpiem tiem, kas pēc dzimšanas ir kungi?! Tas būtu pārāk [liels] pazemojums! Bet, ja arī viņi ar tiem [gotiem] cīnītos, arī [tad] viņi būtu pazuduši. Viņi nolēma [rīkoties tā], kā Brutens savu visspēcīgo dievu vārdā viņiem ieteica: atstāt Kimbriju un kļūt citur varenākiem nekā tur. Tāpēc Kimbrijas tauta noslēdza ar gotiem līgumu: viņi atstās Kimbriju, un, kad viņi būs citās zemēs, goti neaiztiks nedz viņus, nedz viņu pēcnācējus. Goti to apzvērēja un savu zvērestu pildīja.

Brutens un viņa brālis Vudevuts ar savu [tautu], skaitā 46 000 vīriešu un sieviešu, sēdās uz plostiem un brauca pa Krono [un pa] Halibo ūdeņiem. Ulmiganejā [viņi] atrada tautu, kas viņiem nebija pazīstama. Pie šiem viņi uzcēla savas teltis un cēla pēc sava paraduma pilis un ciemus. Gan ar varu un viltību, gan baudīdami arī viena otra draudzību, skandiāni no Kimbrijas kļuva par Ulmiganejas tautas kungiem un izmantoja viņu pakalpojumus. Goti atnāca Kimbrijā un apbūvēja to. Savu galvaspilsētu viņi nosauca sava firsta vārdā par Visbiju, un Kimbriju viņi nosauca par Gotzemi. Bet Brutens un viņa brālis Vidvuds cēla Honedas, Peilpeiles, Nangastas, Vustopas un Galonas pilis. Viņi atrada medu un taisīja no tā dzērienus, bet citādi viņi sākumā dzēra tikai pienu. Ulmiganejā atrasto tautu kimbri pieradināja pie sava dzīves veida; viņi [dzēra] no abiem dzērieniem, piedzērās un kļuva neprātīgi vīri, un ar laiku - nežēlīgi karavīri.

 

3. paragrāfs. 521. gada notikumi. Kā Ulmiganeja kļuva ķēniņa valsts, un [kā tā] dabūja citu nosaukumu.

 

Brutens un Vidvuds, viņa brālis, stāsta kungs Kristiāns, sapulcināja visus savus gudrākos vīrus, aiz kāda iemesla - to es noteikti nezinu. Tikai [to es zinu], ka mazoni tiem gribēja uzbrukt, lai [piespiestu tos dot] meslus un [atzīt viņu] virskundzību, jo kimbri negribēja atzīt nevienu kungu, izņemot tos, ar kuriem kopā viņi bija atnākuši. Viņi vienojās, ka gribot ķēniņu, un izvēlējās Brutenu. Tas teica: ”Mīļā tauta! Es nevaru būt jūsu ķēniņš, jo pēc mūsu vareno dievu gribas esmu solījies kalpot viņiem. Bet tur stāv mans brālis Vudevuts, drošsirdīgs vīrs - to ņemiet par ķēniņu! Viņš krietni pār jums valdīs! Es būšu vēstnesis starp jums un mūsu dieviem un teikšu jums, ko es no viņiem dzirdēšu. Un ziniet: daudz noderīgāks es jums būšu, pielūgdams mūsu svētos dievus, nekā pasaulīgajās cīņās”. Šie un vēl citi vārdi viņus pārliecināja, un viņi pēc savām paražām kronēja Vudevutu par ķēniņu, un ķēniņš ar visu tautu atzina Brutenu, savu brāli, par virskungu un nosauca viņu par krīvu kirvaitu; tas ir - mūsu kungu pēc Dieva. Viņi nekā negribēja un arī nedrīkstēja darīt bez viņa ziņas, un viņu vajadzēja uzklausīt kā pašus dievus. Pēc tam viņi savu zemi nosauca par Bruteniju, un visi tieši nolēma nekalpot un neupurēt kā tikai saviem dieviem. Tikai pēc tam Brutens cēla sev un saviem dieviem īpašu mitekli. Bija trīs dievi: Patolls, Patrimps, Parkuns. Viņi atradās kādā ozolā, kas bija sešas olektis resnumā. Šo ozolu un krīva jeb kirvaita dzīvokli, [kur viņš mājoja ar visiem saviem vaidelošiem, tas ir, priesteriem, viņi nosauca par Rikoitu. Vudevuts uzcēla sev pili starp Krono [jūru] un Hailibo, un nosauca to par Noitu. Tā ir tagadējā Neitenberga un atrodas Kuršu kāpās. Viņš valdīja labi, un [tauta] viņu mīlēja. Viņam bija divpadsmit dēlu: Litvo, Saimo, Sudo, Naidro, Skalavo, Natango, Barto, Galindo, Varmo, Hogo, Pomezo, Helmo. Šie ar laiku zemi sadalīja [savā starpā], un katrs apgabals dabūja sava kunga vārdu. Par to vēl tiks stāstīts.

 

III. nodaļa.

 

1. paragrāfs. 523. gada notikumi. Par brutenu likumiem, viņu dieviem un laulībām, un ka savā starpā viņiem jādzīvo mierā.

 

Šinī gadā, stāsta kungs Kristiāns, bruteni ar savu ķēniņu Vudevutu un ar Brutenu, savu krivu kirvaitu, sanāca Honedā, un tur Brutens pavēstīja viņiem viņu dievu pavēles, un kā viņiem jādzīvo savā starpā.

Pirmkārt, ka bez krīva kirvaita piekrišanas neviens lai nepielūdz dievus, nedz atnes zemē kādu dievu no svešuma. Augstākajiem dieviem jābūt Patollam, Patrimpam un Parkunam, jo viņi ir mums devuši zemi un ļaudis, un vēl dos.

Otrkārt, pēc viņu gribas [lai visi] mūsu krīvu kirvaitu atzīst par mūsu virskungu un [arī] viņa pēcnācējus, ja viņi, mūsu visžēlīgie dievi, [mums] to novēlēs; viņa vaidelošus [tauta lai] ievēlē Rikoitā.

Treškārt, mēs esam saviem svētajiem dieviem un savam krīvam kirvaitam parādā bijību un paklausību, jo pēc šīs [pasaules] dzīves viņi mums dos skaistas sievas, daudz bērnu, saldus dzērienus, labus ēdienus, vasarā baltas drēbes, ziemā siltus svārkus; mēs gulēsim lielās, mīkstās gultās un aiz veselības smiesimies un diesim. Ļauniem , kas viņus negribēs cienīt, viņi te atņems to, kas viņiem ir, un tur [viņi tos] ļoti mocīs ar sodiem.

4. Visas zemes un kaimiņi, kas upurēs mūsu dieviem, ir jāmīl un jāapdāvina. Bet tos, kas viņus zaimo un nozākā, mēs nogalināsim ar uguni, ar oglēm, un nekad nekļūsim [viņu] draugi.

5. [Katram] vīrietim var būt trīs laulātas sievas, ar to noteikumu, ka pirmai un augstākajai jābūt dzimušai no tās cilts, kas zemē ir atnākusi ar mums; pārējās var būt no [Prūsijā] priekšā atrastajiem iedzīvotājiem.

6. Ja kāds vīrietis ir  apkrauts ar slimām sievām, bērniem, brāļiem, māsām, saimi, un [ja] viņš arī pats [ir slims], tad viņam ir tiesības - un mēs atļaujam - sadedzināt ir viņus, ir sevi, jo mūsu dievu kalpi lai nevaid, bet smejas.

7. Ja kāds upurēs mūsu vissvētajiem dieviem sevi un savu veselo bērnu, mēs viņiem to atļaujam un sakām, ka šādi [cilvēki] caur uguni kļūst svēti, un tādējādi viņi ir cienīgi līksmoties [kopā] ar mūsu dieviem.

8. Vīrietis vai sieviete, kas pārkāpj laulību, ir jāsadedzina [vietā, kas] tālu [prom] no mūsu vissvētākajiem dieviem, un pelni jāizkaisa uz galvenā ceļa; viņu bērni lai ir nespējīgi kļūt par vaidelošiem un vaidelotēm.

9. Ja sievas laulības lietās liedz savam vīram savu miesu, [tad] vīram ir tiesības viņas sadedzināt, un viņu māsas lai top iznīcinātas, jo tās viņām nav mācījušas paklausību saviem vīriem un dieviem.

10. Ja kāds vīrietis aiztiek jaunavu vai precējušos sievieti starp kājām pie viņas kaunuma matiem, [tad vienīgi viņai] ir tiesības [aizkavēt], ka to sadedzina, jo tas otram ir apgānījis viņa labāko.

11. Kurš pirmais precē kādu jaunavu, tas lai viņu iegūst par sievu, un neviens cits. Bet ja šim vīrietim jau būtu trīs sievas, lai viņu aprij suņi, jo viņš ir apgānījis mūsu dievju kārtu, kas ir bijušas precējušās vai jaunavas.

12. Kurš vīrietis nogalina savu visžēlīgo dievu kalpus, pār to lai ir vara visiem mirušo draugiem: viņi var to nogalināt un var arī atstāt dzīvu.

13. Ja kāds zog, tad viņš pirmo reizi jāsit ar rīkstēm, otrreiz ar nūjām, trešo reizi lai viņu aprij suņi [vietā, kas] tālu [prom] no mūsu dieviem.

Dievs zina, kā šos [likumus] ievēroja. Sekojošie stāsti par to pavēstīs.

 

2. paragrāfs. Par ieradumu, dzeršanu un nesaticību savā starpā.

 

No sākta gala bruteņi bija pieraduši dzert pienu un ēst sieru kā labāko. Bet Vudevuts atrada medu. Viņš savārīja to ar ūdeni, un no tā iznāca lielisks dzēriens. Ķēniņš un kirvaits Brutens pacienāja ar to bruteņus, kad tie viņus apmeklēja. Dzēriens kļuva visiem pazīstams, un bruteņi to dzēra līdz neprātam. Piedzērušies viņi vairs nesatika - tie, kas bija atnākuši no Kimbrijas, ar tiem, kurus viņi bija atraduši Brutenijā. Notika daudi nemieri, jo kimbri gribēja padarīt pārējos par  kalpiem. Kimbri iedomājās, ka viņi ir dižciltīgāki. Tāpēc viņi visiem savu dižciltīgo dēliem deva vārdus, [kas beidzās] ar “o”. Tas bija viņu vecais paradums. Bet ja gadījās, ka Vudevuts piešķīra dižciltību kādam no pirmiedzīvotājiem, tad to vārds beidzās ar “s”. Sākumā kimbri ar laipnību varēja piedabūt pirmiedzīvotājus [strādāt], bet vēlāk [tos] ar sitieniem spieda uzbērt viņiem varenus kalnus, apaļus vaļņus, un uzcelt viņiem uz tiem mājas. Pirmiedzīvotāji pēc dabas bija stipri vīri, stiprāki nekā otrie, un tomēr ikdienas darbā viņi kļuva vāji laulības darbiem.

Tas padarīja viņus nepacietīgus. Viņi [vairs] negribēja strādāt, sāka arī dot priekšroku saviem dižciltīgajiem un uzcēla tiem daudz muižu. Bet tā kā kimbri gribēja lietot varu, pirmiedzīvotāji sacēlās un nodedzināja kimbru saimniecības un mājas, [sadedzinādami viņu] sievas un bērnus, [izņemot] tikai dažus simtus. Viņi domāja, ka tā neesot nogalināšana, un ka tā viņi neesot pārkāpuši dievu likumus.

Šīs un citu sūdzību dēļ Vudevuts un Brutens noturēja Rikoitā dievu priekšā sapulci, un tur Brutens, viņu krīvs kirvaits, ar Vudevutu, viņu ķēniņu, pārliecināja viņus, lai viņi aiz bailēm no viņu dieviem izlīgtu. Ja dižciltīgie ienācēji zemē gribot, lai pirmiedzīvotāji viņiem palīdz un strādā, tad lai viņi tos draudzīgi pierunājot, un lai dodot viņiem medalu dzert, un lai viņiem pateicoties. Bet lai varētu zināt, kas ir dižciltīgs, ķēniņš noteica šādi: kurš ar savu zirgu ātrāk nokļūšot pie viņa, tas būšot dižciltīgs. Tad nu katrs jāja, cik vien jaudāja; bija arī daudz citu veidu, kā viņš [Vudevuts] piešķīra dižciltību spējīgākajiem vīriem. Tā dižciltīgo kārtā tika iecelti daudzi zemes pirmiedzīvotāji. Viņi ņēma [par sievām] kimbru meitas, un tā kādu laiku bija labi. Šie dižciltīgie vingrinājās zobenu cīņā un jāšanā kā citas tautas, un tie, kas senāk bija bijuši vientiesīgi, kļuva viltīgi un noderīgi visādai blēdībai.

Kāds likums. Tanīs dienās arī noteica: ja kādam vīram nomirst sieva, tad viņam drīz jāsagādā jauna, jo viņam nav jāsēro ilgāk par dienu un nakti; iekams viņam jauno [sievu] nodeva pilnīgi, viņš ar to izmēģinājās. Ja viņš tai varēja laupīt jaunavību, viņam to piešķīra pilnīgi, un, slavinot dievus par to, sadedzināja gaili un vistu.

Atraitņu tiesības. Ja kādai sievai nomira vīrs, un viņa bija vēl jauna, tad neprecējušies puiši varēja viņu lietot, līdz viņai radās bērns. Pēc tam viņa kļuva vaidelote, un tad viņai draudēja nāves sods, ja viņa nedzīvoja tikli, jo viņu uzturēja draudze.

Par rakstīšanu. Brutenijas pirmiedzīvotāji nevarēja saprast, kā var rakstīt no kādas citas zemes [par to], ko grib darīt, vai ko vēlas no kāda. Viņi domāja, ka tā ir dievišķa lieta. Brutenijā atrastie redzēja, ka kimbriem ir grāmatas, un ka viņi tanīs raksta un no tām lasa. Daži domāja, ka viņi ir dievi, daži domāja arī, ka viņi to darot mānīdamies.

Par birku. No sākta gala tie, kas bija Brutenijā pirms kimbru atnākšanas, ja viņiem kaut kas bija jādara pēc 14 dienām, vai arī viņi kādu lietu gribēja atzīmēt, paņēma kādu koku un katrai dienai iegrieza vienu robiņu, kamēr nonāca līdz aprēķinātajai dienai. Un tāds paradums ir vēl šodien. Birkas ir gan vienkāršajiem amatniekiem kā kalējiem, muciniekiem un citiem [viņiem] līdzīgiem, gan tiem, kas ar viņiem tirgojas, un tā viņi rēķina.

 

3. paragrāfs. 550. gada notikumi. Kā bija strīds ar mazoniem [austrumslāvu sentauta mazūri, prūšu dienvidu kaimiņi – A. Dz.] meslu dēļ.

