Atpakaļ
.DOC versija izdrukai

Baltu pasakas

 

            Reiz bija Baltu Kultūra. No lielajiem latviešu tautas pasaku un teiku krājumiem, vētot un sijājot, kā graudus no pelavām, atrastas Baltu Kultūras Zīmes.

            Ir pasakas, kurās ir Baltu Kultūras labestība un gudrība viņu skolām un viedajiem teicējiem. No pasakām mazie klausītāji mācās vērot dabu, klausās vecāku un vecvecāku balsīs un viņu stāstītajos tēlos, kas iespiedīsies atmiņā uz visu mūžu. Ziemas baltums ir klusais Laiks, Ģimenē kopā būšanas Laiks. Laiks dziesmām, pasakām un sarunām, kas mūsu mazajiem- nākošajiem vecākiem, ir tik ļoti svarīgas.

 

Mājīgus, Sirsnīgus un pasakām piepildītus

Baltās Ziemas vakarus vēl

Laura Skruže

Baltu klubs


SATURS:

 

PUPA, SALMS UN OGLE

KĀ ZEME CĒLUSIES

KĀDĒĻ AKMEŅI SMAGI

KĀ RADIES CILVĒKS

CIK ILGI LEMTS DZĪVOT

ĒSTGRIBA

LABSIRDIS KURPNIEKS

KAD KOKI MĀCĒJA RUNĀT

LIEPA

KĀ SAULE, MĒNESS UN ZVAIGZNES RADĀS PIE DEBESĪM

PĒRKONS

KĀ RADUSIES RASA

KĀ EZĪTIS DABŪJA ADATU KAŽOCIŅU

VELLA LOPS

KĀ RADIES KAĶIS UN SUSURIŅŠ

KAĶIS SUŅA PARĀDNIEKS

KĀ RADIES KAĶIS, ŽURKA UN BLAKTS

NODEVĒJS- SIKSPĀRNIS

KĀ PUTNI MĀCĪJUŠIES DZIEDĀT

LAKSTĪGALAS SKAISTĀ BALSS

KĀ STARKS SEV IEGUVA SARKANUS ZĀBAKUS

PELĒKAIS ČAKSTĒNS

DZĒRVE

GROZGALVJA DZIESMA

KĀDĒĻ LABĪBAI ĪSAS VĀRPAS

KĀDĒĻ RUDZI AR VIENU VĀRPU PALIKUŠI

PAR DEVIŅVĪRU SPĒKU

KĀDĒĻ STAIPEKNIS AUG PIE ZEMES GAR SŪNU

PAR ZIEMCIETĪTI

PAR VĒDZELI

DARBS, PRĀTS UN NAIDS

PAR NEATLAIDĪBU DARBĀ

DAUGAVAS RAKŠANA

KĀ DAŽAS TAUTAS CĒLUŠĀS

LĀCIS UN PELE

KAS BAILĪGĀKS PAR ZAĶI

CŪKA CEĻ ĒKU

STRAZDS MĀCA BALODIM LIGZDU VĪT

VĀRNA UN GULBIS

GLIEMEZIS

OSIS

OZOLS UN BEKA

TĀSS UN SVEĶIS

UGUNIS

PUTNU BULBULIS

BRĀLIS MEKLĒ MĀSAS

LĀČU KRIŠUS

PIECI STIPRINIEKI

LIELIE STIPRINIEKI

SPRĪDĪTIS

AIZEJ TUR, NEZIN KUR, ATNES TO, NEZIN KO!

GARĀ PUPA

GALDAUT, KLĀJIES!

ZELTA LAIVA

LAIMA IZPILDA TRĪS VĒLĒŠANĀS

SLINKĀ SIEVA

LĀČA PATEICĪBA

PUTNIŅŠ, PELE UN DESA

ZIEMELIS, VĒJŠ UN VIESULIS

DIVI BRĀĻI UN ZELTA PUTNS

SPOŽAIS PUTNS

EŽA KAŽOCIŅŠ

KĀ ĶĒNIŅA DĒLS PAMEITU APPRECĒJA

PATEICĪGIE DZĪVNIEKI

TRĪS LABAS LIETAS


PUPA, SALMS UN OGLE

            Reiz pupa, salms un ogle nolēma ceļot pa pasauli. Ceļodami tie nonāca pie upītes. Kā tikt pāri? Salms pārgūlās upei pāri un teica, lai nu ogle ejot kā pa laipu. Ogle arī gāja, bet, tikko tā tika līdz vidum, salms sāka degt, pārlūza pušu, un ogle iekrita ūdenī.

            Pupa stāvēja krastmalā un, to redzēdama, tā smējās, ka aiz lieliem smiekliem, tai pārplīsa vēders. Par laimi, pretim nāca skroderis. Pupa lūdza, lai sašuj viņai vēderu. Un, par piemiņu no oglītes, skroderis sašuva viņu ar melnu diedziņu. No tā laika pupai vienā galā ir melna svītriņa.

KĀ ZEME CĒLUSIES

            Iesākumā bijis tikai ūdens un gaiss redzams, zeme vēl nebijusi radīta. Te Dievam iešāvies prātā radīt arī zemi, un viņš saticies ar Velnu, kas toreiz dzīvojis pa ūdeni, un lūdzis šim, vai būtu tik laipns un iznestu no ūdens apakšas kādu riekšavu dūņu. Velns arī paklausījis Dieva lūgumam, uznesis vienu riekšavu, bet arī pats bija piebāzis pilnu muti ar dūņām. Dievs paņēmis dūņas no Velna saujas, apviļājis tās, un tūliņ tās sākušas briest. Dūņas briezdamas pieņēmušas tagadējo zemes plašumu un izskatu. Arī pa Velna muti sākušas dūņas briest, tā ka Velns nevarējis vairs to saturēt mutē, bet laidis vaļā, apspļaudīdams ar tām visu zemi. Kur Velns uzspļāvis tur izcēlušies kalni. Kad Dievs redzējis, ka zeme jau diezgan liela, tad viņš atņēmis tai briestamo spēju, un zeme tad palikusi tāda, kāda tā tagad ir.

KĀDĒĻ AKMEŅI SMAGI

            Vecos laikos akmeņi auguši un bijuši tik mīksti kā pūpēži. Viņi auguši ļoti ātri un darījuši cilvēkiem daudz posta: daži kārušies uz jumtiem un ielauzuši jumtus, daži, māju pamatos augdami, gāzuši mājas; bet tad viņiem vēl nebijis vārda. Reiz cilvēki cēluši lielu namu, vākdami priekš tam akmeņus klāt. Starp mūrniekiem viens bijis pēdīgais sliņķis. Šis sliņķis, akmeni celdams, iesaucies: „Kaut tu izputētu! Tik smags kā akmens!” No tā laika visi akmeņi palikuši smagi un cieti, tāpēc augt apstājušies.

KĀ RADIES CILVĒKS

            Reiz Dievs biešu dobē mīcījis mālus un pēcāk, priecādamies arī cilvēku uztaisījis,  ar vienu aci, vienu ausi, vienu roku un vienu kāju, sacīdams: „Labu redzēt, labu dzirdēt, labu darīt un labus ceļus staigāt!”

Un nolicies diendusā pēc grūtā darba.

Velns nav gribējis atpalikt, pielavījies pie Dieva darinājuma un ielicis cilvēkam  otru aci, pielicis otru ausi, otru roku un otru kāju, smīnēdams: „Sliktu redzēt,

sliktu dzirdēt, sliktu darīt un sliktus ceļus staigāt.”

Un aizskrējis pekles kambaros.

Dievs pamodies, izstaipījis kaulus, iepūtis cilvēkam dzīvību un aizlaidis savu radījumu pasaulē.

Tā radies cilvēks: no divām pusēm- no Dieva labs, no Velna slikts.

CIK ILGI LEMTS DZĪVOT

Senajos aizlaikos, kad pats Dievs dzīvojis kopā ar cilvēkiem, vērodams viņu dzīvi un darbus, visi zinājuši, cik ilgi viņiem lemts dzīvot.

Tajos laikos kāds pavecs vīriņš reiz taisījis kāršu sētu, siedams mietus ar salmu saišķiem.

Dievs garām ejot jautājis: „Kāpēc tu sien sētu ar salmiem, nevis ar kārklu klūgām?”

Vīrs atbildējis: „Kam man jātaisa tik stipra sēta, tik daudz jānopūlas? Manam mūžam pietiks arī šādas.”

Dievs par to ļoti noskaities un sacījis: „Tad tādi jūs man esat, cilvēki! Jūs meklējat vienīgi sava paša labumu, aizmirsdami citus cilvēkus. Jūs darbojaties un pūlaties tikai savam mūžam. Saviem pēcnācējiem par labu negribat darīt!”

„Tādi jau mēs esam, Tētīt,” vecīts rāmi piekritis.

Bet Dievs sacījis: „No šīs dienas vairs neviens cilvēks nezinās, cik ilgi viņam pasaulē jādzīvo, kādā dienā un stundā tam no šejienes jāšķiras.”

„Ja jau tā, tad cita lieta,” vecītis nopriecājies. „Tad jau var gadīties, ka es nodzīvošu kādu gadiņu ilgāk! Vadzi, tad jau gan jāiet krūmos un jācērt klūgas!”

ĒSTGRIBA

            Sensenajos laikos dzīvoja kāds nabadzīgs vīrs. Daudzkārt viņam nācies neēdušam likties gulēt.

            Reiz viņš iet pa mežu un prāto, cik gan labi būtu, ja vispār nevajadzētu ēst. Pēkšņi ierauga priekšā sirmu vecīti: „Ja tu, dēliņ, gribi, lai tev nevajadzētu ēst, tad apej trīs reizes apkārt tam krūmam. Tev nekad vairs negribēsies ēst.”

            Nabadzīgais vīrs paklausīja vecīti, apgāja trīsreiz ap krūmu un mierīgi devās uz savu sētu.

            Kopš tās reizes viņam vairs negribējās ēst. Ar laiku viņš kļuva turīgs, ēdiena galdā bija diezgan, bet ēst vīram negribējās.

            Aiziet vīrs pie kaimiņiem ciemos. Visi viesi ēd, dzer, mielojas, bet šis tikai sēž un skatās, ne kumoss nelien mutē.

            Ar laiku viņam tāda dzīve galīgi apnika.

            Reiz viņš iet atkal pa mežu un skumīgs savā nodabā prāto, sak, cik gan labi tagad būtu, ja varētu ar gardu muti ēst!

