Beinsa Duno mantojums
ROBEŽA STARP DIVIEM LAIKMETIEM
Gandrīz katru rītu Skolotājs izgāja pastaigā ar dažiem draugiem. Lai kāds arī nebūtu laiks, Skolotājs reti izlaida rīta pastaigu. Viņš mīlēja kustības plašumos, tīrā gaisā un saulē. Skotājs kustējās viegli un ātri. Viņa uzmanība bija modra pie katras skaistuma trīsas. Reizēm, pastaigas laikā, radās jautājumi, kurus Viņš aplūkoja jaunā gaismā.
Reiz pacēlās jautājums par evolūciju un involūciju.
Skolotājs sacīja: Involūcija – tā ir iziešana no Dieva, bet evolūcija – atgriešanās pie Dieva. Involūcija nozīmē: izej no mājām un ej uz darbu. Evolūcija nozīmē atgriešanos mājās ar savākto pieredzi.
Nokāpšana lejā – tā ir aiziešana tumsā, bet kāpšana augšā – pacelšanās brīvībā.
Stāsts par cilvēka grēkākrišanu slēpj sevī vienu no dižākajiem dzīves noslēpumiem. Šajā stāstā simboliski aizskarts jautājums par involūciju.
Reiz cilvēks bija pie Dieva un dzīvoja starp eņģeļiem. Viņš pats vēlējās nokāpt uz zemes mācīties.
Cilvēki nolaidās pasaulē lai mācītos un kad nonāktu līdz „cūkām” un „radziņiem „ – līdz nelabvēlīgiem, ierobežojošiem apstākļiem, sāktu domāt par savu Tēvu – par Dievu. Kungs zina, kas ir cilvēki, tāpēc nedeva tiem nemirstību un pieļāva lai noveco, kas nepilda Viņa gribu. Nosūtījis tos uz zemi, Kungs sāka ņemt no viņiem arī to, kas tiem bija. Tās ir involūcijas perioda sekas.
Kamēr bijāt ārpus materiālās pasaules, jūs bijāt ideālisti, tiecāties pie mīlestības, vēlējāties upurēt sevi, izdāļāt visu. Nonākuši materiālajā pasaulē, jūs visu aizmirsāt.
Pie savas nolaišanās jūs pazaudējāt kaut ko. Jums ir jāatgriežas pie pirmsākuma stāvokļa, kurā bijāt sākumā.
Vēl tālā pagātnē daudzas būtnes pazaudēja savu sākotnējo augstāko dzīvi. Bezrobežīgā Dieva Mīlestība cenšas iekļūt viņos, lai atgrieztu viņu pazaudēto dzīvi un gaismu. Mīlestība tiecas pamodināt visus gulošos, atdzīvināt visus „mirušos”. Kāpēc šīs būtnes ir pazaudējušas savu augstāko dzīvi, vēsture nepaskaidro, varbūt pārdzīvojušas lielu katastrofu. Viņu dzīve – liela traģēdija. Eksistē daudz leģendu par šīs traģēdijas iemeslu. Visa cilvēce ir izgājusi caur šo traģēdiju.
Un lūk, iestājas jauns laikmets priekš cilvēces, kurā Saprātīgā pasaule grib parādīt ļaudīm paņēmienu, ar kuru varētu atgriezties savā sākotnējā dzīvē, nostāties uz stingra, pozitīva pamata. Tagad vairums cilvēku dzīvo dzīves ilūzijās.
Involūcijas procesā, t. i. procesā pie nolaišanās materiālajā, iemiesotās dvēseles nokāpa pašā biezākajā zemes matērijā, pie pašas vislielākās pretestības. Pie šīs nolaišanās attīstās liela enerģija. Tas – pats grūtākais ceļs – Gudrības ceļš. Kaut arī cilvēkiem sludina Mīlestības mācību, t.i. augšupejas vai evolūcijas ceļu, viņi tomēr vēl aizvien iet pa pašu grūtāko ceļu.