 

  Iepriekš es esmu pastāstījis, kā, pēc Kristiāna apraksta, no Divoiņa grāmatām, Mazons, kāds firsts, no gada gadā nāca uz Ulmiganeju, tagadējo Prūsiju, un nēma no tās [iedzīvotājiem] meslu vietā viņu skaistākos bērnus, jo vientiesīgie ļaudis neprata nevienu citu darbu, kā tikai audzēt bērnus. Bet kad bija atnākuši skandiāņi no Kimbrijas, padarījuši Ulmigāneju par ķēniņa valsti un devuši tai pastāvīgu vārdu pēc sava augstākā kunga, nosaukdami to par Bruteniju, tad bruteņi vienkārši atteicās dot Mazonam meslus un nedomāja pretoties, ja viņiem gribētu uzbrukt, kā viņi kur citur to bija mācījušies. Neievērojot to, mazoni katru gadu atgādināja, [ka mesli jādod], jo redzēja, ka bruteņiem ir lopi un nauda. Bet tie negribēja neko dot. Kāds firsts, vārdā Antaness [Andislavs, slāvu valdnieks 7. gs. – A. Dz.], lika Brutenijas ķēniņam Vudevutam un Brutenam, tās krīvam kirvaitam, pateikt: tā kā viņi [bruteņiem] daudzas reizes esot pieprasījuši dot meslus, bet [tie] neesot gribējuši [to darīt], tad lai viņi tagad zinot, ka viņš gribot atnākt pēc tā, kas esot nokavēts [dot] - un vēl daudz tādu vārdu. Ķēniņš Vudevuts un viņa bruteņi [izaicinājumu] pieņēma un sagaidīja viņu uz robežām, kuras viņi nesen bija uzbēruši, lai zinātu, cik tālu viņu dieviem jāpalīdz saviem kalpiem. Antaness bija bezbailīgs. Viņš dabūja lielu palīdzību no Roksolānijas, ko tagad sauc par Krieviju. Viņi atnāca un kāvās, un Antaness kaujā uzvarēja, piesavinājās ļoti daudz mantu un aizveda gūstā daudz jaunekļu. Tie mācījās pie viņiem kara māku, [pēc tam] aizbēga no viņa un mācīja arī saviem brāļiem, kā jācīnās. Kaujas zaudēšana sarūgtināja ķēniņu Vudevutu un viņa cīņas biedrus, un viņi kļuva domīgi. Tad krīvs kirvaits Brutens pavēlēja, ka visiem dižciltīgajiem jāpiedalās savu dievu svētkos Rikoitā, un viņi atnāca visi. Gadījās, ka uznāca varens negaiss ar pērkonu un zibeni, un viņi domāja, ka viņu dievs Parkuns tajā runā no debesīm. Tas Brutenam bija par iemeslu teikt, ka dievi viņam pavēlējuši, lai viņiem visiem vienprātīgi jādodas karā pret Antanesu un viņa tautu, un jāātriebj viņu [dievu] kalpu svētās asinis; dievi būšot ar viņiem. Viņiem deva daudz medalus dzert, un katrs sagatavojās, paņēma [līdzi] savējos [karavīrus], iebruka Antanesa [zemē], nožņaudza to [kopā] ar Roksolānijas ķēniņu Činbehu [tjurku cilts avāru valdnieks 7. gs. – A. Dz.], nogalināja viņam lielu skaitu ļaužu un atgriezās mājās, visu dedzinādami, un ar lielu laupījumu. Antanesa dēls Kanvigs pielietoja viltību. Viņš atnāca pie Brutena un Vudevuta, upurēja viņu dieviem un zvērēja turet tos par saviem visžēlīgajiem dieviem. Viņš lūdza atļaut viņam pēc dievu pielūgšanas dot tiem kādu ziedojumu, un viņam to atļāva. Tad viņš lika kādā klajā laukā noskriet līdz nāvei baltu zirgu un pēc tam to sadedzināja. No tā radās, ka Brutenijā nedrīkstēja jāt uz balta zirga; tādus vajadzēja turēt [tikai] dieviem. Tā iestājās miers starp bruteņiem un mazoniem, bet viņi viens otram [vēl] nav atriebušies līdz šai dienai.   

 

IV nodaļa.

 

1. paragrāfs. 573. gada notikumi. Kā Bruteniju sadalīja 12 kungu valstīs. Kungi bija Vudevuta bērni.

 

Kad Vudevuts bija 116 gadus vecs, Brutens - 132 gadus [ vecs], viņi gribēja apgādāt savējos, lai katrs varētu zināt, kas viņam pienākas no sava tēva Vudevuta, jo jau vairākas reizes bija notikuši nemieri un ķildas to zemju dēļ, kur katram no Vudevuta dēliem vajadzēja kļūt par ķēniņu. Lai [nodomāto] izdarītu, Rikoitā sapulcināja visus dižciltīgos, un tur Brutens viņiem teica, ka viņš un viņa brālis, ķēniņš Vudevuts, pēc dievu pavēles Bruteniju gribot sadalīt starp īstajiem mantiniekiem, lai nenotiktu nekādas ķildas, un lai tā netiktu izlietas svētās asinis. Vispirms krīvs kirvaits ņēma vienu āzi un nokāva to ozolu priekšā visu grēku dēļ. Āža gaļu kopā ar citu [gaļu] viņi Rikoitā ozolu priekšā cepa ar to ozolu, kuros mājoja dievi, lapām. Pēc tam viņi dzēra dzērienu “poskeiles” [pagatavotu] no medalus, un [devās gulēt, lai savus nodomus] guļot pārdomātu. Rīta agrumā ķēniņš Vudevuts un krīvs kirvaits Brutens, viņa brālis, nosēdās dievu priekšā un atsauca vispirms ķēniņa Vudevuta vecāko dēlu Litvo, un viņi teica tam sekojošo: “Mīļais dēls! Vai tu apsoli svētbijību mūsu visžēlīgajiem dieviem un paklausību viņu kirvaitam, atdot par viņiem un saviem brāļiem, viņu kalpiem, savu miesu un mantu, ja kāds mazinātu viņu godu un pastāvību?” Uz to Litvo atbildēja: “Es apsolu to pie sava dieva Parkuna soda; lai tas mani nogalina ar savu uguni, ja es savu solījumu neturu!” Tad Brutens teica: “Uzliec savas rokas uz sava tēva galvas, un tad aizskar savu vareno dievu ozolu.” To viņš darīja, un pēc tam Brutens teica: “Tu būsi kungs zemē, [kas sniedzas] no tekošiem Bugas un Nemunas ūdeņiem līdz Tansūnas mežam.” Ar laiku viņš to ieņēma un uzcēla tur sev nocietinātu pili, kuru viņš nosauca sava dēla vārdā par Garto. Šī zeme tagad saucas par Lejas jeb Mazlietuvu, jo senāk starp tagadējo Prūsiju un Mazlietuvu ir bijuši [tīri] lauki un cilvēku dzīvesvietas vien, kur tagad ir lieli klajumi un meži. Tas tāpēc, ka Vācu Nama brāļi karu dēļ, kas viņiem no turienes izcēlās, to pilnīgi nopostīja. Un tomēr [šis apgabals] tagad ir stipri apbūvēts, un tā tagadējo galvaspilsētu Grodņu vāciski sauc par Garcu. Garto ar laiku ieguva lielas zemes un kļuva varens. Viņš turējās kā ķēniņš, un viņam bija arī daudzi dēli - bajāri.

Samo, otrais dēls, nāca priekšā, un viņam uzdeva tos pašus augstākminētos jautājumus, un viņš darīja visu tāpat kā pirmais [dēls]. Šim Vudevuts teica: “Tu būsi kungs tanī zemē, [kas sniedzas] no Krono un Halibo ūdeņiem līdz Skaras upei.” Ar laiku viņš to ieņēma, un zemi nosauca savā vārdā par Sembu. Uz kāda varena smilšu kalna, kura lielākā daļa bija uzbērta, viņš sev uzcēla nocietinātu pili un nosauca to par Gailtegarbu. Viņam un viņējiem, atšķirībā no pārējiem, bija arī īpatnējs laicīgās dzīves veids. Pret saviem dieviem viņi bija godbijīgāki nekā pārējie bruteņi. Dievu pielūgšanai viņi stādīja arī īpašu ozolu mežu, kur viņi saviem dieviem par godu baroja lielu pulku čūsku. Samo atstāja mazāk bērnu nekā citi viņa brāļi, jo viņam arī visu mūžu bija tikai viena sieva. Viņš arī deva Skaras upei vārdu Pergola, jo tajā noslīka viņa sieva, vārdā Pergola.

Sudo, Vudevuta trešais dēls, nāca sava tēva priekšā un darīja [tāpat], kā viņa brāļi. Ķēniņš un kirvaits piešķīra viņam to zemi, [kas atrodas] starp Krono, Skaru un Kurtoriju, tagadējo Kuršu jomu. Savā laikā viņš to ieņēma un uzcēla tur sev nocietinātu pili uz kāda uzbērta kalna. To viņš nosauca sava dēla vārdā par Peilpilku, un zemi nosauca viņa paša vārdā par Sudāviju. Šī tauta no sākta gala dzīvoja godājami. Viņi visi uzskatīja sevi par dižciltīgiem, tāpēc ka viņi vieni paši ar Sudo, savu kungu, bija uzvarējuši kādu varenu Venedijas, tagadējās Lotvānijas, ķēniņu. Viņi vēl šodien izturas vīrišķīgi. Sievietes valkā ausīs skaistus misiņa gredzenus. Arī ap kaklu un pirkstiem un priekšā uz krūtīm viņas valkā misiņa sprādzes un gredzenus. Labākās drēbes ir zilā krāsā un tikai līdz ceļiem, un sievietes un vīrieši šodien ir krietni alus dzērēji. Jaunie un vecie, vienas mājas [iemītnieki], nāk krogū, nesdami līdzi šefeli miežu un šefeli auzu. Kad tie nodzerti, viņi brauc mājās. Viņi vienmēr ir jautra tauta. Viņu zeme tagad ir nopostīta, izņemot astoņus ciemus, un purvājs, jo viņi Vācu Nama brāļiem vareni uzbruka un karoja ar tiem. Viņu dēļ Vācu Nama brāliem bija jāceļ uz savām robežām Labguvas un Varniku pilis, un tie viņus savaldīja. Bet sudāvieši neattaisnoja [viņiem dāvāto] uzticību. Tāpēc [ordeņa brāļi] dažus paņēma, aizveda viņus uz Sembu un nomitināja dažādās vietās pie jūras; pārējos sadedzināja kopā ar ciemiem. Tā sembi un sudāvi tagad ir viena tauta, bet tomēr, neskatoties uz to, sudāvi neatsakās no saviem paradumiem un ierašām.

Nadro, Vudevuta ceturtais dēls, darīja un zvērēja uzticību kā viņa brālis, un viņam piešķīra to zemi, kas atradās starp Prēgeles jeb Skaras, Bugas upēm un un Kuršu jomu. Viņš ieņēma to un uzcēla tur sev nocietinātu pili, vārdā Staimlo. Viņa zemi sauca par Nadravu. Arī tā šodien ir lilāko daļu izpostīta un purvājs, jo Vācu Nama brāļi to tīšuprāt izpostīja un negribēja atļaut, ka to atkal apbūvē, tāpēc ka nadravi bija viņiem naidīgi un pierunāja pārējos atkrist. Šo Nadro nogalināja lietuvieši kirvaita dēļ: Nadro bija atzinis savu sievas brāli, vārdā Brudono, par kirvaitu, jo daļa vaidelošu teica, ka dievi esot to saukuši. Bet pret to bija citi vaideloši, un viņi teica: “nē” - dievi esot minējuši Litvo sievas brāli Apeli. Šīs [lietas] dēļ abi brāļi sastrīdējās; Litvo kalpi iedzina Nadro Bugā, un viņš noslīka. Šī iemesla dēļ Litvo savu mūžu nekad vairs negribēja redzēt savus dievus Rikoitā. Tāpēc viņš savā zemē lika izvēlēt atsevišķu krīvu un godināja arī savus dievus, bet, neraugoties uz to, ievērojamākos upurus viņi tomēr caur savu krīvu sūtīja uz Rikoitu. Un tā ieviesās šāds paradums: tie, kas dzīvoja Lietuvā, sauca savu kungu par krīvu, un to, kas bija Rikoitā, viņi sauca par kirvaitu, bet izpildīja tomēr visus pienākumus pret viņu, kaut gan viņiem bija sava atsevišķa vieta, kur viņi godināja savus dievus. Vienīgi tas, ka viņiem tur nebija savu [dievu] attēlu, bija viņiem par pamazinājumu.

Skalāvo, Vudevuta piektais dēls nāca priekšā un zvērēja uzticību kā viņa brāļi. Viņa tēvs un krīvs kirvaits piešķīra viņam to zemi, [kas atrodas] starp Prēgeli, Kuršu jomu, Nemunu un Rangas upi. Tā šodien ir izpostīta zeme, lielāko daļu mežs un purvājs. Skalāvo zemi sauca par Skalvu. Vācu ordeņa nama brāļi to nopostīja savu pavalstnieku dēļ, jo caur tiem leiši un žemaiši daudzas reizes nāca uz Prūsiju un aizdzina kristīgos. Lai to aizkavētu, [ordeņa brāļi] uzcēla Tilzītes, Ragnites un Kāršavas pilis un vēl daudz citu cietokšņu. Skalvji jau no sākta gala ir saīgusi un neuzticīga tauta. Tie nemīl neko citu, kā gulēšanu, kurā ir visa viņu svētlaimība. Tā viņi visās zemēs kļuva par parunu īgnumam. Tagad šī zeme ir bagāta ar meža zvēriem un putniem. Tur atrodami neticama lieluma meža vērši, kurus sauc par sumbriem. Ja šos zvērus nosit, jeb, pareizāk sakot, nošauj ar loku maijā, tad to gaļa garšo, it kā tā būtu sutināta ar ķiplokiem, jo mežā zied stāds, ko sauc par meža liliju, un no tā gaļa tāda kļūst, tādēļ ka šo stādu viņi ļoti labprāt ēd. Šim zvēram ir ļoti asa mēle; kad to sanikno, tad - kur tas sit ar mēli, tur tas nogriež nost to, ko aizķer. Tur ir arī varenas un sevišķi lielas [meža] cūkas un vareni, augsti aļņi, kurus tur medī. Vācu Nama brāļiem medības un medījums sagādā prieku.

Natango, Vudevuta sestais dēls, zvērēja uzticību tēvam un kirvaitam kā viņa brāļi, un tas piešķīra viņam to zemi, [kas atrodas] starp Prēgeles, Alles, Pasarges upēm un Prūšu jomu. Ar laiku viņš to ieņēma un apmetās uz dzīvi Honedas pilī. Šo [zemi] nosauca pēc viņa vārda par Nātangu. Tagad tā ir skaista zeme, pilna piļu, pilsētu, dižciltīgo muižu un ciemu. Vācu ordenim tagad tā ir auglīga zeme akcīžu un nodokļu ņemšanai, jo tur ir daudz pilsētiņu, no kurām ir kādi ienākumi. Šinī zemē ir notikušas daudzas cīņas un asinsizliešanas, vairāk nekā citās zemēs. Par to vēl būs runa. Natangam bija dēls, vārdā Luigo, kam ar visu viņa brāļu piekrišanu ķēniņš Vudevuts un Brutens piešķīra [tiesības]  pēc Vudevuta nāves uz Nogatu un Krono ūdeni, jo viņš ar savējiem bija vīrs, kam zvejniecība mīļa. Tas arī pirmais atrada dzintaru un pielīdzināja to zeltam, likdams izgatavot sev no tā bļodas un dzeramos kausus. Nātangu tagad sauc par aizzemi (Hinterland), un to jaukti apdzīvo gan prūši, kas ir prūši pēc dzimšanas un pēc valodas, gan prūši, kas pēc dzimšanas ir prūši, bet pēc valodas - vācieši. Tā ir ļoti turīga tauta. Tādēļ tā ir izslavēta, ka tai ir [lielas] bagātības, un tāpēc tai daudz jācieš.