            Tikko viņš tā nodomā, pēkšņi redz: priekšā stāv vecītis. Tas vaicā: „Kāpēc tu, dēliņ, tāds skumīgs?” „Re, kāda liksta,” vīrs saka, „tagad man gribētos ēst tāpat kā citiem cilvēkiem!” „Ko tad bēdāt? Apej trīsreiz ap šo krūmu, tūdaļ sagribēsies ēst.”

            Vīrs tā arī izdara. Un tūliņ viņam gribas ēst.

            Pārnācis sētā, viņš jau pa gabalu sauc: „Sieviņ, liec galdā pusdienas!”

Bet sieva atbild: „Ko tad es tev nesīšu! Klēts tukša kā izslaucīta!”

LABSIRDIS KURPNIEKS

            Reiz tālā nomalē dzīvojis sirmgalvis kurpnieks. Viņa būdiņa atradusies liela meža pavēnī. Uznākusi barga ziema, būdiņa ieputināta dziļā sniegā, aizputināti arī visi meža ceļi, neviens pie kurpnieka vairs nav braucis, un vecajam vīram drīz pietrūcis ēdamā.

            Lai gan vārgs un nespēcīgs, vecais kurpnieks tomēr devies ceļā uz attālo ciemu pēc pārtikas. Vai tad nu badā mirs!

            Brizdams pa dziļo sniegu, sirmgalvis ļoti noguris un bieži stājies atvilkt elpu. Tā pūzdamies un soļodams, viņš saticis mazu meitenīti. Tā nesusi zābaku pāri. „Kur tu, meitiņ, nesīsi tos zābakus?” vecītis vaicājis, apstādamies un atspiezdamies uz nūjas.

„Nesu pie kurpnieka,” meitnīte atbildējusi. „ Tad dod šurp, es jau tas esmu,” kurpnieks sacījis un paņēmis smagos zābakus.

            Meitenīte atdevusi ar prieku, jo arī viņa bija ļoti piekususi: „Tie saimnieka zābaki. Viņam svētdien jābrauc uz muižu pie lielkunga.”

            Vecītis pārlicis zābakus pār plecu, paņēmis meitenīti pie rokas un turpinājis ceļu uz ciemu.

            Nonākuši ciemā, abi atpūtušies pie labiem cilvēkiem, krietni pamieloti. Kurnieks sarūpējis vajadzīgo pārtiku un pievakarē posies atceļā.

            Saimnieki tam sadevuši līdzi vairākus pārus zābaku lāpīšanai. Viens zābaku pāris bijis galīgi saplīsis, taču arī to vecītis paņēmis, sacīdams: „Lai nu pats Meža Tētiņš palīdz man tos salāpīt.”

            Atvadījies no tautiešiem, vecais kurpnieks naigi soļojis uz mājām un nonācis tur tikai vēlā vakarā. Lai gan bijis ļoti nokusis, tomēr ķēries tūdaļ pie darba un pirmos lāpīšanai paņēmis visvairāk saplīsušos zābakus.

            Sameklējis darbarīkus, kurpnieks jau gribējis sēsties pie ķebļa, bet- tavu nelaimi!- pamana, ka vairs nav diega mājās.

            Redzēdams, ka lāpīšana neiznāks, un sirdsdēstos, ka rīt atkal jābrien uz ciemu, kurpnieks vecos zābakus sviedis kaktā. Un piepeši no kakta izripojis neliels diega kamoliņš! Arī adata bijusi iesprausta.

            Paņēmis diegu, kurpnieks sapiķējis šujamo drāti un atkal ķēries pie darba. Bet, līdzko izvilcis pirmo adatas dūrienu, adata izslīdējusi no rokām un sākusi šūt pati.

            Sirmgalvim tikai vajadzējis ievērt jaunu drāti un izvilkt pirmo adatas dūrienu. Pēc tam adata strādājusi pati. Izšūtā drāts skaisti spīdējusi.

            Drīz darbs bijis galā, visi zābaki stāvējuši rindā, glīti salāpīti.

            Nākamajā dienā sirmgalvis aiznesis salāpītos apavus uz ciemu.

            Cieminiekiem nu bijuši lielum lielie brīnumi, kā kurpnieks tik ātri ticis galā ar darbu.

            Taču par visu vairāk viņi priecājušies par skaistajiem diegiem, ar kādiem zābaki šūti.

            No tās reizes vecajam kurpniekam nekad nav trūcis ne darba, ne maizes, jo valodas par viņa labo, glīto šuvumu klīdušas pāri tālu novadam.

            Reiz vēlā ziemas vakarā pie kurpnieka ienācis vecs, vecs vīriņš, sakaltis kā meža sakārnis, un lūdzis naktsmājas.

            Kurpnieks ciemiņam labprāt atļāvis palikt pa nakti, turklāt vēl labi pamielojis.

            Pēc vakariņām vecītis teicis: „Es gan nācu pēc sava kamoliņa, bet redzu, ka tev vistim laba sirds, tāpēc atstāšu tavā būdā kamoliņu pavisam.”

            Un nozudis.

            Tikai mežs aiz loga savādi iešalcies.

            Kurpnieks nu sapratis, ka viņu apciemojis pats Meža Tētis. Tas allaž rūpējies par visiem, kas vien mituši viņa paspārnē un mīlējuši labi padarīt savu darbu.

KAD KOKI MĀCĒJA RUNĀT

Sirmā senatnē koki runājuši gluži kā cilvēki. Tad gan bijis posts! Cilvēki nevarējuši nekā tikt pie malkas: tikko tikko grasījušies cirst, koks lūdzies tik žēli, ka pat bārdainiem vīriem asaras sākušas tecēt.

            Reiz kādai zemnieka sievai piedzimis bērns. Un bijis tik spalgs sala laiks, ka ar bērnu nekur glābties.

            Cita nekā- vīrs iet uz mežu malku cirst, lai izkurinātu krāsni. Vai tad nu ļaus bērnam nosalt!

            Vīrs pieiet pie kāda koka, atvēzējas: cirtīs nost.

            Koks sāk lūgties: „Necērt mani, es vēl jauns, gribas padzīvot! Ej cērt to veco stumbēnu!”

            Vīrs pieiet pie vecā koka. Tas tāpat: „Necērt mani, kas tev no manis būs? Esmu vecs, vidus jau man tukšs! Cik tev no manis tās malkas tiks? Labāk ej tur- pie tā līkā koka, tas jau tāpat nekam neder!”

            Vīrs aiziet pie līkā koka, bet arī tas sāk lūgties: „Necērt nu mani! Kas tev no manis tiks? Esmu līks un sīksts, ne varēsi vezumā iekraut, ne pušu pārplēst. Ej labāk tur pie tā slaidā!”

            Vīrs iet pie slaidā. Tas jau iztālēm sauc: „Necērt vēl mani, kad paaugšos no manis iznāks labs lietas koks! Cērt, re, sausus kokus, ar tiem var labi kurināt krāsni.”

            Vīrs tā arī darījis.

            Aizvilcis uz māju sausos kokus un kurinājis siltu savu māju.

LIEPA

            Senāki visi koki mācēja runāt un lūdza cilvēkus, lai viņus necērtot.Kāds vīrs iegājis mežā un gribējis cirst liepu, bet liepa sacījusi: „Necērt mani. Es pataisīšu tevi, par ko vien tu gribēsi!”

            Vīrs teicis: „Labi, tad pataisi mani par kungu!”

            Liepa viņu pataisa par kungu. Taču pēc kāda laika vīram apnicis būt par kungu. Gājis atkal uz mežu un grasījies cirst liepu. Liepa atkal lūgusies, sacīdama: „Necērt mani! Es pataisīšu tevi par ko vien gribēsi!”

            Vīrs teicis: „Pataisi mani par karali!”

            Liepa viņu pataisījusi karali. Bet drīz arī tas viņam bija par maz, vīrs atkal devies uz mežu un grasījies cirst liepu.

            Liepa lūgusies, sacīdama: „Necērt mani! Es pataisīšu tevi par ko vien tu gribēsi!”

            Vīrs teicis: „Pataisi mani par Dievu!”

Liepa sacījusi: „Meties zemē četrrāpus, tad pataisīšu!”

            Vīrs nometies četrrāpus- tajā pašā brīdī apaudzis ar spalvu un pārvērties par Lāci.

            No tā  laika Dievs staigā pa Zemi Lāča izskatā.

KĀ SAULE, MĒNESS UN ZVAIGZNES RADĀS PIE DEBESĪM

Reiz Dievs aiz gara laika iegriezies pie ciema kalēja un licis uzkalt apaļu ripu. Kalējs uzkalis. Dievs iegrūdis ripu vēlreiz ēzē, lai nokaist ugunīgā zelta krāsā, tad izgājis laukā uz pakalna un pakāris pie Debesīm.

Tā radusies Saule.

Tas noticis tajos aizlaikos, kad Dievs ar Velnu vēl sadzīvojuši itin draudzīgi. Gājuši viens pie otra ciemos.

Reiz, kaimiņos pie Velna ciemodamies, Dievs no elles mielasta dziras maķenīt piereibis un sācis lielīties, ka šim Debesīs esot pilna klēts labības un ugunīgs zelta spīdeklis pie paspārnes.

Velns arī stāstījis par savu bagātību. Šim esot spoža sudraba sakta un vesela riekša greznu pērļu.

Dievs aizgājis līdzi uz Velna klēti un prasījis, lai dod šim tos dārgumus pacilāt, vai tie esot arī smagi. Velns atļāvis. Dievs paņēmis sudraba saktu labajā rokā, pērļu riekšu keisajā un- kā sviedis, tā uzsviedis blakus Saulei debesīs.

Tā radies Mēness un Zvaigznes.

PĒRKONS

            Teika stāsta, ka Pērkons, pa gaisiem drasēdams un diži dārdēdams, smeļot no jūrām, upēm un ezeriem ūdeni. Ja smēliens gadoties pārāk smags, Pērkonam acis zibsnījot un nēši rībot.

            Kad visi negaisa mākoņi piesmelti pilni, Pērkons liekot līt pār Zemi raženiem lietiem.

            Pats Pērkontēvs neesot bargs. Reti iesperot kādā kokā vai jumta korē. Toties nerātnis Pērkondēls spārdoties vietā un nevietā. Un Pērkontēvs par šādu dēla palaidnību brīžam bargi rājoties, ka visa pamale rīb.