Devas vai eņģeļi iet pa visvieglāko ceļu, pa vismazākās pretestības ceļu. Tātad, eņģeļi iet pa Mīlestības ceļu, bet cilvēki – pa Gudrības ceļu. Līdz šim laikam cilvēce kāpa lejā. Kad sāks savu augšupeju, tā satiksies ar eņģeļiem un iepazīsies ar tiem.
Bet pašlaik ir pārejas laiks starp involūcijas un evolūcijas laikmetiem. Tā kā pēc nokāpšanas seko augšupeja, tad uz robežas starp diviem laikmetiem , t. i. pārejas periodā – ir vislielākā pretestība, pašas vislielākās ciešanas. Lūk kāpēc eksistē daudz bremžu un šķēršļu. Tomēr kad iesāksies evolūcijas process, enerģija virzīsies uz augšu. Tad nebūs šķēršļu.
Austrumu tautu metodes bija labas, bet tagad tās nevar pielietot, tā ka mēs esam evolūcija perioda sākumā, bet ne involūcijas, kad tika dotas šīs metodes. Paņēmieni, kurus izmanto indusu filosofija – involucijas, bet tagad priekš eiropas tautām nepieciešami jauni paņēmieni – evolūcijas. Uz robežas starp involūcias un evolūcijas laikmetu - Kristus.
Kristus atnākšana iezīmēja evolūcijas laikmeta sākumu. Bet vairums mūsdienu cilvēku vēl turpina kāpt lejā, t. i. vēl ir uz involūcijas ceļa. Tā viņi neatrisinās savus uzdevumus; jāparādās citam impulsam – augšup uz sauli.
Bet pašlaik eksistē trīs dvēseļu kategorijas: viena no tām ir lejupejoša; tās ir involūcijas periodā. Otra – augšupejoša; tās ir evolūcijas periodā. Bet eksistē trešais dvēseļu veids, apstājušās vienā vietā, t.i. nokāpušas līdz pašam zemākajam savas attīstības punktam un vēl nav uzsākušas savu augšupeju.
Ja kāp augšup un satiec kādu nebūt būtni, apstājušos savā attīstībā un stājies saskarē ar to, viņa smeļ no tevis, sekojoši, tu zaudē. Bet ir būtnes, ar kurām ej paralēli. Šeit rodas jautājums par radniecīgām dvēselēm. Citām palīdzēsi, upurēsi sevi viņu dēļ, bet neiesaisties ar viņām sakaros intīmi.
Kāpēc cilvēkam nepieciešams nokāpt un iegrimt matērijā? Lai ieģērbtos visos apvalkos pēc kārtas, vienā pēc otra biezākā; lai savāktu pieredzes. Pēc tam jau sākas viņa augšupeja un ietērpšanās daudz augstākās formās. Galējā kustība būs augšupejoša.
Kas negrib stāties sakaros ar Dievu, vilnis izmetīs to no kopējās Dievišķīgās dienas straumes, kur viņš gaidīs citu augšupejošo periodu, t. i. citu vilni.
Visi ejošie uz augšu pie Dieva ieies debesīs, bet tas cits periods paliks lejā, ārpus Dieva. Durvis aizvērsies viņa priekšā pagaidām.
Tā kā sarunā tika pieminēts par Kristu sakarā ar evolūcijas sākumu, viens no brāļiem palūdza Skolotāju pateikt kaut ko par Kristu.
Skolotājs sacīja:
Kristus, tas ir enerģiju transformators, nākošu no Dieva pie cilvēka. Bez Kristus cilvēks nevar iet pie Dieva. Kāpēc: sacīts, ka Dievs – tas ir uguns visuzvarošs.
Paskaidrojumam varam izvest analoģiju: saules enerģija tiek dota tik varenām vibrācijām, ka ja tā tieši parādīsies brīvībā, cilvēks var to neizturēt.
Tāpēc starp Sauli un Zemi eksistē vairāki transformatori, caur kuriem iziet enerģija. Tikai tādā veidā cilvēks var izturēt.