Barto, ķēniņa Vudevuta septītais dēls, nāca sava tēva un kirvaita priekšā un zvērēja uzticību tādā pašā veidā un kārtā kā viņa brāļi. Tēvs piešķīra viņam to zemi, [kas sniedzas] no Alles uz austrumiem līdz Likas upei un līdz viņa brāļa Litvo zemei. Viņš ieņēma to, un ar laiku sev tur uzcēla nocietinātu pili, kuru nosauca savā vārdā par Bārtu. Viņa zemi nosauca viņa vārdā par Bārtu. Barto bija daudz bērnu, kurus sauca par kungiem. Katrs [no viņiem] uzcēla sev pilis, jo viņi bija arī ķildīgi un ieguva sev daudz ienaidnieku ar to, ka aizdzina citiem viņu lopus. Sevišķi ar Natango mantiniekiem viņi nesatika un nodarīja viņiem lielus zaudējumus Luigo dēļ, kuram Vudevuts bija piešķīris kaut ko sevišķu, kaut gan viņiem bija tikpat lielas tiesības to saņemt, kā Natango dēlam. Viņi apņēmās Nātangas tautu laupīt, kamēr nebūs atguvuši savu zaudējumu. Tā viņi sarūgtināja viens otru. Šī zeme arī tagad ir skaista, ar daudzām pilīm, pilsētām, muižām un ciemiem un daudziem meža zvēriem un putniem; tā kalpo Vācu ordenim.

Galindo, Vudevuta astotais dēls, nāca sava tēva un kirvaita priekšā un zvērēja uzticību kā viņa brāļi. Viņa tēvs piešķīra viņam to zemi, kas atrodas pie Alles upes, pie Lavosas [un sniedzas] līdz Mazona nospraustām robežām. Ar laiku viņš to ieņēma un uzcēla tur uz kāda augsta kalna nocietinātu pili, ko viņš nosauca par Galindu. Vēl šodien šo kalnu sauc par Galinda kalnu. Ar laiku šī tauta ļoti savairojās. Galindu saradās ļoti daudz, un viņi bieži cīnījās ar mazoniem, bet reti uzvarēja. Vienreiz mazoni jeb mazūri iebruka Galindā, to pilnīgi nopostīdami un galindiešus nogalinādami. Ar laiku vairāk kā puse [zemes] apauga ar viršu mežu, un tāda Galinda ir vēl šodien.

Varmo, Vudevuta devītais dēls, nāca priekšā un zvērēja uzticību tāpat kā viņa brāļi. Viņa tēvs ar kirvaitu piešķīra viņam to zemi, [kas atrodas] pie Naras un Pasargas upēm. Ar laiku viņš to ieņēma un tur uzcēla sev nocietinātu pili, ko viņš nosauca par Tolo. Viņa zemi vēl tagad sauc par Vārmu. Bet viņš nomira vēl pirms sava tēva un atstāja savu sievu Ermu ar nepieaugušiem bērniem. Viņa valdīja pār zemi ļoti saprātīgi un ilgi; zeme arī dabūja viņas vārdu un to nosauca par Ermas zemi. Tā nāk, ka šo zemi vēl tagad latīņu valodā sauc par Varmiju, bet vācu valodā - par Ermlandi. Tagad tās kungs ir bīskaps. Šī Erma atriebās mazūriem par to, ko tie bija nodarījuši viņas vīra brālim Pomezo. Kad tie sagūstīja Pomezo ar sešiem dēliem, un tēvs izbēga, tad mazūri bērnus nogalināja. Atriebdama šos bērnus, Erma nonāvēja mazonu jeb mazūru firstu Lotko ar sievām un bērniem - kādas 26 personas. Tas padarīja viņu slavenu. Bet ar laiku viņu noslepkavoja pašas kalpone, jo viņa negribēja, ka viņas dēls precē šo jaunavu, pēc tam kad dēls šo jaunavu bija apkaunojis. Erma ar dievu piekrišanu visā Brutenijā izsludināja šādu likumu: ja precējusies sieva lād savu vīru ar lāstu, kas viņam bija vai varētu būt kaitīgs, tad viņai jānes kaklā [uzkārti] četri lieli akmeņi apkārt visiem ciemiem, kurus tai nosauc, un viņa nedrīkst tos noraisīt bez kirvaita piekrišanas. Un ja bija kāda sieva, kas sita savam vīram - lai arī cik maznozīmīgs šis sitiens nebūtu - tad viņas vīrs nogrieza viņai degunu, un viņa zaudēja visu kundzību sava vīra namā, izņemot savas laulības gultas tiesības. Ja viņa izpauda par savu vīru ko slepenu, mazinādama ar to viņa tiesības, tad, ja viņa ir jauna, jāsoda ar rīkstēm, bet ja viņa ir veca un bērnu dzemdēšanai vairs nederīga, tad viņa jāsadedzina [tādā vietā], kas tālu prom no viņu dieviem. Tāpat neviena jaunava nekļūst par kāda vīra galveno sievu, ja viņa [pirms tam jau] ir piedāvājusi laulību kādam vīram vai puisim, kas nav viņas tautības, un ja citi ir redzējuši, ka viņa ir izpildījusi tā gribu - kaut arī viņa nebūtu dzemdējusi bērnu – [...nodaļa izlaista...]

Hogo, Vudevuta desmitais dēls, nāca sava tēva un kirvaita priekšā un darīja kā viņa brāļi. Viņa tēvs piešķīra viņam to zemi, [kas atrodas] starp Vesekas un Pasarges upēm un Drauzu ezeru. Ar laiku viņš to ieņēma un uzcēla tur uz kāda kalna sev nocietinātu pili, ko viņš nosauca par Tolku. Šodien to sauc par Šafsbergu. Viņa zemi vēl šodien sauc par Hokerlandi. Hogo nomira, neatstādams nevienu dēlu, bet tikai trīs meitas: Mitu, Kadinu un Pogezānu. Mita apņēma vīru un dzīvoja sava tēva pilī. Viņai bija daudz bērnu. Kadina arī apprecējās un dzīvoja kādā atsevišķā [pils]kalnā; pili viņa nosauca savā vārdā. Arī viņai bija daudz bērnu. Trešā, Pogezānija, dzīvoja kādā ozolu mežā un palika jaunava visu savu mūžu. Viņa bija vaidelote. Tāpēc viņas svaiņi un māsas viņu uzturēja. Ko viņa pavēlēja, tas bija Dieva vārds. Tāpēc viņas tēviju vēl šodien sauc par Pogezāniju. Cik var spriest, viņa ir bijusi milzene. 1499. gadā Elbingā, klosterī, kas atrodas 4000 soļus no cietokšņa, es daudzreiz esmu redzējis viņas jaunavas cepurīti. Iekšpusē tā bija pusolekti dziļa un liela vīra rokas platumā. Tā bija pagatavota no tāda paša materiāla kā šaujamie stopi un arī gluži tā pat apšūta. Priekšā bija [piestiprināts] akmens vai skārda [gabals] ar kādu attēlu - četrstūrains, pirksta resnumā un viena sprīža platumā, kādi nu tie sprīži mēdz būt. No tā var spriest: ja galva ir bijusi tik liela, viss ķermenis būs bijis milzīgs. Prūši, kas ir prūši pēc dzimšanas un valodas, var daudz pastāstīt par šo Pogezānu un par viņas vaidelošanu, par to, cik viņa ir bijusi skaista, cik maiga, cik laipna, un kā viņa ir dejojusi ar dieviem, ka viņas dēļ dievi ļaudīm ir devuši visu, ko tie vēlējušies - un vēl daudz tādu trakumu.

Pomezo, Vudevuta vienpadsmitais dēls, nāca sava tēva un kirvaita priekšā un zvērēja uzticību kā viņa brāļi. Viņa tēvs piešķīra viņam to zemi, [kas sniedzas] no Vesekas, Mokras, Nogates un Vislas līdz noteiktajām mazūru robežām. Viņš to ieņēma, bet viņam nekad nebija pastāvīgas nocietinātas pils. Viņš dzīvoja teltī tur, kur viņam vislabāk patika, un viņam bija ļoti daudz bērnu, visi milži, kā tēvs. Viņa bērni visi bija kungi un uzcēla sev Bisnas, Boltas, Vesas un Nargoltonas nocietinātās pilis. Ar savu tēvu viņi izturējās kā firsti. Mazoniem jeb mazūriem viņi bija naidīgi meslu dēļ, kurus mazūri {viņiem] pieprasīja tik ilgi, kamēr viņi sagūstīja Pomezo, lai gan viņš no tiem aizbēga. Tā kā šis Pomezo bija augstprātīgs, viņš uzsāka strīdu ar bēdīgām sekām ar Velidas, tagadējās Pomerānijas - es domāju - firstu. Pomezo znots dzīvoja pilī, ko viņš sev bija uzcēlis [un nosaucis] savā vārdā par Kvedinu. Viņam ļoti patika medības. Kādā ziemā, kad Visla bija stipri un cieti aizsalusi, gadījās, ka viņš astapa mežacūku baru. Tās metās bēgt pāri Vislai uz Velidas zemi. Kvedins steidzās tām pakaļ un iekļuva Velidas firsta rokās. Firsta ļaudis caur saviem tulkiem prasīja paskaidrojumus. Kvedins atbildēja zobodamies, un tāpēc Velidas firsts viņu nodūra. Kvedina nāve saniknoja Pomezo un visus viņa kungus. Viņi visi, vīrs pie vīra, cēlās un iebruka Velidā, lai to izpostītu, ko viņi arī izdarīja. Mantkārība un niknums viņus apstulboja, un viņi devās tik tālu [zemē] iekšā, ka pa to laiku Vislas upe siltuma dēļ atbrīvojās [no ledus]. Kad nu Pomezo ar asviem ļaudīm un lielu laupījumu atgriezdamies mājup nonāca pie Vislas, viņam negaidot uzbruka Velidas firsts, atņēma visu laupījumu un nogalināja visus viņa karavīrus. Pomezo izmisa. Viņš ar asvu zirgu metās Vislā, gribēdams to pārpeldēt, bet noslīka ar visu zirgu. Par to visa viņa cilts bija izbijusies un nezināja, ko lai viņam [Velidas firstam] dara. Tāpēc Vudevuts un kirvaitis Brutens upurēja saviem dieviem, lūgdami viņu atbildi, vai doties uz Velidu. Tie teica “nē”, un tā tas palika, jo neviens negribēja [rīkoties] pret dievu gribu.

Helmo, Vudevuta divpadsmitais dēls, nāca sava tēva un kirvaita priekšā un zvērēja uzticību. Viņa tēvs piešķīra viņam zemi, [kas] atrodas starp Mokru, Vislu un Drevencu. Viņš to ieņēma un pēc kāda laika uzcēla nocietinātu pili, ko nosauca savā vārdā par Helmu. Tagad to sauc par Althauzu. Arī savam dēlam Poto viņš uzcēla citu pili un nosauca to viņa vārdā. Helmo zemi vēl tagad sauc par Kulmas zemi. Šis Helmo sastrīdējās ar sarmatiem jeb poļiem. Viņš devās viņu zemē aizdzina tautu no turienes un pa daļai pārcēla to savā zemē, un tam bija tā jāpaliek. Tad notika, ka mazoni noslēdza ar viņu draudzību, un mazūru firsts deva viņam meitu par sievu. Tā mācīja viņu mīlēt viņas dievus un noniecināja viņa tēvu un brāļu dievus. Šīs un vēl citu lietu dēļ Vudevuds un kirvaits aicināja Helmo uz Rīkojotu dot atbildi viņu dieviem par to zaimošanu. Viņš atnāca un darīja to pārgalvīgi. Pa to laiku sarmati pēkšņi iebruka viņa [zemē], ielauzās viņa pilī un iznīcināja viņa sievas un bērnus, tos sadedzinādami. Arī citādi viņi rīkojās pēc savas gribas, un kamēr Helmo atgriezās, viņi bija jau prom. Viņa tēvs untā brālis iztulkoja to kāsodu par [viņu dievu] nicināšanu un nepalīdzēja viņam. Viņš kļuva tik nabags un neievērojams, ka viņam pēc Vudevuta nāves bija jāpadodas mazūriem. Tie palīdzēja viņiam pret ikgadējiem mesliem, un viņš atguva atpakaļ no Sarmatijas [savus] ļaudis un [savu] mantu un uzlaboja savu zemi. Ar laiku mazūri ieviesās šinī zemē. Viņi to ieņēma, un tā kļuva par pilnīgu viņu īpašumu, lai arī tikai pēc ilga laika un daudziem gadiem. Šodien tā ir izpostīta zeme. Kur agrāk nebija meža, tur tagad ir ļoti daudz mežu biežās karošanas dēļ. Tagad šis apgabals ir Polijas ķēniņa pakļautībā, kurš to ir mantojis, un ir ļoti mazapbūvēta zeme, kur retī vairāk kā ik pa divām jūdzēm atrod kādu pilsētu, pili vai cietoksni. Kādreiz nelaiķis Mazovijas hercogs Konrāds piešķīra [šo zemi] Vācu ordenim par apmešanās vietu,kad tas apņēmās karot ar neprātīgajiem bruteņiem jeb prūšiem un tomēr piecpadsmit gadu laikā nevarēja iegūt nevienu jūdzi zemes. Ordenis nocietināja šo zemi ar pilīm, lai pretotos prūšiem. Vēlāk minētais firsts Konrāds to [zemi] ordenim yo novēlēja testamentā. Konrāda mantinieki tam pretojās, bet ordenis valdīja zemē un to stipri nocietināja, lai aizstāvētos [pret katru], kas nāktu, un arī aizstāvējās. Viņiem [mazūriem] tātad bija [jāatvaira] daudzi uzbrukumi gan šīs zemes dēļ, gan šajā pašā zemē, kamēr viņi to nepazaudēja to pilnīgi ,un, patiesi, nevis pēc cilvēku prāta, bet aiz Dieva soda.

 

V nodaļa.

 

1. paragrāfs. Ķēniņa Vudevuta kara karogs un ģerbonis.

 

Karogs bija no baltas drānas, piecas olektis garumā, trīs olektis platumā. Tanī bija ieausti trīs attēli, pēc izskata vīrieši. Viņu drēbes bija zilas, un tie bija krūšu tēli šādā veidā: Viens izskatījās kā jauneklis, bez bārdas, vainagots ar vārpām un rādījās jautrs. Tas bija labības dievs un saucās Potrimps. Otrs izskatījās kā pusmūža vecuma dusmīgs vīrs. Viņa seja [bija] kā uguns. Vainagots [viņš bija] ar liesmām, viņa bārda [bija] sprogaina un melna. Abi uzlūkoja viens utru pēc sava rakstura - viens jautri, it kā viņš par otru, dusmīgo, smietos, otrs dusmās uzpūties. Trešais attēls bija vecs vīrs ar garu, sirmu bārdu. Viņa [seja] bija nāves bālumā. Ap galvu viņam bija balta drāna kā līķauts. Viņš lūkojās uz pārējiem no apakšas, un viņa vārds bija Patolls. Bet citādi, ja kur bija vairogs, katrreiz bija [attēloti] divi balti zirgi, kas to turēja savā starpā. Uz vairoga bija krūšu attēls - it kā cilvēks, seja kā lācim ar atplestu muti. Tad uz vairoga un uz karoga bija mums sveši burti un raksti, pēc formas un veida tādi, kādi tie šeit apakšā atzīmēti un redzēti:

 

2. paragrāfs. Par vietu, kur atradās ozoli, kuros bija dievi.