            Ja pats Pērkontēvs iesperot kādā vietā, tad tur esot atrodama bulta vai lode. Ar to varot dziedināt dažādas kaites.

KĀ RADUSIES RASA

            Saime aizgājusi sienu pļaut. Viņi ēduši brokastis nemazgātām mutēm. Pienācis Dievs un prasījis: „Par ko ēdat brokastis nemazgātām mutēm?” Cilvēki atbildējuši, ka neesot ūdens. Dievs teicis, ka varot arī rasā nomazgāt. No tā laika Dievs Cilvēkiem sūtījis rītos rasu zālē.

KĀ EZĪTIS DABŪJA ADATU KAŽOCIŅU

Pirmajos laikos, kad Dievs jau bija radījis debesis, zemi un visus radījumus tas allaž staigāja pa zemes virsu, sarunādamies ar saviem radījumiem. Tā reiz, zemi pārstaigādams, tas ievēroja, ka zeme par lielu un visu nevarot viņa radījumi apdzīvot. Tas pārdomāja, kā zemi varētu pamazināt, jo jūrā gremdēt vairs negribēja, jo jūra tā jau bija diezgan liela. Tā domādams un lēni iedams, tas satika ezi, kam toreiz bija viscaur vēl tāda mīksta, pelēka spalva kā tagad zem vēdera. Dievs izstāstīja savas domas ezim. Ezis teica: „Zemi vajaga saraut kroķēs- tas ir, kalnos!” tad tā tikšot mazāka. Šitais eža gudrais padoms Dievam labi patika, un tas arī tā darīja: zemi sarāva kroķēs, un tā cēlās kalni. Bet ežam par labo padomu Dievs solīja dot zelta spalvu kažokam. Ezis atbildējis: „Dod man kažoku nevis ar zelta spalvām, bet ar kaula adatām. Tas mani pasargās no ienaidniekiem.”

Dievs nobrīnījies par eža gudrību un iedevis viņam kažoku ar kaula adatām. To ezis valkā vēl šobaltdien.

VELLA LOPS

            Dievs iztaisījis govi- ļoti skaistu: stāvi ragi, gara aste, četri pupi. Kad lopiņš bijis gatavs, Dievs papūtis tam mutē, un tas uzreiz bijis dzīvs.

            Vells visu to redz. Viņš saka: „Es uztaisīšu vēl skaistāku!” Viņš savam lopam taisa ragus atpakaļ, garu bārdu, īsu asti un uz augšu, divi pupi. Vellam negadās tik daudz mālu pie rokas kā Dievam, tāpēc viņam lops iznāk mazāks nekā Dievam. Bet tas nekas- skaists gan! Vells nu papūš savam lopam mutē. Nekā- lops nav dzīvs. Pūš tam vienā galā, pūš otrā- kā nekā- tā nekā! Ko nu darīt? Ies pie Dieva lūgties. Dievs domā, ka tur, kur Zemei vajadzīgs bads, šis lops būtu diezgan labs. Papūtis Vella lopam mutē, un tas uzreiz dzīvs.

            Tā nu bija kaza. Tā dzīvo vēl šodien, skraida apkārt, kāpj uz malkas grēdām un jumtiem- dara visādas blēņas. Lai Dievs pasarg, cik kaza nekārtīga! Tas ir Vella lops.

KĀ RADIES KAĶIS UN SUSURIŅŠ

            Kad Dievs visus kustoņus jau bija radījis, tad kaķa vēl nebijis. Nu nosviedis savu cimdu zemē, un no tā gadījies kaķis ar garu purnu. Bet tāds purns nejauki izskatījies, tādēļ nocirtis purnu īsāku un radījis no nocirstā gabaliņa susuriņu. Tādēļ kaķis susuriņa neēdot, jo tas viņa paša purna gals.

KAĶIS SUŅA PARĀDNIEKS

            Kaķis no suņa aizņēmies trīs vērdiņus, kurus nosacītā laikā apņēmies atdot. Bet, kad tas nebijis atdevis, tad suņam neatlicis nekas cits, kā atprasīt savu naudu.

            Un, tā kā kaķis vēl šobrīd savu parādu neesot atmaksājis, tad arī suns vēl arvienu to atprasot, kur tikai kaķi sastapdams.

            Tādēļ arī parasts par cilvēkiem, kuri nieka dēļ plūcas, teikt: „Plēšas kā suns ar kaķi viena nieka vērdiņa dēļ.”

KĀ RADIES KAĶIS, ŽURKA UN BLAKTS

            Reiz dzīvojis kāds nabaga vīrs. Patlaban bīš siena laiks. Vīrs pabeidzis papuvi art, paņēmis savu nodzīto zirdziņu un vedis uz aploku, lai tas tur atpūstos, ka atkal var strādāt. Aplokā laizdams vīrs iesitis zirģeļam ar apaušiem (iemauktiem) pa muguru, sacīdams: „Tagad tu man neesi vajadzīgs. Ej līdz siena laikam kaut pie joda!” Aplokā bīse liela zāle. Zirgs dzīvojis un uzbarojies brangs. Kādu dienu vīram ievajagas zirga. Šis, savus vārdus aizmirsis, paņem apaušus un iet pēc zirga. Kā nu šis grib zirgu ārā vest, tā trīs vīri priekšā: „Kur tu vedīsi mūsu zirgu?” „Kā,- jūsu?” bļauj vīrs pretim, „pats te viņu ielaidu, pats arī aizvedīšu!”- tā vīrs. „Ielaidi jau gan, tas jau tiesa, bet ko tu pie laišanas tiki teicis? Vai neatvēlēji jodam? Mēs tas esam.” Vīrs sprungās. Bet darīt nu neko nevar. Vīrs sāk lūgties, lai tak neņemot nost zirga. Nu jodi arī ar mieru, bet tad vīram jādod šovakar, kad visi guļ, klētī vakariņas. Vīrs ar mieru.”Cik tad šie nu daudz apēdīs?” tā viņš nodomā. Pienāk vakars. Visi jau aizgājuši gulēt. Vīrs sēd viens pats klētiņā un gaida jodu. Vīrs uz galda uzlicis kukuli rupjas maizes, bļodu bieza piena un bļodu rūguša piena. Tā ap pusnakti jods klāt gan. Pirmais apskatās un ieraudzīš ēdamo bļauj: „Man vaj’ga viena vērša priekš gaļas!” „Man atkal tovera ar asinēm!” tā otrs. „Bet man pūra ar miltiem!” tā trešais. Bet vīram nav ne miltu, ne gaļas, ne asiņu. „Nu tad sataisies uz nāvi! Mēs tevi pašu apēdīsam!” tā kliedz jods. Gan nu vīrs grib krist uz ceļiem un lūdzas, bet šie tik taisās ēst. Te uzreiz atveras durvis un parādās vecs vīriņš. Jods nu gan grib šmaukt lapās, bet vecais stāv durvīs un saka: „Jūsu vēlēšanās piepildīsies: tam, kurš prasīja vērsi priekš gaļas, jāpaliek par kaķi uz laiku laikiem. Tad varēs gaļu ēst cik patīk.” Tūliņ jods paliek par melnu kaķi un uzskrien uz klētsaugšas.- „Tam, kurš prasīja miltus, jāpaliek par žurku uz laiku laikiem. Tad varēs miltus ēst uz laiku laikiem.”- tūlīt jods pārvēršas par žurku un paskrien zem klēts grīdas. „Tam, kurš vēlējās toveri ar asinēm, jāpaliek par blakti, kurš tad varēs asinis sūkt cik tīk.”-Tūliņ trešais pārvēršas par blakti un ielied sienas šķirbā. Tāpēc arī blaktis tik nejauki smirdot, ka esot radušās no joda. Klētiņā palicis nabaga vīrs un Dievs. Vīrs kritis ceļos aiz pateicības, bet Dievs viņu pacēlis un teicis, lai tikai vairāk nepieminot šā ienaidnieka vārdu.

NODEVĒJS- SIKSPĀRNIS

            Reiz putni karojuši ar zvēriem. Karojuši ļoti ilgi.

        Karā piedalījās arī sikspārnis. Tas izturējies ļoti viltīgi: kad uzvarējuši putni, viņš laidies gaisā pie putniem; kad uzvarējuši zvēri, viņš rāpojis pa zemi kā maza pelīte.

        Pēdīgi karš visiem apnicis, un karotāji sapulcējušies derēt mieru. Un pēkšņi atklājuši sikspārņa viltību, jo viņš nav varējis nostāties nevienā pusē, bet palicis vidū, starp abām nometnēm. Sadusmoti gan putni, gan zvēri sākuši sikspārni vajāt.

            Lai glābtos tas ielīdis mūru spraugā un guļ tur vēl šodien. Vienīgi naktīs sikspārnis iedrošinās atstāt savu slēptuvi.

KĀ PUTNI MĀCĪJUŠIES DZIEDĀT

Putniem sākumā nav bijis dziesmu. Tad tie devušies pie cilvēkiem mācīties dziedāt. Dažs laidies sētā pie saimniecēm, dažs tīrumā pie arājiem, kur nu kurais cerējis dzirdēt jaukāku dziesmu.

            Vārna laidusies uz kādām mājām. Līdzko ielaiduies sētā, dzird, ka saimniece bar bērnu, kas nolaizījis biezpienu no maizes, bet maizi neēd. Saimniece bārusies, teikdama: „Kārs, kārs! Tu esi kārs! Ēd taču maizīti arī!”

            Vārna priecīgi steigusies projām, jo domājusi, ka nu mākot visskaistāko meldiņu.

            Ieraudzījusi ceļmalā nokaltušu bērzu, uzmetusies uz zara un sākusi dziedāt: „Kārs, kārs, tu esi kārs!”

            Šo dziesmu vārna dzied vēl šodien.

            Arī bezdelīga meklējusi dziesmu kādā sētā. Un gadījies tā, ka viņa ielaidusies izraudzītajās mājās tad, kad namamāte pašlaik aizgājusi pavadīt ciemiņus.

            Bērni palikuši mājās vieni. Nu tie uzdūruši uz iesma gaļu un cepuši krāsnī, ka tauki vien čurkstējuši ugunī.

            Kad māte pārnākusi, bezdelīga steigusies tai stāstīt par bērnu nedarbiem. Uzmetusies uz sētas mieta un saukusi:

„Kamēr māte viesus vada,

 Tikmēr bērni gaļu cep.

Iztek tauki ugunī-

Vidžu, vidžu čirks!”

            Māte nu bērnus sarājusi. Tas bezdelīgai bijis pa prātam, jo bērni iepriekšējā dienā draiskodamies nogāzuši viņas ligzdu.

            Kopš tā laika bezdelīga vienmēr stāsta mātēm par bērnu nedarbiem.

            Dzeguze aizlaidusies pie arāja un teikusi, lai šis dziedot. Arājs bijis vecs un kurls un nav lāgā dzirdējis. Viņš vaicājis: „Ko, ko tu sacīji?”

            Dzeguze atkārtojusi, ka vēloties, lai šis uzdziedot. Taču arājs tomēr nav sadzirdējis, pielicis roku pie auss un uzsaucis: „Ko, ko tu teici? Saki skaidrāk!”

            Dzeguze sadusmojusies un laidusies projām, mēdīdama vecīti: „Kū -kū! Kū- kū!”

Tā viņa mēdās vēl šodien.

            Cielaviņa arī aizlaidusies pie arāja, godīgi nostājusies šim aiz muguras un gaidījusi, kad šis sākšot dziedāt. Arājs todien bijis saīdzis, jo bijis jāar ābulinājs, arklis pastāvīgi jāvelk no velēnas un jātīra nost saknes, kas pielipušas. Cielaviņa izklausījusies, bet nav dzirdējusi to dziedot, vienīgi tas arklis čirkstējis, kad arājs saknes nost grūdis.

            Cielaviņa aizlaidusies un nu mēģinājusi pakaļ taisīt. Tā gājusi gāzelēdamās kā arājs un iečirkstējusies pa reizei kā arklis. Dievam tā labi paticis un nodomājis, lai viņa vienmēr tā gorās un čirkst. Tādēļ arī cielaviņai tā vienmēr jāstaigā, gāzelējoties no vienas kājas uz otru, un reizu pa reizei jāiečirkstas.

            Lakstīgala aizlaidusies pie ganu meitas un palīdzējusi tai lopus ganīt. Ganu meitai tas labi paticis. Viņa dziedājusi visu cēlienu, un lakstīgala klausījusies. Tādēļ arī lakstīgla māk visādus stiķus izdziedāt.

            Strazds aizlaidies pie puišiem pieguļā. Bet tie tikai svilpējuši. Viņi ņēmuši visas dziesmas pēc kārtas izsvilpējuši. Strazdam tas tīri labi paticis. Viņš sācis līdzi svilpēt. Tādēļ arī strazds visas dziesmas izsvilpē. Strazds no tās reizes palicis par puišu draugu. Tādēļ puiši vēl tagad atceras veco draudzību un iztaisa tam pavasarī būrīšus.

            Arī ķīvītes izmācījušās dziedāt. Bet kādreiz žagata atlaidusies no Rīgas un stāstījusi, ka strazda un lakstīgalas dziesmas visa Rīga slavējot. Ķīvītei palicis žēl. Tā stāstījusi: „Ja manu vārdu neviens neatmin, tad atminēšu pati un saukšu arvienu: „Ķī-ivit, ķī-ivit”. ”

            To arī viņa izpilda un sauc:”Ķī-ivit, ķī-ivit.”

            Reiz lēlis ar lakstīgalu iesākuši strīdēties. Kurš skaistāk dziedot. Lēlis teicis, ka viņš dziedot skaistāk, lakstīgala- ka viņa. Tā tie strīdējušies cauru dienu līdz vēlam vakaram un nav varējuši vienoties.

            Te lakstīgalai iekritis labs padoms prātā. Viņa teikusi, ka tas, kas rītu pirmais uzcelsies un dziedās, tas būs uzvarētājs. Lēlis tam piekritis, un abi aizgājuši gulēt.

            Lēlis vēl gulējis saldā miegā, kad lakstīgala jau apdziedājusi arājus un ganus. Lakstīgala pašlaik apdziedājusi pļāvējus, kad lēlis piecēlies un saīdzis tikai dziedājis:”Br-tr-trrr.” Un tā tas tam palicis ieradumā.

LAKSTĪGALAS SKAISTĀ BALSS

            Kad Dievs radījis putnus, viņš licis katram izvēlēties, kādu tas spalvu grib. Visi putni klieguši vienā balsī, kādu nu katrs grib, un pat kāvušies savā starpā, tikai lakstīgala stāvējusi viena pati pavisam klusu un nogaidījusi, kad beigsies tracis.

            Kad pienākusi viņai rinda iet pie Dieva un teikt, kādu viņa vēlas spalvu , tad viņa teikusi: „Kādu man iedosi, būs labi!” Dievam patikusi tāda atbilde, un viņš teicis, ka viņai būšot zelta spalvas, kādas nav nevienam putnam. Bet nu lakstīgalai bijis pavisam slikti. Visi mednieki tikai viņu vien ķēruši un slodzījuši būrītī.

            Beidzot viņa aizgājusi pie Dieva un teikusi, lai dodot viņai labāk vienkāršu spalvu. Tad Dievs arī teicis: „Lai tev ir vienkārša pelēka spalva, bet skaista balss, par visiem putniem skaitākā. Ar savu balsi tu varēsi visus iepriecināt.”

KĀ STARKS SEV IEGUVA SARKANUS ZĀBAKUS

            Starks bija Dievam par rokaspuisi. Dievs bija vienreiz saķēris visus mūdžus, iebāzis maisā un devis starkam, lai tos nes uz dīķi slīcināt. Maisu uz dīķi nesot, starks dzidējis, ka tur kas čīkst un čēkst. Maisu pie dīķa nonesis, starks aiz lielas ziņķārības nevarēja nociesties, nepaskatījies, kas maisā atrodas. Tikdrīz kā viņš maisu attaisīja, izlīda no tā visi tur ieslodzītie mūdži, - kā vardes, čūskas un citi. Starks aizgājis ar tukšu maisu pie Dieva atpakaļ. Izdzirdis starka nedarbu, Dievs teicis: „Tādēļ, ka tu esi bijis tik ziņkārīgs, še tev šie sarkanie zābaki un ej nu salasīt visus palaistos mūdžus!” No tā laika starkam garas, sarkanas kājas, un viņš lasa vardes, čūskas, kuras tam nekaitē.

PELĒKAIS ČAKSTĒNS

            Pelēkais (mazais) čakstēns ieskrējis mājās, kad patlaban saimniece dzenājusi vistas no lecekļa, saukdama: „Tiš perēt, tiš perēt!”

            Čakstēns domājis, ka uz viņu sacīts; tādēļ steigšus vien pūtis atpakaļ savā perēklī. Bet pa to laiku dzeguzes mātīte, nekauņa, iegūlusies čakstēna perēklī un dējusi kā savās mājās. Čakstēns palicis dusmīgs, uzsaukdams: „Tiš perēt, tiš perēt!” Dzeguze daudz neko nemodusi, atbildējusi mierīgā prātā: „Kas kūkos, kas kūkos?” un aizlaidusies, it kā nekas nebūtu noticis.

            Tādēļ vēl šo baltu dienu čakstēna tēviņš, kamēr mātīte perē, dzenājot dzeguzi: „Tiš  perēt!”, lai neiedētu atkal olu viņa perēklī.

DZĒRVE

            Dzērve zinājusi, muižas rijās meitas kuldamas arvienu dziedot. Aizlaidusies turp; bet, par nelaimi, bijusi sestdienas diena: meitas visu nedēļu nokūlušās gurdenas, šoreiz nedziedājušas: tikai rijnieki patlaban braukuši sērā, un rati par to nedēļu bijuši izkaltuši, - čirkstējuši, dverkstējuši kā traki. Dzērve, nabadzīte, noklausījusies to pašu troksni un kliegusi pakaļ. Tā viņa vēl šodien klaigā.

GROZGALVJA DZIESMA

            Grozgalvis (tītiņš) ielaidies mājās, kur patlaban gani durvju priekšā azaidu ēduši. Bet saimniece, skopule, nemaz nepielējusi putrai pienu. Ēduši, ēduši, uz vienu reizi sāk tikai ganu meita pukoties: „Piena, piena!- piena putrai!”

            To grozgalvis ielicis cieņā un gribējis jau aizlaisties, te pamanījis, ka saimnieks namā alu dara. Kamēr tur skatījies, atnācis kaimiņš, prasīdams saimniekam, kam šodien alu darot.

            „Rīt’ Miķēlis!” saimnieks atbildējis. Un, re, nu grozgalvis arī tos vārdus vēl iemācījies. Tādēļ tam divas dziesmas, pavasasrī: „Piena, piena!-piena putrai!” un rudenī: „Rīt’ Miķēlis, rīt’ Miķēlis!”

KĀDĒĻ LABĪBAI ĪSAS VĀRPAS

            Sensenos laikos cilvēkiem bijusi no labībām ļoti laba raža. Viss stiebrs bijis noaudzis no augšas līdz pat lejai ar graudiem. Cilvēki nesapratuši kur ražu likt, līdz sākuši ar maizes riecienu galdu slaucīt. Dievs par to ļoti sadusmojies un gribējis vairs neaudzēt labību. Bet beidzot apdomājies un sācis nobraukt graudus no apakšas uz augšu. Bet Māra bijusi žēlīgāka un aizķērusi paša gala ar roku. Tas palicis nenobraukts.

            Tāpēc tagad vārpa ir tikai Māras saujas garumā.

KĀDĒĻ RUDZI AR VIENU VĀRPU PALIKUŠI

            Vecos laikos rudzi auguši ar septiņām vārpām uz viena stiebra. Cilvēks bijis slinks un nevīžojis novākt visu labību; bijis ļoti daudz graudu. Dievs to redzējis un teicis :”Ja tu nevīžo novākt labību, lai tad neaug vairs nemaz rudzi.” Rudzi neauguši. Tad tad aizgājis pie Dieva suns un lūdzies:”Ja nu tu negribi dot cilvēkiem labību, tad dod kaut vienu vārpu uz stiebra. Tā būs mana tiesa.” Dievs arī atļāvis sunim suņa tiesu. No tā laika cilvēki iztiek ar suņa tiesu. Un lai cilvēks slinks nepaliktu, laiku pa laikam pasaulei arī uznāk bads.