 

Lielais, resnais un varenais, augstais ozols, kurā bija velna māņi un atradās elkudievu tēli, bija vienmēr zaļš, ziemā un vasarā, pēc manām domām - velna apmānīšana. Augšā tas bija tik plats un tik kupls, ka lietus nevarēja tur krist cauri. Visapkārt bija aizvilktas priekšā skaistas drānas, vienu vai trīs soļus no ozola un ap septiņām olektīm augstumā. Neviens nedrīkstēja ieet tur iekšā, kā [tikai] kirvaits un augstākie vaideloši. Ja kāds nāca, viņi drānas atvilka nost. Ozols bija sadalīts trijos vienādos iedalījumos. Katrā kā iztaisītā logā stāvēja viens elkudievs, un viņa priekšā atradās viņa dārgums. Vienā pusē atradās Parkuna tēls, kā augšā teikts, un viņa dārgums bija vienmēr uzturēta ozola malkas uguns, dienu un nakti. Ja tā aiz nolaidības izdzistu, tad tas maksātu attiecīgam vaidelotim dzīvību; uz šīs uguns sadedzināja upuri. Otrā pusē atradās Patrumpa tēls. Viņa dārgums bija čūska, ko vaidelotes lielā podā baroja ar pienu un vienmēr apsedza ar labības kūļiem. Trešais tēls - Patolls - atradās trešajā pusē. Viņa dārgumi bija miroņgalvas, cilvēka, zirga un govs, un tiem par dāvanu viņi [prūši] par dāvanu savos svētkos pa laikam dedzināja podā taukus. Visapkārt [ozolam] savās teltīs dzīvoja vaideloši.     

    

3. paragrāfs. 50[0] gada notikumi. Kā Vudevuts un kirvaits Brutens paši sevi upurēja saviem dieviem par godu.

 

Kristus 500. gadā Brutenijas ķēniņš Vudevuts un kirvaits Brutens, Dievs zina aiz kāda iemesla, sapulcināja visus dižciltīgos un paziņoja tiem, ka dievi esot viņus aicinājuši uz saviem priekiem un dzīrēm. Tāpēc lai viņi apskatoties pēc cita ķēniņa, kas būtu no viņu dievu žēlastības cienītāju vidus. “Šis ķēniņš, pielūgdams mūsu žēlīgos dievus un, bīdamies no mūsužēlīgo dievu mūžīgajām dusmām, lai tur mūsu dotos likumus. Dižciltīgie par ķēniņa vēlēšanu nekādi nevarēja vienoties, un viņi nekad  nevienojās, lai viņiem turpmāk būtu ķēniņš. Tāpēc sanāca vaideloši un ievēlēja par kirvaitu kādu vīru no sava vidus - Brudonu. Viņš valdīja ļoti ilgi, izturējās kā ķēniņs, un ļaudis viņu bijās. Pēc viņa [vārda] zemi nosauca par Bruteniju. Bet Vuevuts un viņa brālis, kirvaits Brutens, svētījuši un skūpstījuši jauno kirvaitu, lika uzkurt lielu uguni elku dieva Parkuna priekšā, nostājās uguns priekšā un teica visai tautai: “Mīļie bērni! Mēs jums atgādinām bīties savus dievus un cienīt viņu kirvaitu. Metiet pie malas savu stūrgalvību, citādi jūs pilnīgi aiziesiet bojā. Mēs esam par jums lūguši mūsu dievus, lai viņi jums būtu žēlīgi. Tie mums ir teikuši: “Nāciet pie mums uz mūsu dzīrēm, un mēs darīsim tā, kā jūs vēlaties.” Un to ziniet! Mēs mīlam jūs un gādājam [par jums] ar uzticību un paļāvību. Mēs gribam uzupurēties par jums, lai dievu palīdzība un žēlastība jums būtu nodrošināta ar mūsu klātbūtni, jo mēs gribam viņus ietekmēt. - un [teica] vēl daudz tādus vārdus. Tad uznāca spēcīgs negaiss ar pērkonu un zibeņiem. Vai tas bija no dabas, vai velna darbs - Dievs zina! Abi vecie, [mūžu] nodzīvojušie vīri - ķēniņš Vudevuts savās skaistākajās rotās un arī kirvaits Brutens, viņa brālis, bija rrotājies savām labākajām rotām, bet ne tām, kas pieder pie vaideļošanas, paņēma viens otru pie rokas, un tā ar dziesmām devās ugunī un sadega. Visi pārējie žēli vaimanāja aiz svētbijības. Tā notika, ka visā Prūsijā daudzās vietās uzstādīja viņu tēlus un pielūdza viņus kā dievus Ķēniņu viņi nosauca par Urskaitu, un kirvaitu - par Isvambrātu. Katrs, kam saslima lopi, savās rūpēs dievbijīgi griezās pie kāda no viņiem un ticēja, ka ka viņam palīdzēs.

 

4. paragrāfs. 1113. gada notikumi. Kā Mazovija un Polija kļuva par vienotu valsti un apkaroja Prūsiju.

 

Visu to laiku, kamēr mazūri bija neticīgi un godāja prūšu dievus, viņi ar prūšiem bija labi kaimiņi un draugi, un sāka nodibināt savā starpā radniecību, jo viens otram deva savu bērnu. Viņi bija kā viena tauta, izņemot valodu un to, ka prūši mazūru kungu negribēja atzīt par savu kungu, jo viņi bija iecēluši sev paši savus kungus. Šī draudzība ilga līdz tam laikam, kamēr Mazūrijas firsts Zimomislavs kļuva par Polijas valdnieku. Lai gan jau no sākta gala poļi ir bijuši Mazūrijas kungi, tomēr šis valdnieks tagad ietilpināja mazūrus kopā ar prūšiem Polijas valstī. Dazīem sv. Benedikta ordeņa mūkiem viņš atļāva sprediķot mazūriem, prūšiem un poļiem Kristus vārdu. Tā daži Mazūrijas un Polijas [iedzīvotāji] kļuva kristīgi, bet Prūsijā - neviens. Bet Pomerāniju viņi pilnīgi pievērsa [kristīgajai ticībai]. Tā tas palika līdz Boļeslava Drošsirdīgā laikam. Viņš nāca ar karaspēku no Gņeznas uz Prūsiju un nogalināja visus, kas karodami stājās viņiem ceļā, un ieņēma visu zemi. Viņš devās uz Rīkoitu jeb Romovi kur viņš sadedzināja kirvaita mājokli ar visiem vaidelošiem un iemeta ugunī elku dievu Patolla, Parkuna un Potrimpa tēlus. Tad viņš devās prom, pirms tam vēl uzcēlis Vustopolas pili, tagadējos Karalaučus, un Radzinu, kur viņš atstāja desmitus savu poļu. Savā [valdīšanas] laikā viņam ar prūšiem bija daudz pūļu un darba, lai viņš tos paturētu savā varā, jo pēc dabas un [debesu] ietekmes prūši ir nepastāvīgi ļaudis [attiecībā uz] saviem valdniekiem. Lai pievērstu viņus kristīgajai ticībai, Boļeslavs pie viņiem kā sprediķotāju aizsūtīja bīskapu Adalbertu. Prūši to nogalināja, par ko vēl tiks stāstīts. Lai gan prūši kalpoja poļiem pret savu gribu, tomēr viņi nevarēja aizmirst, ka Boļeslavs bija nodedzinājis viņu kirvaita un vaidelošu svēto mitekli, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš bija sadezinājis viņu dievus. Viņi dauzreiz sacēlās pret poļiem, kad bija jādod mesli, un tikpat bieži Boļeslavs ieradās [Prūsijā] ar karaspēku, un viņš tos savaldīja. Pirmo reizi viņš devās uz Prūsiju, kad tikko bija kļuvis par kņazu. Kad viņš centās [šeit] izplatīt Jēzus vārdu, prūši gribēja labāk mirt par saviem dieviem, nekā atzīt par Dievu Kristu. Kaut gan Boļeslavs Drošsirdīgais nodarīja prūšiem nelabojamus zaudējumus, viņi piegrieza tam maz vērības, bet ar to, ka viņš bija sadedzinājis viņu dievus, viņi nekad nevarēja samierināties, jo viņi domāja, ka viņiem tagad vairs nav neviena dieva. Pēc pagānu paraduma viņi domāja, ka tēli ir dievi, tāpēc ka viņi no tēliem saņēma atbildes. Prūši bija čakli, un viņi uzcēla Rīkoitu jeb Romovi no jauna, atkal sagādāja [dievu] tēlus un darīja visu kā agrāk. Poļiem viņi pēc tam, kad kad bija piedzīvojuši daudzas postīšanas, deva meslus visu to laiku, kamēr Boļeslavs bija dzīvs. Pēc viņa nāves viņiem veltīgi tos atgādināja.

Neapstrīdama patiesība. Es apliecinu sava galvojuma pareizību: Nevācu prūšiem vēl šodien sevišķi grūti ir dot saviem kungiem nodevas. Es esmu redzējis, ka dažus sita ar pātagām, un viņi zvērēja, ka naudas neesot, bet tomēr viņiem uz krūtīm bija savi naudas maki. Viņi ļāva sevi sist, jo ar labu prātu nemaksā nodevas un neatdod [savu] naudu, bet labāk nodzer to alū.

 

5. paragrāfs. Kā mazūri un prūši reizē gatavojās karam ar poļiem.

 

Pēc Boļeslava Drošsirdīgā nāves par Polijas ķēniņu kļuva Mečislavs. Nodarbināts ar citām lietām, viņš nekad nevarēja [ķerties] pie prūšu [lietu nokārtošanas]. Tā viņš nomira. Pēc viņa par ķēniņu kļuva Kazimirs I. No viņa atkrita Mazovijas firsts, vārdā Maslavs, un viņš negribēja poļiem kalpot, jo pats uzmetās par ķēniņu. Prūši viņam pievienojās, teikdami: “Ja jau mums jākalpo svešiem, tad mēs labāk kalpojam mazūriem, nekā poļiem”. Polijas ķēniņs Kazimirs sapulcināja karaspēku un devās pret Maslavu. Arī Maslavam bija liels karaspēks - mazūri, leiši un prūši. Viņi sastapās un kāvās, cik jaudas. Poļi uzvarēja, jo Maslavs bija pirmais, kas metās bēgt. Visu viņa karaspēku apkāva. Maslavs bēga uz Prūsiju un sapulcināja [jaunu] karaspēku. Kamēr Kazimirs ieņēma Mazoviju kā savu [zemi], Maslavs nonāca pie Varšavas. Tur Maslavam bija jācīnās ar Kazimiru, bet viņš [Maslavs] bija pirmais, kurš bēga. Viss viņa karaspēks apkauts palika tur. Maslavs ieradās pie saviem uzticīgajiem prūšiem un trešo reizi lūdza no viņiem karaspēku [karam] pret poļiem. Bet prūši negribēja [vairs piedalīties] un žēlojās par viņa dēļ ciestajiem zaudējumiem. Pēc daudziem vārdiem prūši Maslavam, savam kungam, uzbruka un pakāra viņu pie kāda koka. Kazimirs nometināja Mazovijā karaspēku un deva viņiem par pavēlnieku Trživonu, kādu grāfu. Ar savu milzīgo karapulku viņš gatavojās [karam] ar prūšiem. Prūši aizsteidzās tam priekšā. Viņi izlīga ar poļiem, deva Kazimiram meslus un miera ķīlniekus, un tādā kārtā paglāba sevi no iznīcināšanas; viņi kalpoja poļiem īsu laiku un tad atkrita.

 

6. paragrāfs. Kā poļi prūšiem uzbruka un padarīja viņus paklausīgus.

 

Par Polijas ķēniņu kļuva Boļeslavs Drošsirdīgais. Tas ir [tas pats], kurš noslepkavoja Krakovas bīskapu - sv. Staņislavu. Tikko Boļeslavs bija kļuvis par ķēniņu, viņš [tūlīt] gatavojās [karam] ar prūšiem, lai viņus iznīcinātu. Prūši zināja, [kāds] posts viņiem draud, un arī sagatavojās. Viņi uzcēla pie Vislas no koka Graudekas pili, kuru tagad sauc par Graudencu. [Uzbrukdami] no tās, viņi nodarīja zaudējumus Mazovijā, Polijā un Pomerānijā, jo prūšu tur bija bezdievīgi liels bars, un karavīru - neskaitāmi daudz. Pa to laiku poļi, [pārgājuši] Brahes upi, nonāca Pomerānijā un apmetās pie Vislas, iepretim Graudekai, tā ka prūši atradās vienā, poļi - otrā krastā. Prūši mierināja sevi ar to, ka Visla ir liela upe, un neviens no poļiem nezinās, kā pārkļūt pāri. Tāpēc viņi [savas] pils apsargāšanā bija nolaidīgi. Poļu ķēniņš bija rosīgs un pierunāja dažu labu bruņinieku pārpeldēt naktī uz zirgiem pār Vislu, un drīz viņi atrada vārtus. Tāpēc poļi kādu nakti visi devās pāri, rīta agrumā ķīļveidīgi sakārtoja savus [karapulkus], uzbruka prūšiem un nodūra viņus daudzus tūkstošus. Pēc tam viņi devās iekšā Prūsijā, paņēma nenomaksātos meslus, un ķēniņa algādži bez tam vēl tik daudz vairāk, ka atstāja ķēniņu, nepieprasot algu. Tā vienreiz prūši kļuva par poļu kalpiem. Bet pēc šī Boļeslava nāves Polijā kādu laiku bija slikta valdība. Prūši par to priecājās un negribēja vairs dot meslus.

 

VI. nodaļa.

 

1. paragrāfs. Kā prūšus cerēja savaldīt ar sprediķošanu.

 

Kad Polijā kņazs un kungs bija Boļeslavs Greizmutis, prūši bija viņam pavisam nepaklausīgi. Viņš gribēja šo [lietu] nokārtot ar labu un aizsūtīja pie viņiem priesterus. Tiem bija jāsludina viņiem Jēzus vārds. Viņi apmetās Kulmas zemē kā vientuļnieki, un tā viņi pēc kārtas devās pie prūšiem un sprediķoja. Prūšu elkticības kirvaitam bija žēl, ka daļa no viņa tautas atkrita no savu dievu pielūgšanas. Bet viņš nevarēja neko pret to iesākt, jo ar savu tautu viņš maz ko varēja izdarīt; viņi nevienam neklausīja. Bet viņš iestāstīja tiem, ka poļu nodoms neesot vis [gādāt] par prūšu dvēseļu svētlaimību, bet viņi to darot, lai padarītu prūšus par saviem kalpiem, un esot to jau iesākuši [darīt]. Prūši kļuva nemierīgi. Viņš teica: “Ja kāds cilvēks zemes virsū būtu nonāvēts vēl nožēlojamāk, nekā šis Kristus, tad poļi viņu mums arī būtu iecēluši par dievu” - un vēl daudz tādu vārdu. Ar šiem vārdiem viņš panāca, ka prūši priesterus slepeni nogalināja, lai par Kristu nekad vairs nedzirdētu. [...]

 

2. paragrāfs. Kā prūši uzvarēja un tika atkal uzvarēti.