PAR DEVIŅVĪRU SPĒKU

            Teika stāsta par kādu karali: tam bija vairāki dēli. Reiz jaunākais dēls, kurš ļoti mīlēja darbu, klejodams pa klinšainu kalnāju būtu gandrīz iekritis dziļā aizā, ja krītot nebūtu satvēris kādu stādu un tādā kārtā noturējies virs zemes. Šo stādu viņš pārnesa mājā un iestādīja savā dārzā, nosaukdams to par deviņvīru spēku. Kādreiz bīstami saslima karalis. Neviens ārsts nevarēja pateikt kādas zāles līdzētu pret ļauno kaiti. Jaunais karaļdēls noskumis sēdēja zem savas mīļās puķes, kura bija izaugusi vīra garumā, un sūdzēja tai savas bēdas.

            Tā sēdot viņš iemiga un redzēja sapni. Ko viņš sapņoja to teika nestāsta, bet atmodies tas sagatavoja no puķes ziediem zāles un ar šīm zālēm izdziedēja tēva ļauno slimību.

KĀDĒĻ STAIPEKNIS AUG PIE ZEMES GAR SŪNU

            Kad Dieviņš visas puķes radījis, tad viņš katrai arī savādus ziedus uzdāvājis. Staipeknis toreiz audzis uz augšu un viņam pašā galā bijis varens, smuks zieds, līdzīgs zelta dukātam. Staipeknis par to nu bijis pārāk lepnis, ka viņam tāds zieds vienam pašam, kāds citai puķei nevienai vairāk nav. Bet vienreiz no liela lepnuma nabagam tas dukāts iekritis sūnā un pazudis. Un staipeknis noliecies sūnā un meklējis savu zelta dukātu, bet nevarējis un nevarējis atrast. Tā nu staipeknis ložņājot vēl šodien pa sūnām, savu spožo zelta dukātu meklēdams, bet nevar atrast.

PAR ZIEMCIETĪTI

            Ziema sūdzējusi Dievam, ka vasarai esot visas puķes un viņai nevienas. Dievs ilgi skatījies uz puķēm un nav zinājis ko darīt. Pēdīgi tas paņēmis ziemcietīti, dalījis to divās daļās, ziedos un lapās. Ziedus tas atdevis ziemai, bet lapas vasarai.

            No tā laika ziemcietītis zied ziemā, kad tas ir vēl bez lapām, bet viņa lapas aug vasarā, kad ziedi jau noziedējuši.

PAR VĒDZELI

            Sensenajos laikos visādas zivis bija, bet nebija tādas vēdzeles. Velnam palika skumīgi, un viņš sāka taisīt zivis tāda pašas kā Dievam. Sataisīja no māla un sāka pūst dzīvības garu zivī. Zivs kā nekust, tā nekust. Gāja Velns pie Dieva padomu prasīt. „Pasaki, brāl, kā iepūst zivij dzīvības garu.”-„Pasaki zivij, tā: kaut visu mūžu tu mani ķertu! Nu sāc!”- „Labi,” pasacīja Velns.

            Velns nogāja pie savas uztaisītās zivs un sacīja: „Kaut visu mūžu tu Dievu ķertu! Nu sāc!” Zivs kā nekust, tā nekust. Sadusmojās Velns un klusu sacīja, lai zivs nedzirdētu:”Kaut visu mūžu tu mani ķertu! Nu sāc!” Zivs Velnam pakaļ. Velns ūdenī un pazuda.           

            Tāpēc vēdzeles vienmēr zem krasta sēž „buzā” un sarga, kad Velns pacelsies, lai to varētu noķert.

DARBS, PRĀTS UN NAIDS

            Vecu vecos laikos cilvēki vēl nekā nestrādāši un tāpat vie blandīšies bez darba apkārt. Šie nu cauras dienas grozīšies un skatīšies, ka putni raunas, kā zvēri darās un kā upes skrien. Bet nu reiz pie cilvēkiem atnācis viens jauns vīrs un sacīš, lej tak šie skatoties no putnim un no zvērim un sākot paši ar strādāt. Tas jaunais cilvēks bīš Darbs. Nu darbs mācīš cilvēkam, lej sākot zemi strādāt. Nu cilvēki ar paklausīši darbam, aizgājuši uz vienu ieleju un sākuši ar nagiem plēst zemi un sēši labību. Šie nu tikmēr plēsuši, kamēr nagi palikuši jēli, un ta metušu mieru. Bet sacēlušies plūdi un visa labība apslīkusi.

            Nu Darbs štellēs cilvēkus aiz meža, tur šie satikšot šā brāli Prātu, un tas nu šos izmācīšot. Labi. Cilvēki gāši aiz meža un satikuši Prātu, un Prāts nu šos izmācīš, kā lei darot. Lei šie labību sējot augstākās vietās un lej zemākās atstājpot nesētas. Un ta Prāts novēlēš cilvēkiem govi, un tā došot šiem saldu pienu, zirgs palīdzēšot strādāt, un aita došot vilnu, ko drēbes taisīt.

            Nu cilvēki darīši tā, kā Prāts šiem vēlēš. Sasēši labību, un labība labi paaugusi. Nu cilvēki nopļāvuši labību un sākuši gūrēt, kā dalīšot. Bet kamēr šie tā gūdrēši, tikmēr danācis vecs vecis, vārdā Naids, un nu apņēmies labību izdalīt. Naids sakrāvis labību div kaudzēs un mazāko kaudzi atdevis jaunajiem un lielāko vecajim. Nu visi sākuši naidoties, ka lielo kaudzi atdo vecim, un šie tak esot dau mazāk strādāši  kā jaunie. Cilvēki nu tikmēr strīdēšies, kamēr, kamēr sākuši plēsties un tik pat vē nevarēši labību visim pa prātam izdalīt.

            Tāpēc cilvēki vairāk strādā un domā, nekā ar dalīšanu noņemas.

PAR NEATLAIDĪBU DARBĀ

Vienreiz saimniece sametusi garu garu audeklu un, nevarēdama aužamo pabeigt, - aizbēgusi labāk. Bēgusi, bēgusi ieraudzījusi- meža malā putniņu lielu akmeni knābājam. Šī brīnījusies: „Kā tu, putniņ, domā tik lielu akmeni saknābāt?”

„Tad ta brīnums! Vienreiz pa drusciņai, otrreiz pa drusciņai- ar laiku akmens būs lupatās!”, atbildējis putniņš.

            Nu saimniece pārdomājusi: „Ja tik mazs putniņš akmeni saknābs, tad jau es ar laiku arī savu garo audeklu noaudīšu!” un tūdaļ steigusies atpakaļ- audusi, audusi un noaudusi.

DAUGAVAS RAKŠANA

            Kad Dievs jau bijis radījis kokus, zvērus, putnus un zivis, tad Daugavas vēl nebijis. Un zvēri, putni savā vaļā dzīvodami, jau sākuši ķildoties. Dievam tas nepaticis; tādēļ sasaucis visus zvērus, putnus, zivis pie darba, licis rakt Daugavu. Sanākuši arī visi, visi. Un zaķis ar lapsu , veiklākām kājām, tūliņ mērojuši upei ceļu: zaķis lēcis pa priekšu, lapsa atkal pa zaķa pēdām ar kuplo asti ievilkusi robežas. Kurmis, zemes urķis, pa ievilkto robežu dzinis pirmo vagu, bet āpsis vagu pakasījis lielāku; lācis atkal, kā jau stiprinieks, klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās (lūk, tādēļ arī Daugavas krastos tie kalni gadījušies). Arī citi zvēri, putni strādājuši, ko nagi nes, un tā drīzi vien Daugavas garava bija izrakta.

            Nu Dievs atnācis padarīto darbu apskatījies un vispirms pamanījis lāci un kurmi, kas tā no darba nākdami, viscaur bijuši melni, dubļaini. Viņš brīnum uzslavējis abus par čakliem strādniekiem un vēlējis tās pašas drēbes arvienu nēsāt kā godājamu piemiņu. Ir vilkam, kas bij daudz pūlējies ar purnu un kājām, atstājis tās melnas uz mūžu.

            No putniem visčaklāki esot strādājušas zoss ar pīli; tām Dievs tad atvēlējis upē mazgāties un peldēt;  bet citiem, kas drusku mazāk pūlējušies, vēlējis tikai upes ūdeni dzert.

            Un kamēr tur ar tiem citiem runājis, Dievs pacēlis acis, ieraudzījis vienu pa kokiem lēkājam, svilpojam, tā bijusi vālodze. Dievs vaicājis: „Nu ko tad tu te lēkā? Vai tu nemaz nestrādāji?”

            „Kur tad nu es tik rupju darbu strādāšu, man jau smalki svārki mugurā; iekāpu gan upē, gribēju sākt, bet apskatījos, kur tad manas dzeltenās bikses, tās samaitājušās, un tā apdomājos labāk nekā nedarīt.”

            „Tā, tā! Tad dzeltēnie svārki tev vairāk par ļaunumu, nekā par labumu. Nu, labi, paturi tad savus dzeltēnos svārkus un tās pašas bikses ar visiem dubļiem, cik todien iekāpjot vien, notaisījušās; bet mūžam tev nebūs brīv dzert skaidra ūdens ne no upes, ne avota, ne arī dīķa, ar rasas lāsēm, kas uz akmeņiem, tu dzisināsi slāpes.”

            Un vēl šo baltu dienu vālodzei šis sods jānes; kad negaisam tuvojoties, citi putni sen jau apklusuši, tad viņa vien vēl žēli raud par savu toreizējo lepnību.

            Jā, un tā nu Dievs, vālodzi nosodījis, pagriezies drusku sāņus, ieraudzījis buti pa smiltīm vārtāmies un žēlodamies ieteicies: „Ak tu, butīte, nabadzīte, kā tu pa smiltīm vārties.”

            Bet bute pārgalvībā mēdījusi pakaļ: „Ak ķu, buķīķe, nabaģīte, kā tu pa smiļķīm vārķies!”

            „Labi!” Dievs teicis, „kad tu mani mēdi,tad lai tava mute arī paliek tik šķība (greiza), kā tu viņu mēdīdama savilki.”

            Un re, vēl šobaltdien butei mute greiza.

Pēc tam Dievs ar zelta kausu gravā ielējis ūdeni, norādījis, uz kuru pusi būs tecēt, un nosaucis jauno upi par Daugavu.


KĀ DAŽAS TAUTAS CĒLUŠĀS

 

Sensenajos laikos dzīvoja viens vīrs ar sievu. Viņiem bija vairāk kā simts bērnu. Vīrs iesēja pupu, sieva zirni. Pupa un zirnis izauga līdz pašām debesim. Vīrs ar sievu sarunāja kāpt debesīs: vīrs pa pupu, sieva pa zirni. Vīrs visus bērnus sabāza ūzās, un viņi kāpa. Pusceļā vīram pārplīsa ūzas. Visi bērni viņam izbira no ūzām un nokrita zemē: cits še, cits tur. Kur kurais nokrita, tur tas izauga liels un nodibināja savu valsti, pats būdams par ķēniņu. Tā tie cilvēki izplatījās pa visu pasauli.


LĀCIS UN PELE

 

Lācis, savā migā gulēdams, reiz saķēris vienu nebēdīgu peli. Pele nu sākusi dikti lūgties, lai palaižot šo vaļā, nelaimes gadījumā šī arī viņam palīdzēšot. Par  tādu palīdzību lācis pasmējies un palaidis peli vaļā. Reiz lācis iekritis ķērāju cilpās un nekā vairs neticis vaļā, lai rāvies, kā raudamies. Pēdīgi atskrēsi arī atlaistā pele, pārgrauzusi kādu cilpu un tā palīdzēsi lāčam tikt vaļā.


KAS BAILĪGĀKS PAR ZAĶI

 

Zaķis žēlojies pie Dieva par to, ka viņš tāds bailīgs esot radīts. Dievs atteicis: "Par to tev atkal garas ausis, ka vari smalki dzirdēt savu uzbrucēju, un vieglas kājas tam izmukt."

Zaķis ar to nav tomēr bijis apmierināts un gājis uz strautu slīcināties. Bet varde, redzēdama, ka viņai skrien zaķis taisni virsū, sabijusies un iesprukusi strautā. Nu zaķis redzējis, ka ir taču viens zvērs, kas no viņa bīstas, sācis pilnā kaklā smieties, no kā viņam pārplīsusi virslūpa.

 

CŪKA CEĻ ĒKU

 

Reiz sadraudzējušies kopā vepris, āzis, gailis, pīle un nosprieduši pie cilvēkiem vairs nedzīvot, bet doties mežā un uzmeklēt pašiem savu dzīves vietu. Tā viņi arī iegājuši lielā mežā, nometušies pie kādas upītes un dzīvojuši kādu laiku itin priecīgi bez rūpēm. Drīz vien uznācis vēss rudens un vepris jau sācis runāt, ka vajadzēšot kādu ēku celt, kur par ziemu patverties. Āzis sacījis: "Man nu gan nekādas ēkas nevajaga. Ja ziemā paliks auksti, es tikai badīšos ap kokiem un man būs atkal silti." Gailis teicis: "Es uzmeklēšu visbiezāko egli ar vissmalkākiem zariem, ielīdīšu tur, un nekāds aukstums man netiks klāt." Tāpat atrunājusies arī pīle: "Man arī nevajaga nekādas mājas. Šepat mežā es zinu tādus avotus, kuri par ziemu neaizsals, un tur es patveršos no sala." Tā nu vepris palicis viens pats un sācis celt sev māju. Vispirms viņš izracis dziļu bedri, pārlicis tur kokus pāri, uz kokiem sanesis sūnas un zemes, iemūrējis vēl krāsni iekšā un māja bijusi gatava.

Kad nu ziemā laiks palicis ļoti auksts, tad viņš gluži mierīgi dzīvojis savā siltā mājā. Vienu nakti vepris dzird, ka viens pie viņa mājas durvim dauzās. Viņš iet skatīties un redz: aiz durvim stav āzis un dreb no aukstuma. Āzis lūdzas: "Mīļo veprīt, laid nu mani iekšā drusku apsildīties! Gan izskrējos un izbadījos, bet salst arvienu vairāk." Vepris apskatījies, ka mājā rūmes diezgan, un būdams žēlīgs, teicis: "Nāc tad ar' iekšā!" Āzis nu sasildījies, bet projām vairs negribējis iet, un vepris arī nekā neteicis savam agrākam draugam. Pēc neilga laika viņi atkal dzird, ka kāds pie durvim dauzās, un vepris sūtījis āzi, lai apskatās, kas tur ir. Aiz durvim nu stāvējis gailis un lūdzies: "Laidiet mani iekšā sasildīties! Gan līdu visbiezākā eglē, bet kā velk, tā velk." Āzis prasa veprim: "Vai var laist iekšā?" Vepris apskatās, redz, ka augšā ir rūmes diezgan, un saka: "Lai tad ar' nāk!" Gailis ienācis un sasildījies, bet arī vairs nav gājis projām. Kādu nakti visiem trim mierīgi guļot, kāds atkal dauzās pie durvim. Vepris saka atkal āzim, lai iet ārā apskatīties. Kad nu āzis atver durvis, viņš ierauga nosalušo pīli, kura žēlīgi lūdzas: "Laidiet mani iekšā sasildīties! Gan izpeldējos pa siltiem avotiem, bet tikko neiesalu." Vepris teicis āzim: "Lai tad ar' nāk!" Pīle ienākusi, nometusies apakšā pie krāsns, un sacījusi, ka viņai rūmes esot diezgan, un projām arī vairs nav gājusi. Vienu nakti atkal izcēlies troksnis pie durvim, un kad āzis tās atvēris, tad aiz durvim stāvējis vilks. "Ielaidiet tikai drusku apsildīties, esmu pagalam nosalis!" Āzis prasa veprim: "Vai vilku drīkst laist iekšā?"

Vepris atbild: "Tas nu gan mūsu draugs nav, bet pasildīties jau var." Vilks priecīgs ienāk iekšā; un uzlec uz mūra sildīties. Sildīdamies viņš aizmieg, bet citi mājenieki runā, ka nu vajadzētu dzīt vilku atkal laukā. Vepris tomēr apžēlojas un nosaka: "Klaidonis vien jau viņš ir, kur tad nu viņu nakts laikā dzīs?" Kad visi atkal aizmiguši, tad pamodies vilks, sācis apskatīt gulētājus, un redzot trekno vepri, viņam saskrējušas mutē siekalas. Nevarēdams vairs savaldīties, viņš kritis veprim sānos. Vepris no lielām sāpēm sācis kliegt, bet nu sacēlušies visi mājinieki un brukuši nepateicīgajam vilkam vlrsū, tā ka tas tikko vēl dzīvs izmucis. No tā laika vepris atkal pilnīgi sadraudzējies ar saviem agrākiem biedriem.

 

STRAZDS MĀCA BALODIM LIGZDU VĪT

 

Reiz balodis nogāja pie strazda mācīties ligzdu taisīt. Strazds bija šinī lietā liels meistars. Viņš sāka taisīt smuku ligzdu. Balodis sekoja viņa darbam ar lielu uzmanību. Kad jau dibens bija gatavs un arī malas drusciņ iesāktas mūrēt, tad balodim palika garš laiks tur stāvēt. Viņš domāja, ka nu jau visa māksla rokā; tāpēc sāka pilnā kaklā kliegt: "Protu, protu, protu!" Tad spārnos pacēlies, viņš aizskrēja, ir paldies nepasacījis.

 Otrā dienā balodis mēģināja pats ligzdu taisīt. Tik tālu, kā strazds tam bija ierādījis, gāja gluži labi, bet talāku arī vairs netika, lai pulējās, cik patika. Balodis nu skrēja pie strazda un lūdza, lai vēl reizi parādot, kā būvēt, bet šis tik atteica: "Tu jau reiz izlielījies protam un apsmādēji manu pamācību, tad lūko nu, kā tiec galā!" Baloža ligzda ir vēl līdz šai pašai dienai tāda pati pusgatava, bet tomēr viņš nereti vēl rūc: ,;Protu, protu."

 

VĀRNA UN GULBIS

 

Vārna noskatījusies, cik gulbis balts un skaists, un palikusi skaudīga. Kad nu gulbis aizmidzis, tad vārna tam pielaidusies klāt un apmētājusi to ar dubļiem gluži melnu. Kad gulbis atkal pamodies un redzējis sev netīrus svārkus, tad viņš palīdis zem ūdens, noskalojies un pacēlies atkal tikpat tīrs un balts kā agrāk. Vārna nu arī gribējusi nomazgāties balta un sākusi pa ūdeni lieliski pērties, bet palikusi tāda pati melna un pelēka.

 Tādēļ arī ļaudis saka: "Tāda vārna pērta, tāda nepērta."

 

GLIEMEZIS

 

Reiz zvēru ķēniņš sataisīja dzīres un salūdza visus zvērus. Visi sanāca, tikai gliemēzis nebija.

Otrā dienā ķēniņš satika gliemēzi un prasīja, kādēļ viņš nebijis dzīrēs? Gliemēzis sacīja, ka mājās esot labāk kā viesos. Zvēru ķēniņš palika dusmīgs un sacīja, lai gliemēzis vienmēr nes savu māju sev uz muguras. No tā laika gliemēzis nes savu māju uz muguras.

 

OSIS

 

Pavasaris jau klāt, koki un krūmiņi rotājas ar skaistām lapiņām un košiem ziediem.

Tikai osis vien vēl stāvēja tāds pats pliks un kails, kā aukstajā ziemā bija bijis. Dievs tam bija atrāvis acu gaišumu un nabadziņš ne jausin nejausa no tā, ka pavasaris bija atnācis visus aplaimot.

Kad bērzs jau sen bija savas sirdsveidīgās, smalki krokotas lapiņas izaudis un arī ozols savas košās robainītes izgatavojis, tad tie vaicāja osi, kāpēc šis sev svētku uzvalka negādājot? Osis brīnīdamies jautāja: "Vai jau pavasaris ir atnācis?"

"Pavasaris jau sen klāt," citi koki tam atteica."

Osis nu ar lielu steigšanu ķērās pie svētku uzvalka, lapu izgatavošanas; bet ātri steidzot, lapas netika gludas un skaistas, bet stūru stūriem, ar lieliem dziļiem ierobiem.

Rudenī, kad jau ziemelis sāka pūst, osis vaicāja citus kokus: "Vai drīz būs rudens?"

"Tas jau ir patlaban klāt," kļuva atbildēts.

Osis, to dzirdēdams un negribēdams citiem par apsmieklu atkal pēdējais palikt, nobirdināja savas lapas uz reizi. Citi koki vēl bija pilnā zaļumā, bet, aklais osis jau stāvēja pliks un kails un ziemelis pa viņa zariem varēja svabadi trakot un plosīties.