 

Boļeslavs ar savu karaspēku ieradās Prūsijā, no sāļās jūras - saldajā ūdenī, ko tagad sauc par jomu. Tūliņ Boļeslavs virzīja savu karaspēku pret Sembu, lai vispirms tur pieprasītu meslus. Prūši steidzās šim karaspēkam pretim, kāvas ar poļiem bez jebkādas kārtības un daudzus no viņiem nogalināja. Pēc tam poļi soli pa solim devās [uz priekšu] un atrada daudz sudraba, jo [šī zeme] nekad nebija postīta. Šinī Sembā, uzbrukdami iedzīvotājiem, viņi pavadīja astoņas nedēļas. Pārējos prūšos tas radīja žēlabas. Viņi sacēlās un uzbruka poļiem no rīta, kad tie gulēja, būdami pārliecināti, ka atrodas pilnīgā drošībā. Viņi arī domāja, ka prūši ir pavisam zaudējuši drosmi. Šinī uzbrukumā [kaujas laukā] palika dažs labs lepns poļu bruņinieks. Boļeslavs to redzēja. Viņš nostādīja savu nelielo, bet labo karapulku [kaujas] kārtībā un kāvās ar prūšiem. Kaudamies poļi sadūšojās, sakārtojās un nogalināja prūšus līdz beidzamajam vīram. Bet nebija tomēr nekādas iespējas doties tālāk Prūsijā iekšā, jo Boļeslava karaspēkā bija ļoti daudz ievainoto. Tāpēc viņš kuģos devās atkal uz Dancigu un dalījās ar saviem karavīriem [laupījumā], ko bija atveduši līdzi no Sembas, un viņi ārstējās. Prūši priecājās, ka poļi arī šoreiz nebija varējuši viņus piespiest lūgt no tiem žēlastību, un sarīkoja lielus svētkus. Boļeslavam bija jāsamierinās ar notikušo. Savā [valdīšanas] laikā viņam [nācās cīnīties] pret daudziem uzbrukumiem un dumpjiem, tā ka viņš prūšus aizmirsa, proti, viņš bija ar tiem apmierināts, ja tikai viņi neiebruka viņa zemē. Prūši sāka nodoties koka cietokšņu un piļu celšanai, un nolēma [arī] turpmāk pretoties saviem ienaidniekiem. Tā tas palika kādu laiku.

3. paragrāfs. Par kādu prūšu kauna pilnu nodevību, lai poļus nogalinātu.

Kad Boļeslavs Sprogainais bija ievēlēts par Polijas firstu un monarhu, viņš gribēja prūšu [lietu] galīgi nokārtot. Papriekšu viņš aizsūtīja pie tiem daudz mūku un labprātīgu vīru, kuriem vajadzēja sprediķot viņiem Jēzus vārdu. Viņi to arī darīja. Šie mūki cītīgi darbojās, bet prūši iesēdināja viņus ragavās un izveda no zemes. Zemē, ko tagad sauc par Rūģenu un Pomerānijas zemi, bija kāds firsts, kurš sabiedrojās ar neprātīgajiem prūšiem un devās caur Poliju, nopostīdams un izlaupīdams to līdz Gņeznas pilsētai. To paziņoja Boļeslavam Sprogainajam. Viņam izdevās pierunāt Sandomiras un Ļubļinas firstu Indriķi un firstu Mstislavu no Lielpolijas doties ar viņu uz Prūsiju, un viņi atnāca. Prūši to labi zināja un izdomāja šādu nodevību. Četri dižciltīgi prūši atnāca pie Boļeslava, lielā svētbijībā saņēma kristību un teica viņam, ka visi prūši esot ar mieru ticēt viņa dievam, izņemot vienīgi kirvaitu ar nadraviešiem un skalvjiem un vēl nedaudz citiem, kuru zemi vēl neesot postījis poļu karaspēks, un daudz tādu vārdu. Viņi apņemoties sev līdz aizvest uz turieni poļu karaspēku. Boļeslavs un viņa [ļaudis] bija redzējuši prūšu svētbijību, saņemot kristību, un tas viņus piemānīja. Viņi sagatavojās un devās tiem līdz un nonāca pie Veiskes upes. Upei pārplūstot, te bija izveidojies liels purvājs, kam blakus [auga] augsti krūmāji. Tajos bija paslēpušies daži tūkstoši prūšu. Kad nu poļi pa dubļiem un purvāju gar Drauzenes ezeru devās uz priekšu uz Pogezāniju, prūši viņiem uzbruka. Lielākā daļa poļu tur palika krituši kaujas laukā, starp viņiem arī hercogs Indriķis. Boļeslavs un Mstislavs paguva aizbēgt un sapulcināja jaunu karaspēku. Drīz viņi atkal atgriezās un pārmērīgi nopostīja Prūsiju. Prūši tad vēlreiz kļuva par poļu kalpiem ar noteikumu, ka viņi var paturēt savu ticību; to viņiem atstāja.

Sadalīšana. Boļeslavs nomira un atstāja divus dēlus. Lešekam Baltajam viņš novēlēja Poliju. Otru sauca par Kazimiru, un tam viņš novēlēja Mazoviju un Prūsiju. Šis Kazimirs pastāvīgi karoja ar prūšiem, atņēma viņiem firsta zemi, ko tagad sauc par Kulmas zemi, un centās panākt, lai viņi kļūtu kristīgi.

III trakāts, stāsta par maldiem, par neticību, par elku dieviem, par zemes un to [ļaužu] nosaukumu, kas šinī zemē, ko tagad sauc par Prūsiju, kādreiz ir dzīvojuši, [un par to], ko viņi savu dievu dēļ ir darījuši.

 

I nodaļa.

1. paragrāfs. Kā ķēniņš Vudevuts uzrunāja savu [tautu] un atgādināja tiem būt vienprātīgiem.

Lai gan kimbriem un tai tautai, ko viņi bija uzgājuši Ulmiganejā, tagadējā Prūsijā [tagad] bija ķēniņš un kirvaits (tas bija tāds, kas viņiem teica viņu dievu gribu), lai gan viņiem tagad bija arī firsti, viņu ķēniņa bērni, kuru visu [uzdevums] bija mācīt un atgādināt viņiem tikumīgu dzīvošanu, viņi tomēr bija neprātīgi ļaudis. saki viņiem, ko gribi, viņi dara to, kas viņiem patīk! Tāpēc ķēniņš Vudevuts uzaicināja visus tautas slāņus [sapulcēties] Nadravā pie kāda tik resna ozola, kādu nevarēja atrast pat trijās ķēniņvalstīs, un runāja šādi: “Mīļā tauta! Tev jāzina, ka mūs un šo zemi ir izraudzījušies mūsu dievi, bet sevišķi šo svēto koku - ozolu, kurā viņi grib dzīvot pie tevis un iepazīt tavu dievbijību un paklausību, [pieņemt] upurus sev un savējiem. Tad zini! Viņi ir izredzējuši Prūtenu, manu brāli. Viņš būs kirvaits - starpnieks starp mums un mūsu dieviem, kuriem tiklab jums, kā man jābūt paklausīgiem. Kas šo [pavēli] noniecinās, tam viņi piedraud ar vislielāko postu. Tā kā tu tagad esi izredzēta tauta un tev no taviem visvareniem dieviem tagad ir apsolīti visi labumi, tad kirvaitam nav varas pār tevi lietās, kas nenāk no dieviem. Tālāk - dievi ir nolikuši, ka tavam kirvaitam ir jāaicina palīgā vaideloši - vīri ar nesatricināmu godīgumu savā ticībā. Ar tiem dievi sarunāsies, un tie pateiks tev dievu domas. Atceries, mana tauta, ka mūsu dievi ir pacietīgi sodīšanā, bet bīsties: ja viņi beidzot mūs sāk sodīt, tad jo grūtāk viņi ir pielūdzami! viņi ir stingri un patiesīgi. Ja viņi kādam kaut ko pavēl, tad tam jānotiek. Lūk, mana tauta! Nekas labs, nekas laimīgs, nekas priecīgs tev nevar būt bez taviem dieviem. Zini! Kam viņi labvēlīgi, tam ir visi labumi, visa laime, visi prieki un svētlaimība. Tāpēc, mana tauta, tev turpmāk [vairs] nav jāmeklē padoms pie manis, bet gan pie Prūtena, mūsu izredzētā, svētā kirvaita, kurš tagad būs turpmāk būs mūsu dievu mute. Pie tās mēs varēsim apjautāties par lietām, kuras mums rodas.” [Šos] un vēl daudz tādu vārdu viņš teica tāpēc, ka viņi viņam pašam vien neklausīja un bija naidīgi viens otram. Šajā naidā viņi bija kā suņi, mezdamies čupā; tie, kurus kimbri bija uzgājuši [Prūsijā], bija kimbru nāvīgākie ienaidnieki. Tā kā viņiem tagad bija jābūt vienai tautai, tad Vudevuts labi zināja, ka iekšējais ienaids ir zemes posts. Tāpēc viņš izdomāja paņēmienu ar dieviem, lai prūšiem būrtu bijība pret viņiem, un patiešām - viņš atrada [pareizo līdzekli].

2. paragrāfs. Par mājokļa veidu, vārda došanu vietām, u. t. t.

Kad ķēniņš Vudevuts kirvaitam Prūtenam bija devis paklausības [zvērestu] un parādīja godu, kirvaits lika [prūšiem] palikt pa nakti turpat, [lai nogaidītu,] vai dievi viņam nepavēlēs kaut ko. Naktī uznāca briesmīgs negaiss ar pēkonu un zibeņiem, un visai tautai likās, it kā viņu dievs Parkuns tanī runātu ar kirvaitu. Tāpēc no rīta vaideloši atnesa kirvaitu un nosēdināja viņu uz lielas malkas kaudzes. Kirvaits teica: “Mīļie mūsu dievu uzticamie! Jūs visi šodien esat redzējuši un dzirdējuši, cik briesmīgi mūsu dievs Parkuns ir runājis ar mums. Tā viņš kopā ar pārējiem [dieviem] mums ir darījis zināmu, kā mums ir jānosauc zeme, kurā viņi mīt. Ziniet! Tā kā pār jums būs valdīt kirvaitam, tad viņi grih, lai viņu zeme saucas Prūtenija (Brutenija), [kas ir] atvasinājums no tā [cilvēka] vārda, kurš jums ir dieva mute. Tapēc ziniet, ka jūsu dievi ir izvēlējušies sev mājokli nekur citur, kā šeit, šinī svētajā ozolā, un viņi grib, lai jūs viņus te apmeklējat un godināt ar savām dāvanām. Un lūk - to neaizmirstiet - dievi grib, [lai būtu] kirvaits ar ar daudziem vaidelošiem, kas pasniegs viņam, [kirvaitam], tavas dāvanas, kad viņš stāvēs dievu priekšā, nododams tās viņiem tavā vārdā. Dievi grib, lai viņu priekšā pastāvīgi degtu uguns: viena [uguns] jāuztur ar labu vasku, kam nedrīkst būt klāt nekas cits, kā [tikai] vīraks, otru [jākurina] ar pavisam sausu malku, un tanī jāsadedzina tas, ko dieviem grib dāvināt. Musu dievi grib, lai svētais ozols, kurā viņi mājo, būtu apvilkts ar kādu drānu, un lai visapkārt [tam] dzīvo vaideloši. Tiem jābūt vīriem, kas dzīvo bez sievām,un gados veciem. Viņi grib arī, lai kirvaita, viņa vaidelošu un dievu mājoklis sauktos Rīkojota, un lai tanī nenotiek nekas cits, kā tikai tas, kas dieviem mīļš.” Tad viņš sāka stāstīt, kādu pielūgšanu prasot dievi, kādus upurus un kādu vienprātību, un kas būšot prūšu lielais prieks un laimība pēc šīs [pasaules] dzīves, un daudz [citu] tādu vārdu. Tauta visu apsolīja, dzīvoja pēc tā un rīkoja lielas pielūgšanas.

3. paragrāfs. Par viņu maldiem un dīvainiem māņiem, [kuri sastopami] arī vēl tagad.

Lai gan tie - viņu dievi - bija velnišķīgi māņi, tad tomēr tiem bija daudz vaidelošu - kā sieviešu, tā vīriešu, kuri dzīvoja pie viņiem, lai, ja vienkāršajai tautai atgadītos kas neparasts, tā no viņiem varētu saņemt pamācības. Tā atttīstījās maldu ticība, kas nevācu prūšos sastopama vēl tagad. Ir daži, kuri pielūdz sauli, tiklīdz to rītā ierauga, jo viņi tic, ka tā dod labu labību un ir pret cilvēkiem ļoti laipna. Un vēl daudz citām tādām lietām [viņi tic]. Tā ir dažas sievietes, kas baro kādā ozolā čūsku, un noteiktā laikā atnāk un pielūdz to, lai tā dotu viņu vīriem spēku, un sievas kļūtu no viņiem grūtas. Tāpat viņi ticēja, ka uguns ir Dievs, tāpēc ka tā iznīcina visas lietas, un cilvēku tik ļoti moka. Ozolus un plūškokus viņi turēja godā, jo tajos dzīvojot dievi. Tā ozola lapas, kuros stāvēja trīs elku dievu tēli, viņi nēsāja pie sevis, lai nākotnē [būtu pasargāti] no zaudējumiem. Tāpat, ja kādam uz mēles rodas pūtīte, tad viņam šķiet, ka viņš ir neganti apmelots. Tāpat, ja kādam džinkst viena auss, tad, ja tā ir labā, viņš saka: “par mani runā labi”; ja tā ir kreisā, viņš saka, ka viņu apmelojot jeb viņam vēlot ļaunu. Ja pie logiem brēc žagatas, tad viņš saka, ka nākot nepatīkami ciemiņi. Ja vista dzied, viņi saka: “kaimiņu sievas savā starpā ķildosies”. Ja kāds ir slims, un kāds atnāk pie viņa un jautā, kā viņam klājas, un ja slimnieks atbild: “es esmu ļoti slims”, tad viņam savās cisās jāmirst, bet ja viņš saka: “man klājas, kā Dievs, mans Kungs grib”, tad viņš piecelsies no cisām un atspirgs. Ja kāda sieviete guļ nedēļās un citas sievietes viņu apmeklē un , apskatīdamas bērnu, savā starpā runā: “ai, tas gan ir skaists bērns”, [prūši] domā, ka bērns ticis nobrīnēts un tādēļ mirs. Ja nokauj zivi vai lopu un to nožēlo, tad viņi domā, ka tas nevar mirt, jo ticis nosaucināts. Viņi stingri tic: ja kādam kaut ko [ļaunu] novēl, tad tas piepildās, ja [tikai] viņš neliek sevi apsvētīt. Ja kāds pirmo reizi iet uz kādu pilsētu, ciemu vai māju, un ja viņš ieiet [tanī] ar kreiso kāju, tad viņš tic, ka [viņam] tur klāsies slikti, bet ja ar labo, tad - ka viņam laimēsies. Tāpat kad putns, ko sauc par ūpi, trīs naktis kliedz uz kādas mājas, tad viņi tic, ka tur izmirs cilvēki. Kad līgavu un ļigavaini gulda vienu pie otra, tad tas, kurš no viņiem pirmais iemieg, pirmais arī mirs. Tāpat nevienam stārķim viņi neļauj darīt pāri, jo tic, ka tie citur esot cilvēki. Par sapņiem viņi stingri tic, ka sapņotājam miegā notiek tā, kā viņš miegā sapņojis. Ja vistas ķērc, tad viņi domā, ka tās redz spoku, kurš šaubās, bet tomēr grib būt cilvēka [tuvumā]. Ja kāds brauc vai jāj, un viņam pār ceļu pārskrien lapsa, tad viņam celsies zaudējums, u. t. t. Prūšiem, kuri pēc valodas un dzimšanas ir nevāci, no seniem laikiem bijuši unir vēl tagad neskaitāmi daudz tādu ticējumu, jo viņi pilnīgi slepeni vēl piekopj “vaidelošanu”, kur viņus pamāca, kā viņiem jāizturas.

II nodaļa.

1. paragrāfs. Ko nozīmē, kad saka: prūši “vaideļo”.         