 

OZOLS UN BEKA

 

Veca beka auga ozola celma tuvumā. Taisni turpat celmam izlīda jauna ozoliņa atvasa. Bet beka lepnumā viņu bargi nopaļāja: "Tāds tievs nabadziņš nekaunas man, vecai sievai, gandrīz galvā sēsties! Nevarēja citur pūt?"

"Audz, audz!" ozoliņš lēnā garā atbild, "ja tev pietrūks rūmes, tad jau pavirzīšos tālāk."

Te trešā dienā vecā beka jau kunkst: "Vai kā man galva gurst, ozoliņ mīļais!"

Bet ozoliņš atbild: "Nekunksti, nekunksti, vēl jau rūmes bija."

Un tai pašā dienā beka nolaida galvu un apvēlās.

"Te nu bija tava lepnība!" ozoliņš nodomāja.

 

TĀSS UN SVEĶIS

 

Tāsis (bērza miza) lielīdamies smēja sviķi: "Es esmu čakls un jautrs, bet tu tikai izkūpi vien!" "Labi, kaimiņ, labi! Ko ar tevi tiepšos? Noliksimies abi ceļa malā, tad dzirdēsim, kuru no mums ļaudis vairāk cildinās." "Pareizi!" tāsis atteica un nu abi vēsā dienā nolikušies ceļa malā. Pa brītiņam divi nosaluši līduši garām: tēvs un dēls. Dēls iesaucies: "Tēt! re, kur tāsis! Tas deg ātri, žirgti, iešķilsim uguni un sasildīsimies!" "Ne, dēls, tepat jau sviķis dabūjams. Tas daudz pārāks. Tāsis ir tāds paviegls: ātri dziest; bet sviķis, liesmu ieņēmis, ilgi kvēlo." "Nekā, tēt! jo ātrāk, jo labāk!" "Nu, tad ņem tu tāsi, es ņemšu sviķi, redzēsim, kam taisnība." Labi! Dēls iešķīla tāsim pirmais uguni. Tāsis tūliņ prieka pilns lēca gaisā un smējās par sviķi, ka viņu pārspējis; bet smejoties palēca par dikti: sačokurējās vien un uguns izdzisa bez kāda siltuma. Nu šķīla vecais sviķim uguni. Tas ņēmās lēni, lēni pakūpēdams; bet kad bija ieņēmies, tad arī dega tik karsti un ilgi, ka vecajam pilnīgi pietika sasildīties. Tagad dēls netiepās vairs: aizlīda pie sviķa uguns, teikdams: "Ir gan viegls vīrelis tāds tāsis!"

 

UGUNIS

 

Kāda saimniece katru vakaru aprausa uguni ar pelniem, lai līdz rītam neizdzistu jeb kāda dzirkstele neaiztaptu projām. Bet otrās mājās, tā saimniece daudzreiz spārdīja uguni ar kāju, ka dzirksteles vien stiepās un vakaros nekad neaprausa.

Reiz abu māju ugunis satikās. Pirmā uzteica savu saimnieci, bet otra piktojās, sacīdama: "Ja vēl mani spārdīs, es aiziešu no savas mājas."

Otrā dienā saimniece atkal spārdījusi un paskat: pret rītu uguns pavardā vairs nav bijusi.


PUTNU BULBULIS

 

Kādā valstī, skaistā pilī dzīvo ķēniņš un ķēniņiene un viņu trīs dēli. Šie trīs dēli izzinājuši, ka viņpus deviņām valstīm kādā valdnieku pilī tāds putns, kas visu padara, ko tikai liek. Putns dzīvojot dārzā, zelta sprostā; sprosts karājoties trejžuburainā liepā. Vakaros putns laižoties mājā zelta sprostā pārgulēt. Bet tas svarīgākais vēl tas: putnam uz kreisās kājas naga esot mazs gredzentiņš. Kas šo gredzenu nomauc, tam putns piederot. Daudzi gājuši gredzenu maukt, bet velti.

Ar mātes un tēva svētību arī dēli sarunā iet. Papriekš ies vecākais brālis, viņš apvelk mātes izrakstīto kreklu, māte dod līdzi ceļamaizi un sauju zemes, ko dēls liek somā. Tēvs vēlē: „Esi vērīgs! Ej visur ar mieru! Ja nezini ko iesākt labāk nogaidi!”, karaļpāris liek nodot sveicienus tās zemes valdniekiem, apseglo zirgu un taisās ceļā. Arī jaunākie brāļi apseglo savus zirgus un pavada vecāko līdz tiltam. Pie tilta vecākais brālis nolec no zirga, iecērt ar zobenu tiltam trīs robus un piekodina abiem brāļiem, lai ik dienas atjātu robus apskatīties. Ja robi balti, tad viņam labi klāšoties; ja asiņaini, tad lai steidzoties palīgā.

Devītā dienā vecākais brālis nojāj devītā valstī, valdnieku pilī, nodod sveicienus no vecākiem un saka, ka jājis putnam pakaļ. Ķēniņš, to dzirdēdams, domīgi pagriež galvu un atbild: „Vai, dēliņ, ko tu ar to putnu iesāksi? Tas jau pats Putnu Bulbulis! Cik te nav nākuši, cik vēl nenāks – viss velti!”

Bet vecākais brālis tik atbild: „Lai nu kā, es tomēr iešu!”

Labi. Saulītei rietot, tas ieiet dārzā un skatās, kur trejžuburu liepa. Izskatās vienā vietā – nav, izskatās otrā – nav; beidzot pabāzīs galvu biezā bērzu pudurā: jā – būs gan. Tūlīt tas priecīgs izspraužas bērzu biezumiem cauri un ierauga trejžuburu liepu ar zelta sprostu nelielā apariņā. Apariņš noaudzis biezu biezu zāli. Viss klusu, jo putna vēl nav mājā. Viņš paslēpjas lielajā zālē un nu gaida. Pēc kāda laika dārzs uzreiz noklimst, it kā tūkstošiem putniņu tur iedziedātos. Te arī Putnu Bulbulis klāt. Viņš nolaižas uz sprosta un, uzmanīgi apskatīdamies, sāk žēli žēli jautāt: „Visi guļ; vai tad nevienas dvēselītes nav, kas sacītu: „Putnu Bulbuli, ej ir tu gulēt!”?”

            Vecākais brālis domā: „Kad tik vien tās nelaimes, tas jau nekas.” Viņš saka: „Putnu Bulbuli, ej gulēt!” Bet tai pašā acumirklī Putnu Bulbulis uzsit viņam ar spārnu, un re! vecākais brālis pārvēršas par bērzu.

            Otrā rītā abi brāļi noiet pie tilta un redz, ka robā asinis. Vidējais brālis tūlīt taisās ceļā, viņš apvelk mātes izrakstīto kreklu, māte dod līdzi ceļamaizi un sauju zemes, ko dēls liek somā. Tēvs vēlē: „Esi vērīgs! Ej visur ar mieru! Ja nezini ko iesākt labāk nogaidi!”, karaļpāris liek nodot sveicienus tās zemes valdniekiem. Un vidējais brālis jāj devītā valstī brāli meklēt. Nojāj tur, nodod sveicienus no vecākiem un taujā pēc brāļa, ķēniņš saka, ka brālis, pēc Putnu Bulbuļa iedams, dārzā palicis. Nu noiet dārzā, izmeklējas vienā vietā, otrā vietā – ne tev brāļa, ne trejžuburu liepas. Beidzot pabāzīs galvu biezā bērzu pudurā: jā – liepa ir gan, bet brāļa nav. Vidējais brālis paslēpjas apariņa biezajā zālē un gaida. Viss klusu. Te laiciņu pēc saulītes dārzs uzreiz noklimst, it kā tūkstošiem un atkal tūkstošiem putniņu tur iedziedātos. Tūlīt arī Putnu Bulbulis klāt. Viņš nolaižas uz zelta sprosta, apskatās un tad žēli žēli saka: „Visi guļ; vai tad nevienas dvēselītes te nav, kas sacītu: „Putnu Bulbuli, ej ir tu gulēt!”?”

Vidējais brālis nesaka nekā. Te pēc brīža Putnu Bulbulis atkal žēli žēli nosaka: ”Visi var gulēt, es tik ne; vai tad te nav nevienas dvēselītes, kas sacītu tos vienīgos vārdus: „Putnu Bulbuli, ej gulēt!”?”

            To dzirdot, vidējam brālim sirds iežēlojas. Viņš saka: „Putnu Bulbuli, ej gulēt!” Bet tai pašā acumirklī Putnu Bulbulis uzsit viņam ar spārnu, un re! vidējais brālis pārvēršas par bērzu.

            No rīta jaunākais brālis noiet pie tilta un redz, ka robā asinis. Viņš tūlīt taisās ceļā, apvelk mātes izrakstīto kreklu, māte dod līdzi ceļamaizi un sauju zemes, ko dēls liek somā. Tēvs vēlē: „Esi vērīgs! Ej visur ar mieru! Ja nezini ko iesākt labāk nogaidi!”, karaļpāris liek nodot sveicienus tās zemes valdniekiem., un jāj devītā valstī brāļus meklēt. Nojāj tur, nodod sveicienus no vecākiem un taujā pēc brāļiem, ķēniņš izsaka, ka, pēc Putnu Bulbuļa iedami, brāļi dārzā palikuši. Noiet dārzā, izmeklējas vienā vietā, otrā vietā – ne te brāļu, ne trejžuburu liepas. Beidzot pabāzīs galvu biezā bērzu pudurā – jā – liepa ir gan, bet brāļu nav; tik zāle tāda nomīdīta un brāļu ceļasomas bērziņos iekārtas. Jaunākais brālis paslēpjas biezajā zālē, bet tā, ka var zelta sprostu aizsniegt, un tad gaida. Viss klusu. Te laiciņu pēc saulītes dārzs uzreiz noklimst, it kā tūkstošiem un atkal tūkstošiem putniņu tur iedziedātos. Tūlīt arī Putnu Bulbulis klāt. Viņš nolaižas uz zelta sprosta, apskatās un tad žēli žēli saka: „Visi guļ; vai tad nevienas dvēselītes te nav, kas sacītu: „Putnu Bulbuli, ej gulēt!”?”

            Jaunākais brālis nesaka nekā. Te pēc brīža Putnu Bulbulis atkal žēli žēli saka: ”Visi var gulēt, es tik ne; vai tad te nav nevienas dvēselītes, kas sacītu tos vienīgos vārdus: „Putnu Bulbuli, ej gulēt!”?”