[Jau] no paša sākuma pirmais ķēniņš un kirvaits atzina par labāko sadalīt vaidelošus pa visu zemi. Tiem bija jāpamāca vienkāršā tauta. Laiku pa laikam viņi to sapulcināja un sacīja viņai dievu gribu. [Ziņas par to,] kā tas viss noticis, es neesmu atradis, bet gan esmu redzējis, kā tagad notiek nevācu prūšu “vaidelošana”; bet tas notika nejauši , jo viņi par to pilnīgi klusē. [Reiz] es ienācu kādā ciemā vienā mājā un atradu istabās daudz vīriešu un sieviešu, kuriem prūšu valodā sprediķoja kāds vecs zemnieks, viņu vaidelotis. Viņi saņēma mani katrs ar savu nazi, [gribēdami] mani nogalināt. Trūka tikai, lai vaidelotis teiktu kādu vārdu. Es pateicos Dievam, ka drusku protu prūšu valodu, kurā lūdzu par savu dzīvību; es [teicu, ka] gribu darīt to, ko viņi gribēs. Kad viņi dzirdēja no manis savu valodu, viņi kļuva priecīgi un visi sauca: “sta nossen rikie, nossen rikie”, t. i.: “tas ir mūsu kungs, mūsu kungs”. Man bija jāzvērē dieva Parkuna vārdā, ka es neko neteikšu bīskapam, kas bija viņu kungs. Un es zvērēju un piedalījos „vaidelošanā”. Vaidelotim viņi bija pagatavojuši krēslu un sēdekli, tik augstu, ka viņš ar savu galvu sniedzās gandrīz līdz pašiem istabas griestiem, un tā viņš viņiem sprediķoja. Vispirms viņš tiem stāstīja par viņu izcelšanos un par to, ko viņi kādreiz darījuši. Tad viņš tiem teica desmit Dieva baušļus, un patiešām, es tos līdz šai dienai neesmu dzirdējis tik skaisti. Pēc tam viņi paņēma āzi, nosvētīja to un skaitīja pār viņu garu lūgšanu. Tad viņi katrs atsevišķi piegāja [tam] klāt un izsūdzēja savus grēkus, t. i., to, ko viņi bija darījuši pretēji [tam], ko mācīja vaidelotis. Pēc visa tā viņi tur āzi, un vaidelotis nocērt tam galvu. Asinis viņi savāc un dod saviem slimajiem lopiem. Tad viņi āzi nodīrā un sacērt gabalos. Sievietēm ir kvēlojoša maizes krāsns. Āža gaļu viņas uzliek uz ozola lapām un tā cep. Kamēr [gaļa] cepas, katrs vaideloša priekšā nometas ceļos. Vaidelotis velk viņu pie matiem un dod viņam labu pļauku. Tā ir grēku piedošana. Pēc visa tā vaidelotis nokāpj zemē, un nu viņi visi reizē metas viņam matos un velk [tos], lai viņš stipri kliegtu; par šo kliegšanu viņi tic: jo stiprāka tā ir bijusi, jo vairāk Dievs viņiem ir piedevis grēku. Tad māca arī sievietēm, kas viņām tam jādara. Pēc tam viņi sāk ēst un dzert un to sauc par “kirvaitošanu”, un nekādā ziņā neviens [no tās] nedrīkst aiziet mājās skaidrā prātā, bet pilnīgi piedzēries.

2. paragrāfs. Par valodu atšķirību Prūsijā.

Prūsijā tagad dzīvo leišu, poļu, nevācu un vācu ļaudis. Leiši dzīvo ap Ragnīti un Tilzīti, jo tur ir robeža. Poļi ir izkaisīti pa visu zemi. Leišus un poļus es vairāk nepieminēšu, bet stāstīšu par prūšiem. Sākumā [Prūsijā] nebija vācu ļaužu. te bija sava valoda. Bet kad Vācu Nama brāļi manīja prūšu neuzticamību, viņi no teicamiem vācu zemju firstiem dabūja savas valodas ļaudis, kurus viņi nomitināja [prūšu] zemē. Šie nepazīst maldus, par kuriem nupat ir stāstīts, un arī “nevaideļo”, kā tikko stāstīts, bet tagad tie pa lielākai daļai ir labi ķeceri, sekodami Luteram. Bet lai katrs varētu saprast, ka prūšu [valoda] ir īpaša valoda, tad esmu atzīmējis dažus vārdus:

dewus   -   dievs                                                    wydra   -   vējš

maysta   -   pilsēta, miests                                      galbo   -   galva

cayme   -   ciems                                                    rancko   -   roka

clynth   -  viena govs                                             noye   -   kājas

rickie   -   kungs                                                     wilna   -   svārki

wunda   -   ūdens                                                   northe   -   krekls

pewo   -   alus                                                        licte   -   sveces

ruggis   -   rudzi                                                     gotte   -   māja

gayde   -   mieži                                                     saycka   -   maiss

wayse   -   kvieši                                                    gerbaisa   -   sūdzēt grēkus

wisge   -   auzas                                                     grekoy  -   grēks

geytko   -   maize                                                   kyrkoy   -   baznīca

sawse   -   sauss                                                     pastnygo   -   gavēnis

pogeys   -   dzer                                                     keckirs   -   priedes

walge   -   ēdiet                                                      pentes   -   ceļš

wynis   -   spļauj                                                    gemia   -   namamāte

plateys   -   samaksā                                               merga   -   jaunava

cragge   -   kanna                                                   dochti   -   meita

skawra   -   cūka                                                    tawe   -   tēvs

debica   -   liels                                                      mette   -   gads

angol   -   eņģelis                                                   sur   -   siers

ludysz   -   cilvēks                                                  peile   -  nazis

camnet   -   zirgs                                                    salme   -   salmi

songos   -   suns                                                     luncka   -   lauks, tīrums

nalko   -   malka                                                     meida   -   līdaka

lynno   -   lini                                                         sanday   -    ej prom

gnabsem   -  kaņepes                                             dyrsosgyntos   -   dievbijīgs vīrs

scutto   -   diegs                                                     manga   -   mauka

woykello   -   kalps                                                tickers   -   tiesnesis

calte  -  marka                                                       ny koytu   -   vai tu negribi

peisda   -   pakaļa                                                   wabelcke   -   āboli

lapynna   -   bauslis, pavēle                                   moska   -   laba slava

pipelko   -   putns                                                   angle   -   adata

meicte   -   gulēt                                                     glasso   -   glāze

sal   -   sāls                                                             corpe   -   kurpe

chelmo   -   cepure                                                 pomeleis   -   caurums

gertis   -   sist                                                         deyen   -   diena

abbas   -   rati                                                         ymays   -   ņem

sneko   -   sniegs                                                    saydit   -   sargies

salta   -   auksts                                                      pirmas   -   pirmkārt

licuti   -   mazs                                                       eykete   -   nāc šurp

supana   -   līgava                                                   mangoson   -   maukas bērns

haltnyka   -   bērns                                                 maytter   -   blēdis

muti   -   māte                                                        iest   -   viņš ir

schostro    -   māsa                                                 gosen   -   mēsli, dubļi

labbis   -   labi                                                        warmun   -   sarkans           

aucte   -   sviests

crayse   -    putra

pawtte   -   olas

skuna   -   šķūnis

byla   -   cirvis

comatter   -   kūms

kyrteis    -    viltīgs

No tā jāsecina, ka prūsim ir sava īpaša valoda; polis to nesaprot nemaz, leitis - pavisam maz.

3. paragrāfs. Ciemu vaidelošu amats.

Kaut gan pie kirvaita Rīkojotā bija daudzi vaideloši un vaidelotes, kuriem visiem bija darba diezgan ar upurēšanu dieviem, uguns uzturēšanu un [citu], kādi nu viņu pienākumi bija, tad tomēr arī citur zemē bija vaideloši un vaidelotes lielā skaitā, kuri dzīvoja dievbijīgi un tikli, jo vaidelotim draudēja uguns sods, ja viņš aiztika sievieti, tāpat vaidelotēm. Viņiem vajadzēja būt ļoti pazemīgiem un bieži skaitīt lūgšanas. Ar to viņi izpelnījās no saviem dieviem to, ka miegā dievi ar viņiem runāja. Viņi mācījās svētīt tautu, un tagadējiem vaidelošiem, kuri to māk, tas patiesībā arī ir jādara. Vīriešus [svētī] vaidelotis, sievietes - vaidelote. Viņi svētī slimos cilvēkus un lopus, viņi liek sēt, pļaut labību un zāli un [izpildīt visu], kas un kā ir darāms. Viņi tagad arī māca bērniem tēvreizi, lai [vācieši] viņus neturētu aizdomās, un blakus tam zīlē, ja kāds kaut ko ir pazaudējis, darīdami savu velnišķību ar [šo] lūgšanu. [Tā] skan šādi: ”Nossen thewes cur thu es delbas sweytz gisscher thowes wardes penag munis tholbe mystlastybi tolpes prahes girkade delbeszisne tade symmes semmes worsunii dodi mommys an nosse igdemas mayse unde gaytkas pames  mumys nusze noszeginu cademes pametam musen prettaune kans newedw munis lawna padoma swalbadi munis nowusse lowne Jhesus amen.” Tā gan ir tēvreize, bet tai ir daudz pielikumu viņu maldu garā.

III nodaļa.

Prūšu elku dievu vārdi pirms pievēršanas kristīgajai ticībai.

Sākumā Prūsijas iedzīvotāji nepazina nedz dievus, nedz dieves, bet godināja sauli. Bet, kad atnāca kimbri, viņi atnesa sev līdz trīs savu elku dievu tēlus. Vienu viņi sauca par Patollu (Patollo), otru - par Potrimpu (Potrimpo), trešo - par Parkunu (Perkuno). Viņi piespieda savus kaimiņus tos cienīt un uzskatīt par visvareniem dieviem.

Patolls, augstākais bruteņu - kā Brudenijas jeb tagadējās Prūsijas iedzīvotājus kādreiz sauca - elku dievs. Tas bija briesmīgs dievs. Naktī viņš spokojās pa mājām, sevišķi dižciltīgo muižās. Īpaši neprātīgi viņš trakoja, ja neizpildīja kirvaita pavēli, un bieži gadījās, ka naktī viņš dažus tā pārbaidīja, ka tie no tā nomira. Ja gadījās, ka kāds aopsolīja viņa tēlam Rīkojotā kādu godinājumu, bet savu solījumu drīz neizpildīja, tad viņš ar savu parādnieku dzina sāpīgus jokus. Visi viņa upuri bija dārgas lietas. Viņš bija arī mirušo dievs. Ja kāds nomira, un [mirušā piederīgie], upurējot dieviem un apdāvinot vaidelošus, gribēja skopoties, tad viņš ieradās nomirušā mājās un naktī spokojās. Ja tie darīja maz vai nedarīja nekā, viņš atnāca vēlreiz, un viņiem bija jādara un jādod vairāk. Ja viņš atnāca trešo reizi, tad bija jāupurē cilvēku asinis. Tāpēc, ilgi nevilcinoties, viņi nāca uz Rīkojotu un deva vaidelotim kādu dāvanu. Tas iegrieza viņiem rokā brūci, lai iztecētu asinis. Pēc tam ozolos dzirdēja rūcienu, un tā bija zīme, ka [asiņu ziedojums] izpildīts. Pēc tam Patolls nekad vairāk nenāca un nespokojās.

Potrimps bija Brudenijas [iedzīvotāju] otrs elku dievs. Tas bija laimes dievs karā un arī citās lietās. Kad Potrimpam vajadzēja izrādīt sevišķu godu, tad vaidelotim trīs dienas bija jāgavē un jāguļ uz kailas zemes, un ugunī, ko uzturēja ar vaskiem, vispirms bija jādedzina vīraks. Šis velns arī gribēja, lai viņam par godu nonāvē vienu bērniņu,un to arī darīja. Patollam un Potrimpam cilvēku asinis sagādāja pārmērīgu labpatiku, ja viņiem par godu tās izlēja ozolu priekšā.

Parkuns bija trešais elku dievs. To viņi piesauca pērkona negaisa dēļ, lai viņiem būtu savā laikā lietus un jauks laiks, un lai pērkons un zibens viņiem nenodarītu ļaunu. Tā notika, ka pērkona negaisa laikā visā zemē un [visur tur], kur vien bija tādi, kas pielūdza šo dievu, tie metās ceļos un kliedza: “Dewus Perkuno, abselo mus!” Viņi bija stingri pārliecināti, ka pērkona negaisa laikā viņu dievi runā ar kirvaitu un ar citiem vaidelošiem. Tie arī stāstīja kā patiesību, ka dievi ar viņiem runājuši, un ka tie nosakot tautai arvien kaut ko jaunu, ko turēt.

Vuršaits (Vurschayto) jeb Borskaits (Borsskayto)  bija ceturtais elku dievs. Trīs minētos dievus, Patollu, Potrimpu un Parkūnu nevarēja nekur citur ar upuriem godināt, kā [tikai] Rīkojotā, kur ozolā stāvēja viņu tēli, bet šim Borskaitam viņi varēja upurēt visos ciemos, kur vien auga kāds ozols. Viņu bija izvēlējuši sev par dievu paši prūši, jo tas bija viņu bijušais kirvaits Prūtens. Viņš ar savu brāli Vudevutu, viņu ķēniņu, bija paši sevi upurējuši, lai gūtu žēlastību visai tautai. Viņam, t. i. Vuršaitam, upurēja jaunu lopiņu, kam, nokļūstot pie Vuršaita jeb Borskaita, bija jālūdz šis dievs, lai tas dotu saviem kalpiem daudz lopu un uztur tos veselus.

Svaibrots (Szwaybrotto) bija piektais dievs. Arī viņu prūši aiz mīlestības paši bija padarījuši par dievu, jo viņš, vārdā Vudevuts, bija viņu ķēniņš. Viņš un viņa brālis Prūtens - kirvaits - ozola priekšā sevi dzivus sadedzināja, kā augšā teikts. Prūši domāja, ka abi brāļi ar šo nāvi ieguvuši dievišķību un sēžot pie dieviem. Arī šim [dievam] visur upurēja ozola priekšā. Tas bija dievs, kas viņiem piešķīra daudz vistu, zosu un pīļu. Viņam bija jāupurē jauns sivēns.

Kurķis (Curcho) bija sestais dievs. To viņi bija aizguvuši no mazūriem. Šis dievs bija ēdiena dievs, visa, kas bija derīgs ēšanai un dzeršanai. Tāpēc tanī vietā, ko tagad sauc par Heiligenbeilu, atradās viņa tēls un ozols ar uguni. Tur dedzināja izkultu labību, kviešus vai miltus, medu, pienu un tamlīdzīgas lietas. Viņam par godu sadedzināja arī pirmos labības kūļus un daudz ko citu. Pogezānijā, pie jomas, atrodas kāds akmens, ko sauc par svēto akmeni. Uz šā akmens katrs zvejnieks viņam par godu sadedzināja pirmo zivi, jo viņš to labprāt ņēma pretim. To varēja darīt arī citur, bet te bija īpaša vieta viņa slavināšanai.

IV nodaļa.

1. paragrāfs. Par paklausību kirvaitam, par [kirvaita] godināšanu un par viņa ievēlēšanu.

Prūši sauca savu augstāko kungu, kas viņu dievu vārdā pār viņiem valdīja, par kirvaitu, t. i., Dieva mute. Mazūri, kurus pievērsa [prūšu] dieviem, sauca viņu par krīvu. Tā gadās, ka bieži viena vārda vietā lieto otru, bet tas neko nenozīmē, jo abi apzīmē vienu personu. Bija parasts, ka viens saka otram šādi: “Vai tu esi arī redzējis mūsu kirvaitu?” Ja otrs teica “nē”, tad tas, kurš viņam jautāja, sacīja: “Bet es esmu viņu redzējis, tāpēc es esmu svētāks nekā tu.” Ja šis kirvaits gribēja iet pie savu dievu ozola, tad to izziņoja, un saskrēja visa tauta. Kad viņi to redzēja, tad sauca, lai viņš tos svētījot, jo vienmēr viņš sēdēja viens pats, un tāpēc vienkāršā tauta apgalvoja, ka dievi ar viņu vienmēr runājot. Pie viņa kalpoja dieviem vīrieši un sievietes, abu dzimumu atraitņi, un patiešām - it tikumīgi viņi dzīvoja, un ko kirvaits atzina par labu, to viņš pateica vaidelošiem, un tie izplatīja to tālāk. Ja kirvaits jutās slims un vājš, un ja viņš gribēja, lai pēc viņa [nāves] viņa vārdu p[iemin ar cieņu, tad viņš lika pavēlēt, [lai tauta] sanāk uz lielajām svinībām Rīkojotā. Kad tauta sanāca, viņš lika sev sakraut no ērkšķu krūmiem un svaigiem salmiem lielu kaudzi, kurā viņš ar [citu] palīdzību uzkāpa. Tad viņš tautai ilgi sprediķoja, bet vaideloši skaļi izsauca [viņa teikto], pamudināja [sanākušos] kalpot saviem dieviem, u. t. t. Lika arī viņiem jautāt, vai viņiem ir arī žēl, ka viņi necienījuši savus dievus ar visu sirdi, un viņi kliedza “jā!” Tad viņš teica “Lai jums tas nenāktu par sodu, es šodien gribu ziedoties, iet pie mūsu dieviem un teikt par jums vienmēr pašu labāko.” Tad viņš ņēma uguni [no ziedokļiem], kas atradās ozolu priekšā, aizdedzināja sevi un tā sadedzinājās. Izcēlās liels prieks par jauno svēto, jo vaideloši to tā izsludināja. Tas nenotika tik bieži, un tāpēc tas arī viņiem izlikās kaut kas rets. Drīz pēc tam, otrā dienā, vaideloši izvēlēja sev citu kirvaitu, un [visu] šo tur redzēja un pieņēma visa tauta.

2. paragrāfs. Par Prūsijas (Brudenijas) iedzīvotāju tumšiem paradumiem, kas ar viņu pūlēm saglabājušies [vēl šodien].

No sākta gala navācu prūši vēl tagad labprāt dod ubagu dāvanas un uzņem pie sevis svešiniekus, jo viņi ticēja un tic, ka nabagus viņiem ir sūtījis Dievs. Tādēļ tam, kurš lūdz no kāda palīdzību, ir vajadzīgs, ka viņš nosauktu tā vārdu, ko viņš lūdz. Piemēram, ja es ienāku kādā mājā pēc žēlastības dāvanas, tad man saimnieks vai saimniece jāsauc [vārdā], sakot: “Mīļais brāli Bartolomej, palīdzi man Dieva palīga dēļ ar to un to,” un viņš to dara ar prieku, jo tic, ka pats Dievs man ir atklājis viņa vārdu. Bet ja es viņa vārdu neminu, tad viņš nolād visas manas tekas, tādēļ ka es esmu atnācis pie viņa. Tāpat tanī laikā un vēl šodien viņiem liekas, ka tas norāda uz nākošu nelaimi, ja, dodoties ceļā, satiek vārgu vai slimu cilvēku. Tad [ceļinieks] no ceļa atgriežas, un mājās sevi no jauna nosvētī. Ja satiek veselu cilvēku, sevišķi kādu jātnieku, kurš skaļā, jautrā balsī sveicina, tad tas nozīmē laimi un svētību darīšanās.

Raksts. Arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc prūšus sauca par brutiem [t. i., neprātīgajiem]: viņi nevarēja saprast un arī šodien vēl nesaprot, kā esvaru būt šeit un rakstīt kādam citam, kurš no manis ir vairāk kā desmit jūdzes prom, ko es no viņa vēlos. Tāpēc viņi galīgi neatzina visus rakstus. Bet ja viņi kaut ko gribēja iegaumēt, tad viņi to pierakstīja ar dīvainām zīmēm un gribēja pēc tām to atcerēties. Veciem ļaudīm bija birkas, kurās viņi iegrieza [robus], ja viņiem noteiktā dienā vajadzēja satikties. Bija [vēl] daudz vairāk tādu rupju paņēmienu.

3. paragrāfs. Kā šī tauta rīkojās ar mirstošiem un kā tā apglabāja mirušos.

Viņu paradums bija šāds: ja slimnieks bija dižciltīgs, un ja pie viņa bija kāds vaidelotis, tad tas viņu svētīja un atgādināja domāt par priekiem, kas viņu sagaida pie dieviem. No tā cēlās, ka arī pārējie rūpējās par to, lai pie viņiem būtu vaideloši. Četras nedēļas slimību novēroja, un katru dienu par slimnieku “vaideloja”, lai viņš izveseļotos. Ja slimniekam nekļuva labāk, tad griezās ar solījumu pie visžēlīgajiem dieviem. Ja viņi nepalīdzēja, tad lietoja pelnus no svētās uguns, kas dega dievu priekšā. Vienam tas palīdzēja, desmitiem - ne. Pēc tam vaidelotis ar visu bērnu un draugu piekrišanu uzlika slimniekam uz mutes spilvenu un novēlēja viņu dieviem. Bet ja tas bija augsta kunga bērns, tad to slimības laikā sadedzināja un pavēlēja viņam, kuram [no mirušajiem] tas lai kalpo tikmēr, kamēr tēvs un māte viņam sekos. Apglabāšana pie viņiem bija trejāda, tāpat kā viņiem bija trīs dažādas [ļaužu] kārtas. Pirmā kārta bija vienkāršā tauta. Tos iemeta kaut kādā bedrē un apbēra [zemēm]. Otrā bija zupānu (supane) kārta. Tie bija zemākie dižciltīgie. Šiem izraka bedri viņu mājās un uzvilka viņiem tās drēbes, kurās viņi mēdza stāvēt savu dievu priekšā, deva ikvienam [līdzi] naudu un pārtiku, sasēja viņa jājamo zirgu, viņa labākos medību suņus un ielika viņam visu to kapā, lai viņam arī viņā [saulē] būtu ar ko jāt un medīt. Galvgalī nolika lielu podu ar medalu, un tā [viņus] apglabāja. Bet ja tas bija kāds kongos, t. i., kāds firsts, tad sapulcējās daži vaideloši un sadedzināja viņu. Pelnus viņi iebēra jaunos podos un ieraka tos zem viņu mājām vai pilīm kalnos. Tagad, ja šinīs kalnos kaut ko strādā, tos atrod. Pēc tam četras nedēļas no vietas algoja ļaudis, kuri palika pie kapa un tur vaimanāja. Katram, kurš atnāca, viņi, mirušā dvēselei par labu, ielēja [medalu].

V nodaļa.

1. paragrāfs. Viņu savādās parašas kara gaitās.

Ikgadus viņi sagūstīja kādu no tiem, pret kuriem viņi gribēja doties karā, piesēja viņu pie kāda koka, bet ne pie ozola, un no neliela attāluma iešāva viņam sirdī. Ja asinis tecēja viņam no sirds kā no mucas spundes, tad tā bija droša zīme, ka Dievs grib, lai viņi ar tiem karo. Bet, ja asinis tecēja slikti, tad tā bija ļauna zīme, un viņiem nevajadzēja doties turpu karot. Ja viņi to darīja, viņus sakāva.

Visos karos viņiem bija šāds likums. Pirmo kungu, ko viņi bija sagūstījuši, viņi, kad karš bija beidzies, uzsēdināja uz zirga, bet tāda, kas karā iegūts, un uzvilka viņam visus viņa kara piederumus. Tad viņi piesēja vīru un zirgu pie četriem kokiem, lai tas nekur nevarētu aizskriet, sakrāva malku un sadedzināja vīru ar visu zirgu par upuri saviem dieviem.

Sākumā prūšiem kā ierocis bija tikai vāle, visā garumā pielieta ar svinu, un bez tam vēl mazas rungas, arī pielietas ar svinu - sešas, astoņas, atkarībā no tā, cik [katrs] ap sevi varēja piekārt. Tās viņi trāpīgi meta.  Bet, kad viņi iepazinās ar mazūriem, tad arī viņi sāka jāt zirgos un spēcīgi šaut ar bultām. Visu karā iegūto laupījumu - cilvēkus nosita - viņi sadalīja četrās daļās. Vienu daļu viņi upurēja dieviem, tāpat skaistākos zirgus, kurus viņi ozolu priekšā nojāja līdz nāvei. Otru daļu viņi nodeva kirvaitam un viņa vaidelošiem uzturam, trešo [viņi izdalīja] saviem draugiem un labiem kaimiņiem, ceturto daļu viņi paturēja sev un dzīvoja no tā labi un pārticīgi.

2. paragrāfs. Kā prūši nedrīkstēja turēt savās mājās nevienu baltu dzīvnieku.

Pašā sākumā pie prūšiem bija šāds likums, ka viņi nedrīkstēja turēt nevienu baltu dzīvnieku, lai tas būtu kādas sugas būdams. Ja tam kaut kur bija kāds traips citā krāsā, tad to cieta. Bet tos, kas bija pavisam balti, kā prūši teica, nonāvēja Borskaits, viņu dievs. Laikā, kad Semba jau piederēja Vācu ordeņa brāļiem, par to dzirdēja runājam un stāstām Sembas fogts, brālis Tamo no Garslēbenes. Tas ļoti labprāt mēdza jāt uz balta zirga. Viņam stāstīja par kādu prūšu firstu Dorgo, kurš dzīvoja Gailgarbes pilī. [Stāstīja], ka šis Dorgo tam vēl ticot. Tāpēc fogts kļuva Dorgo labs draugs un gribēja [šo ticējumu] pārbaudīt. Viņš ņēma baltu zirgu un aizjāja ar to no Karalaučiem uz Gailgarbi. Dorgo viņu laipni uzņēma. Viņš redzēja balto zirgu, bet negribēja tomēr neko teikt, lai [fogts] nedomātu, ka viņš meklē [atrunu] atteikties to pie sevis uzņemt. Fogts bija priecīgs. Naktī viņi gulēja, un no rīta baltais zirgs bija beigts. Dorgo teica: “Tu esi cietis manā mājā zaudējumu, paņem sava zirga vietā manu. Tu man katrā laikā būsi mīļi gaidīts, bet neņem līdz baltu zirgu.” Pēc kāda laika fogts, [pamācību] aizmirsis, atkal ieradās, jādams uz balta zirga. Arī šo zirgu velns viņam nožņaudza, un Dorgo to nožēloja. Tad fogts teica: “Dorgo, es apsolos šo. Ja tas notiks trešo reizi, tad es ticēšu taviem dieviem, un ko darīsi tu?” Arī Dorgo apsolījās ticēt Kristum, ja tas nenotiks. Pēc trīspadsmit nedēļām fogts ordeņa darīšanās atjāja uz ļoti balta zirga, un to redzēja Dorgo un viņa saime. Fogts ar nolūku atstāja pie sedliem karājamies krustu un stingri pavēlēja zirgu nenoseglot. Ap pusnakti pilī sacēlās tāds troksnis, ka viņi domāja - visa pils sagāzīsies. No rīta viņi piecēlās un atrada zirgu sveiku un veselu. Kad fogts rādīja Dorgo krustu, Dorgo gribēja daudz ko zināt par šo zīmi, bet fogts stāstīja viņam [tik], cik viņam bija laika, un apgādāja viņam mūku, kurš viņam pastāstīja ko vairāk par Kristu. Tā šis [mūks] pievērsa Dorgo [kristīgajai ticībai].

3. paragrāfs.  Kā prūšus (bruteņus) nosauca par brutiem viņu neprātības dēļ.

Visu to laiku, kamēr kimbri, padzīti no savām mītnēm, vēl nebija atnākuši uz Ulmigāniju, tagadējo Prūsiju, [šīs] zemes tauta bija paklausīga [tās] zemes kungam, ko tagad sauc par Mazoviju. Līdz tam laikam tā bija pavisam neprātīga un ļauna, neprata sagādāt [sev] nekādu uzturu, [prata] tikai dzemdināt bērnus. Skaistākos bērnus viņiem atņēma viņu kungs par padevības zīmi. Bet kad ķēniņš Vudevuts, padzīts no Kimbrijas, ar savu [tautu] ieradās Ulmigānejā, tagadējā Prūsijā, tad viņš ar saviem dēliem un Prūtenu, savu brāli, pilnīgi nostiprinājās zemē un ne tikai negribēja vairs neko dot, bet gribēja pat, lai atdod bērnus atpakaļ. Tā kā mazūri [to] negribēja [darīt], šie iebruka viņu zemē un aizveda bērnus paši. [Mazovijas firstam] sāpēja sirds par savu zaudējumu, un viņš devās pret tiem, kas tagad saucās par prūšiem; viņš devās pret tiem un aizveda, ko salaupīja. Prūši sacēlās un gandrīz pilnīgi iznīcināja tautu, ko tagad sauc par mazūriem. Notika liela kauja, un prūši nogalināja Andislavu, [mazūru] firstu; pārējie lūdza viņus apžēlot, un prūšu kirvaits apsolīja viņiem žēlastību ar noteikumu, ka viņi pielūgs [prūšu] dievus. Tā kā tauta, ko tagad sauc par mazūriem, bija pagāni, tad viņi to darīja, un viņi kļuva labi draugi un kā viena tauta. Prūši, kuri līdz šim bija dzēruši tikai pienu, sūkalas un ūdeni, iemācījās no saviem kaimiņiem darīt medalu un piedzērās ar to. Piedzērušies viņi kā neprātīgi suņi metās virsū draugiem un ienaidniekiem, un viņu starpā sākās nožēlujama slepkavošana. Tā nāca, ka mazūri viņus nosauca par brutiem, t. i., par cilvēkiem bez prāta. Šis vārds palika viņiem labu laiku. Prūši jeb bruti bija tautai, ko tagad sauc par mazūriem, tik pakalpīgi un draudzīgi, it kā viņi būtu to meslinieki. Tā tas palika labu laiku. Šinī laikā prūši jeb bruti mācījās no mazūriem smalkus tikumus un citus cilvēku iestādījumus - pirkšanu un pārdošanu, maksāšanu ar kaltu naudu un daudz citu lietu. Kad mazūriem laiku pa laikam bija jākaro, viņi par kareivjiem ņēma savus kaimiņus brutus. Tā viņi piedzērušies devās pret ienaidniekiem, un viņiem bija laime. Mazūru tautas firsts bija kareivīgs un bieži uzsāka ķildas. Viņam daudzreiz sakāva viņa piedzērušos prūšus jeb brutus. Tāpēc kirvaits viņu dievu vārdā pavēlēja viņiem turpmāk palikt mājās, un viņi to darīja.

VI nodaļa.

Kā prūšus jeb brutus pārspēja.

Tā tas palika kādu laiku. Šinī laikā gadījās, ka Mazovijas firsts mīlinājās ar kāda augstmaņa sievu. Dižciltīgais, aizstāvēdams pret firstu savu godu, teica viņam, ka viņš to nonāvēšot, kur vien to sastapšot. Firsts šo brīdinājumu neņēma vērā. Pēc kāda laika dižciltīgais atrada firstu pie [savas] sievas. Tā kā tajos laikos bija paradums, ka dižciltīgie par savas dižciltības zīmi nēsāja šķēpus, tad arī šim muižniekam bija šķēps, ar kuru viņš reizē nodūra firstu un [viņa] mīļāko. Pēc tam viņš bēga uz Prūsiju pie kirvaita, lai būtu drošībā. Nonāvētajam firstam bija brāļi. Tie ar lielu karaspēku devās [ceļā] un atrada nogalinātāju Rīkoitā. Viņi to tūlīt sagūstīja, ieslodzīja  kirvaitu un vaidelošus viņu mājokļos un visus sadedzināja. Dižciltīgo viņi nežēlīgi nonāvēja. Pēc tam viņi sāka laupīt un slepkavot pēc patikas. Pec ilgas postīšanas sacēlās tie, kas bija no Samo un Sudo ciltīm, un cīnījās ar mazūriem. Beidzot prūši jeb bruti viņus visus padzina, bet par nelaimi nevarēja viņus vajāt, jo bija jāievēl jauns kirvaits un atkal jāieceļ vaideloši. Bet nokārtojuši savu lietu, viņi lielā skaitā devās uz Mazūriju un darīja, kā tas brutiem pienākas. Tas ilga vienpadsmit gadus, un abas zemes nedarīja neko citu, kā vieni devās otru zemē un postīja to. Jo prūši bija kļuvuši traki un gribēja atriebties, bet beidzot abas puses noslēdza mieru un deva miera ķīlniekus. Bet miers pastāvēja tikai ārēji, jo prūši jeb bruti nevarēja aizmirst, ka mazūri bija nogalinājuši viņu svētās personas. Mazūri [gan] atkal ieradās dievu priekšā ar saviem upuriem kā agrāk un gribeja izturēties pret prūšiem jeb brutiem jo draudzīgi, [bet tomēr] notika, ka draudzība starp vienkāršo tautu izbeidzās, bet dižciltīgo sirdis dega tieksmē slepkavot vienam otru.

IV traktāts, stāsta par prūšu jeb brutu nikno asinsizliešanu, [karojot] gan ar kaimiņiem ticības dēļ, gan pašiem savā starpā aiz tīras neprātības, un par to, kā poļi uzvarēja prūšus jeb brutus.

1. paragrāfs. Par prūšu jeb brutu vispārējo karagājienu pret jaunajiem kristiešiem.

Es tagad nevaru pateikt, kā un kad Jēzus ticība ir ienākusi Mazovijā, Polijā un Pomerānijā. [Daži] apgalvo, ka [tas noticis] Sv. Alberta laikā, bet es varu lepoties, pierādot, ka jau pirms viņa ierašanās minētajās zemēs bijusi Jēzus ticība. Lai nu ar tās sākumu būtu kā būdams, paldies Dievam, viņi kļuva kristieši. Prūši jeb bruti dzirdēja stāstām par kādu jaunu dievu, kurš esot ļoti varens. Viņi gribēja to pārbaudīt un tādēļ bruņijās, sastādīdami 3 karapulkus. Vienu viņi nosūtīja uz Mazoviju, aiz iegansta, ka turienieši necienot prūšu dievus. Otru viņi nosūtīja uz Poliju aiz iegansta, ka poļi esot palīdzējuši viņu ienaidniekiem mazūriem postīt Prūsiju. Trešo viņi nosūtīja uz Pomerāniju aiz iegansta, ka viņiem esot jāpieprasa [no pomerāņiem] nopelnītā alga par to, ka viņi firstam Kribaslavam palīdzējuši tā karagājienā uz Poliju. Tā prūši jeb bruti iebruka šajās zemēs, nodarot tur lielu postu. Gadījumā, ja nabaga ļaudis lūdzās žēlastību, prūši jeb bruti atteica: “jums jau ir visvarens dievs, gan jau tas jūs žēlos”, un daudz tādu izsmiekla runu. Un patiesi notika, ka brutiem uzbruka un kopīgi viņus tā sakāva, ka tikai nedaudzi atgriezās mājās. Pēc tam mazūri iebruka [Prūsijā] un ieņēma Kulmas zemi. Citi [prīši] nevarēja sūtīt turieniešiem palīgspēkus. Par šo karagājienu prūši jeb bruti gan nepriecājās un arvien savā starpā pieminēja, kā kristiešu dievs viņus pirmo reizi saņēmis.

2. paragrāfs. Kā patiesi bija jāatzīst, ka bruti ir cilvēki bez prāta.

Prūsijā bija kāda cilts, ko sauca par galindiem. Tiem bija daudz vairāk bērnu nekā citās ciltīs. Jo viņi turēja par dievišķu [likumu], ka, kaut gan vīram drīkstēja būt tikai viena sieva, [tad tomēr], lai vairotu cilti, sievai bija pilnīgas tiesības, ja viņa to gribēja, ļaut savam vīram ņemt vienu vai divas meitas [par blakussievām]. Tas notika ar viņas ziņu. Galindi gribēja uzbrukt mazūriem, kaut gan tas [viņiem varētu] dārgi [maksāt]. Bet viņi nezināja, ko darīt ar daudzajiem bērniem. Ātri, kā jau prūši, viņi vienojās un nogalināja visus bērnus, kuri nevarēja viņiem palīdzēt darbā vai ceļā, sacīdami: “Lai šie iet bojā, gan jau, kad laiki būs citi, mēs radīsim atkal citus [bērnus].” Kirvaitam un visiem vaidelošiem ķērās pie sirds, ka viņu ļaudis izdarījuši tādu slepkavību. Viņš saaicināja visus vecākos un dižciltīgos Rīkoitā uzklausīt dievu pavēli. Viņi sanāca, un kirvaits pārmeta viņiem viņu ļaunos darbus daudzās lietās, bet jo sevišķi to, ka galindi nogalinājuši savus bērnus, kas esot jauki dievu radījumi, pārāki pār citu [radību]. Viņi atrada šo lietu par ļoti smagu. Tādēļ prūši jeb bruti vienojās uzbrukt galindiem un tos pilnīgi iznīcināt. Kirvaits [tomēr] gribēja iztaujāt par šo lietu dievus un tad pateikt atbildi. Gadījās, ka tanī naktī uznāca varens negaiss ar pērkonu un zibeņiem, un bruti domāja, ka dievs Parkuns runā ar kirvaitu. Tādēļ no rīta viņi visi vēl bijīgāk klausījās, [ko teiks kirvaits]. Kirvaits sacīja: dievi esot pavēlējuši, ka, lai tiktu aizmirsts galindu ļaunais darbs, galindiem vieniem pašiem esot jādodas [karā] uz Mazoviju, lai gandarītu dieviem par to, ka viņi tos tā zaimojuši. Dievi viņiem palīdzēšot. Galindi šo [spriedumu] pieņēma un devās karā. Šajā kara gaitā viņi reiz pusdienas laikā bija apmetušies pie kāda ezera atpūsties, kad pēkšņi ieraudzīja pāri ezeram peldam lielu čūsku. Visi [galindi] uzlēca [kājās] kliegdami: “laime, laime, dievi ir ar mums”, un devās tālāk. Jēzus debessbraukšanas dienā viņi uzbruka daudziem kristiešiem, visus nogalinādami. Bet tai laikā viņiem pašiem uzbruka, un no visiem galindiem neviens pats netika prom [dzīvs]. Mazūri iebruka Galindā un izkāva tur visu tautu. Un tas tā arī palika neatriebts, jo prūši jeb bruti domāja, ka Dievs to viņiem [galindiem] bijis parādā [par ļaundarību] un tādā veidā gribējis viņiem atriebties.

3. paragrāfs. Ko viņi darīja vārda dēļ, [nevēlēdamies] ka viņus sauc par brutiem.

 

   Ir parasta paruna, ka tur, kur velns neiet pats, viņš sūta savus kalpus. Tā notika arī ar mazūriem. Kāds dižciltīgs mazūrs bija aizkaitinājis savu firstu tā, ka tas tīkoja pēc viņa dzīvības. Dižciltīgais mazūrs aizbēga un nonāca pie prūšiem jeb brutiem, kuri bija sapulcējušies Rīkoitā, lai meklētu pie tiem patvērumu. Viņš sacīja, ka ļoti nožēlojot, ka tie nevainīgi un nepelnīti tiekot noķengāti. To darot mazūri, kuri taču no prūšiem esot saņēmuši neskaitāmus draudzības apliecinājumus. Proti: mazūri saucot prūšus par brutiem, bet vārds “brutum” nozīmējot ikvienu nesaprātīgu zvēru, ko nekādi nevar piejaucēt, lai tam darītu, ko darīdams. Tā [viņš] prūšiem izskaidroja viņu vārda nozīmi, lai prūši saprastu, kādu apkaunojumu viņiem nodarījuši mazūri. Par to prūši gan ļoti saīga, bet tomēr rīkojās diezgan saprātīgi, izsūtīdami [izlūkus] uz Mazoviju, Poliju un Pomerāniju apklausīties, vai [tur tiešām] viņus sauc par brutiem. Izrādījās, ka Pomerānijā viņus tā sauca tikai nedaudzi, Polijā - daudzi, bet Mazovijā viņus tā sauca visi. Pēc tam prūši nolēma, ka kristīgie suņi zaimotu viņu svēto vārdu, kas cēlies no viņu kunga kirvaita, tagadējā dieva. Viņi nu jautāja dižciltīgajam mazūram, kurš viņiem to bija pateicis, kā tagad rīkoties. Tas sāka runāt, sacīdams: “Dižciltīgo starpā ir paradums, ka, ja kāds atzīst par aizskārtu savu vārdu vai godu, tad notiek īpaša cīņa jeb kauja. Tādu jūs tagad pieteiciet mazūriem.” Prūši to darīja un nosauca vietu, kur [abām pusēm] bija jāsatiekas. Tagad šī vieta saucas Naidapils (Neidborgk) to notikumu dēļ, kas tur norisinājās. Mazūri nomanīja, no kurienes radās [šī kara iemesls] un labi zināja, ka gadījumā, ja viņi nestāsies prūšiem pretī, tad viņu dienas būs skaitītas. Tādēļ viņi pieaicināja palīgā poļus un savāca ļoti labu karaspēku. Viņi ieradās [noteiktajā] laukā un Sv. Bartolomeja 8. dienā uzsāka cīņu. Tur cīnījās vai 100 000 vīru, un notika, ka mazūri atkāpās, bet, kaut gan prūšiem jeb brutiem pienāca svaigi palīgspēki, viņi tomēr mazūriem nesekoja, jo viņu karaspēkā bija ļuti daudz ievainoto. [Bez tam] viņiem [vairs] nebija neviena, kas norādītu, [kā rīkoties], jo viņu pamācītājs arī bija beigts. [Tā viņi nezināja, vai viņi pēc labas tiesas drīkst sekot [mazūriem]. Tādēļ viņi tur palika gandrīz 4 nedēļas. Šinī laikā mazūri izlietoja gudru padomu un sūtīja pie prūšiem jeb jeb brutiem godājamu sūtniecību, sacīdami: “Jūsu kalpi un brāļi mazūri liek jums jautāt, kas viņiem jādara, lai no viņiem novērstu jūsu dusmas, kas ir radušās no kādas ļaunas sirds,” un vēl daudz tādu vārdu. Prūši apspriedās un deva viņiem [šādu] atbildi: viņi vēloties, lai mazūri cienītu Prūsijas varenos dievus [tāpat] kā agrāk. Otrkārt, lai mazūri atņemot viņiem nievājošo vārdu “bruti”, ko tie viņiem esot piešķīruši. Mazūru sūtņi lūdza atļauju paziņot to savējiem. To viņiem atļāva. Tāpat pie prūšiem ieradās sūtniecības arī no Polijas un Pomerānijas noslēgt mieru. Pēc tam atkal atgriezās mazūru sūtņi un piedāvāja prūšiem [šādus noteikumus]: Ja prūši ir ar mieru atļaut savā ozolā novietot kristīgā dieva tēlu, tad mazūri to godinās ozola priekšā; pretējā gadījumā viņi tur nevar rīkot nekādu pielūgšanu. Attiecībā uz brutu vārdu varot būt, ka to ir izplatījuši vieglprātīgi ļaudis, un tā viņi, [prūši], nokļuvuši izsmieklā. Bet tagad, kad mazūri daudzkārt esot iepazinušies ar prūšu bardzību, viņi tagad un turpmāk vienmēr teikšot, ka prūši ir vīri ar īstu vīru gudrību, kuri visu dara apdomīgi un ar prātu. Tādēļ pēc taisnības visai viņu zemei būtu jāsaucas par Prūsiju, jo [turienieši] ar gudru padomu pratuši tikt galā ar visām lietām. Viņi pierādīja to ar daudziem nostāstiem par prūšu rīcību. Visi svešinieki apliecināja, ka tik glaimojošs vārds neesot nekur visā pasaulē. Prūši par to jutās ļoti apmierināti, izlīga ar mazūriem, atdodami [atpakaļ] viņu gūstekņus, un kirvaits viņus svētīja. Mazūri atgriezās mājās, bet vārds “Pruscientes” ar laiku pārvērtās par “Pruscia” latīņu valodā un par “Preussen” vācu valodā.

 

II nodaļa.

1. paragrāfs. Varbūtējais iemesls, kādēļ prūši sanāca naidā ar poļiem.

Ar Prūsiju robežojas kāds apgabals, kuru tagad sauc par Brombergu. Tur dzīvoja kāds kungs, kuram tanī laikā nebija līdzīga visā Polijas ķēniņvalstī gan labu padomu došanas, gan laimīgu kauju ziņā. Šis kungs redzēja, ka prūši ļoti lepojas ar savu jauno vārdu, [kas cildināja viņu] gudrību. Smiedamies viņš reiz teica saviem viesiem: “Mīļie kungi, lai nu viņi lielās, cik grib, bet, cik es šo piedzērušos tautu pazīstu, tad [varu teikt, ka] ja viņi rīkosies ar apdomu, tad [tikpat labi] mans dzinējkurts varētu kļut par stirnu. Tas nesaderas ar viņu dabu, ka viņi spētu ko gudri uzsākt un pastāvīgi novest līdz galam.“ Tad viņš minēja labus pierādījumus prūšu nepastāvībai. Tanī pašā laikā Pomerānijā un Kašubijā bija kāds firsts, kam bija īgnums pret Polijas kroni. Viņš apņēmās tam kaut kā kaitēt. Viņš labi zināja, ka prūšiem viegli var iestāstīt kaut ko tādu, kas tos sadusmotu pret poļiem, iedraudzējās ar prūšiem un izsacīja nožēlu par to, ka viņu īstais vārds tā tiekot nonievāts. Viņš pastāstīja prūšiem, ko par viņiem teicis Brombergas kungs, un vēl daudz citu tādu vārdu. Prūši par to ļoti saniknojās, devās uz Kulmas zemi, nopostīja to un taisījās arī uz Brombergu. [Turienes] kungs manīja, ka nu viņam tiks atmaksāts. Tādēļ viņš pats ieradās pie prūšiem laukā, parādīja viņiem lielu godu un pacienāja viņus ar visu, kas tam bija, lūgdams, lai viņi neejot vairs tālāk un piedodot viņa muļķīgos vārdus. Prūši apspriedās, saņēma viņu [gūstā], piesēja viņa paša zirgam mugurā un sadedzināja viņu dieviem par godu ar zirgu un visu, kas viņam bija līdzi, uz lauka. Pēc tam viņi griezās atpakaļ [uz mājām]. Vai šis ir tas iemesls, vai arī kāds cits, ka pēc tam gan poļi iebruka Prūsijā, gan atkal prūši - Polijā, to es neesmu varējis izdibināt.