Jaunākais brālis nesaka nekā. Te pēc brīža Putnu Bulbulis sāk raudāt un elsādams šņukstēdams saka: „Visi guļ, man tikai jāpaliek nomodā; vai tad te nav nevienas dvēselītes, kas sacītu tos vārdiņus: „Putnu Bulbuli, ej arī tu gulēt!”?”

To dzirdot, jaunākais brālis nevar vairs ilgāk nociesties; viņš patlaban grib tos vārdus sacīt, te par laimi Putnu Bulbulis apnicis ielec zelta sprostā. Līdzko šis sprostā, tā jaunākais brālis tūlīt apķer un labāk nesaka vis tos vārdus. Sprostā Putnu Bulbulis labi apskatās; beidzot, kad neviens ne dzird, ne redz, tad mierīgi iebāž knābi spalvās un aizmieg.

            Jaunākais brālis lēni lēni izlien no zāles un viegli viegli sniedzas caur sprosta durtiņām pēc gredzentiņa. Līdzko ar labo roku gredzentiņš no kreisās kājas naga nomaukts, tā tūlīt ar kreiso roku krapts! sprosta durtiņas ciet. Putnu Bulbulis tūlīt nomodā, plēšas un spārdās, lec un brēc slimāk nekā uz postu. Ilgi ilgi tas nopūlas; tikai, gaismiņai svīstot, sāk aprimt un tad, galvu nolaidis, saka: „Tu man gredzentiņu noņēmi, tev tagad piederu!”

            „Bet saki man, Putnu Bulbuli, kur mani brāļi palikuši?”

            „Abi bērzi tev blakus, tie tavi brāļi!”

            „Bet saki man, Putnu Bulbuli, kas tie citi bērzi par radījumiem?”

            „Tie citi bērzi arī ir cilvēki.”

            „Bet saki man, Putnu Bulbuli, kā lai viņus atdzīvinu?”

            „Savus brāļus atdzīvināsi, ja savu zemi pie katra koka nobērsi. Tad ej dziļāk bērzu birzē iekšā un apskaties labi, tur būs avotiņš. Ja no šī avotiņa pārējiem bērziem trīs saujas uzlietu, tad bērzi pārvērstos par cilvēkiem.”

            Labi. Papriekš jaunākais brālis atdzīvina savus brāļus, un ar brāļiem iet uz avotiņu pakaļ ūdenim tā palīdz ir citus atdzīvināt. Bet, kad šie pa trijiem vien nevar galā tikt, arī citi atdzīvinātie palīdz ūdeni nest, un nu ātri jo ātri nozūd viens bērzs pēc otra, līdz visa birze atdzīvināta un viss dārzs no cilvēku drūzmas čum un kust. Visi saiet jaunākajam brālim apkārt un no prieka nezina paši, ko darīt. Bet jaunākais brālis domā atdzīvinātos vēl vairāk iepriecināt. Viņš uzstāj Putnu Bulbulim, vai viņš vēl tā māk dziedāt, kā vakar vakarā dziedājis. Putnu Bulbulis dzied vaļā. Ak tavu balsi!

            Pēc trim dienām visi šķiras: vecākie brāļi iet tālāk pasaulē laimi meklēt, jaunākais ar putnu uz mātes mājām, citi atdzīvinātie katrs uz savu pusi. Pašā dienas vidū jaunākajam brālim jāiet gar jūrmalu. Viņš tik nejauki piekusis, ka apgulstas jūrmalā un drīz piemieg. Tajā brīdī garām jāja laupītāji, kuri bija ceļā uz jaunākā brāļa tēva pili. Ieraudzījuši gulošo, norunā Putnu Bulbuli nozagt, bet jaunāko brāli jūras viļņos iemest. Kā runājuši, arī padarīja. Putnu Bulbulis nu bija šiem nagos, bet gredzentiņš neģēļiem aizšāvās, tas palika brālim uz pirksta.

            Vecākie brāļi pēc laba laika pārnāk mājās pie vecākiem un stāsta lieliskām, kā viņus jaunākais brālis atpestījis, kā izglābis vēl citus nelaimīgos. Brāļi sāk vaicāt pēc jaunākā brāļa, kur tad esot, bet māte un tēvs noskumuši rāda Putnu Bulbuli, ko, izrādās, viņam pārdevuši tie paši laupītāji par tirgotājiem uzdodoties. Viņš domājis no putna uzzināt par dēliem, bet Putnu Bulbulis bez gredzentiņa neklausa ne šādai, ne tādai pavēlei; tik stāv galvu nodūris. Brāļi, ne brīdi nevilcinoties, nu pošas ceļā uzmeklēt jaunāko brāli un kopā atgriezties uz mātes mājām.

            Māte un tēvs, sava jaunākā dēla atminēdamies, skumst. Bet vecāki raudāja velti, jo viņu mīļais dēls nebija vis noslīcis jūras viļņos, bet bija aiznests jūras valdnieces skaistajā dzintara pilī. Jūras valdniecei skaistais jauneklis patīk, tā apprec viņu. Abi dzīvo laimīgi. Te kādu dienu ūdens meitas pavēsta, ka sadzirdējušas vecāko brāļu sarunu par pazudušo brāli, kad viņi devās gar jūru. Pēc ūdensmeitu stāstītā, jaunākajam brālim tā sagribas apciemot savus radus, ka viņš knaši apņemas uz kādām dienām dzintara pili atstāt un ģimeni iepriecināt. Tas paberzē Putna Bulbuļa gredzentiņu. Acumirklī gredzentiņš pārvēršas par zelta tiltu no dzintara pils līdz valdnieku pilij.

            Māte un tēvs, ieraudzīdami dēlu sveiku, veselu, nezina no prieka, ko darīt; arī Putnu Bulbulis tūlīt sāk dziedāt un ķēniņu pārim izteikt, kā viss noticis. Tai pat laikā vecākie brāļi pārrodas mājās, savaņģojuši laupītājus, kas jaunākā brāļa putnu zaguši un brāli jūrā metuši. Šie nokrīt ķēniņam, nokrīt jaunākajam brālim pie ceļiem un lūdzas žēlastību. Jaunākajam brālim mīksta sirds, viņš piedod, bet tēvs, šīs zemes ķēniņš, neļaus nekrietniem ļaudīm apkārt staigāt un sliktus darbus darīt, tāpēc ļaundariem spriež taisnīgu tiesu.

            Trīs dienas jaunākais dēls vecāku pilī ciemojās, trīs dienas savu laimi daudzināja, bet ceturtajā dienā, saulītei lecot, paņem Putnu Bulbuli un atgriežas dzintara pilī atpakaļ, pirms tam mīļi atvadoties no mātes un tēva, un brāļiem. Dzintara pils vārtus atdarot, zelta tilts nozuda un atkal pārvērtās par gredzentiņu.

  

BRĀLIS MEKLĒ MĀSAS

 

Kādā pieticīgā lauku mājā, dzīvoja sieva un vīrs, viņiem bijušas trīs meitas. Reiz vīrs aiziet uz mežu žagaros. Vecākā meita grib tēvam palīdzēt, tā arī aiziet līdz. Vīrs strādā cauru dienu, bet vakarā, mājā nākot, satiek lāci. Tas saka: „Še tev, nabaga vīrs, muca zelta un atdod man ar labu savu vecāko meitu par sievu; ja ne, paņemšu ar varu, bet tad zelta nedabūsi!”

            Neko darīt, tik nelabi šā kā tā: atdot arī labāk. Lācis samaksāja mucu zelta un pazuda meža biezumos ar visu meitu.

            Otrā dienā vīrs atkal aiziet ar vidējo meitu žagaros, sastrādā cauru dienu, bet vakarā, mājā nākot, satiek ērgli. Tas saka: „Še tev, nabaga vīrs, muca zelta un atdod man ar labu savu vidējo meitu par sievu; ja ne, paņemšu ar varu, bet tad zelta nedabūsi!”

            Neko darīt, atdod. Ērglis samaksāja mucu zelta un pazuda ar visu meitu.

            Trešajā dienā vīrs atkal aiziet ar jaunāko meitu žagaros, sastrādā cauru dienu, bet vakarā, mājā nākot, satiek līdaku. Līdaka saka: „Še tev, nabaga vīrs, muca zelta un atdod man ar labu savu jaunāko meitu par sievu; ja ne, paņemšu ar varu, bet tad zelta nedabūsi!”

            Neko darīt, jāatdod.

            Ģimenei nu bija zelta pa pilnam, bet bērna neviena vairs. Paiet tāds laiks, sāk šie raizēties par to, ka aizdevuši visas meitas. Tā aiztek viss gads vienās skumjās. Tik otrā gadā skumjas mitējas: sievai piedzima dēls un auga kā zirgs.

            Puiša gados dēls vienreiz ieprasās tēvam: „Tēt, vai man māsas nekad nav bijušas?”

            „Bija gan, dēls, tev trīs māsas, bet vienu paņēma lācis par sievu, otru – ērglis, trešo – līdaka, un nu vairs nav.”

            „Vai tēt, tad iešu savas māsas meklēt. Ātrāk mājā nenākšu, kamēr nebūšu atradis!” Tēvs priecājās par dēla apņemšanos. Dēls pošas ceļā: māte dod līdzi skaisti izrakstītu linu dvieli, kurā ceļamaizi ietin, trīs smalki izšūtus lakatiņus, katru no tiem viena māsa izšuvusi mājās pie mātes dzīvodamas un vēl ceļasomā liek sauju zemes, lai mājas neaizmirst. Tēvs dēlam vēl: ”Esi vērīgs! Dari to, kas vairo labo pasaulē! Sargā skaisto!”

            Dēls aiziet. Bet drīz gadījās caur mežu iet un tur uz vienu reizi – kas tas? – sāks skaļi čalot. Pieies klāt: trīs vīri ēdas seglu, palaga un pātagas dēļ, - viens grib, otrs grib.

            „Kuš! Ko jūs te plūcaties?” dēls uzsauc.

            „Jā, ko tad būs darīt? Te mums tādi segli: ja uzkāpj virsū, tūliņ aiztopi, kurp vien vēlies. Tad tāds palags: ja apņem apkārt, tūliņ kļūsti neredzams. Tad tāda pātaga: ja tik vienreiz cirtīsi, tūliņ visbiezākais mežs apgāžas, klajs vien paliek, bet, ja otrreiz cirtīsi, tad atkal viss tā, kā bijis. Nu redzi, tās trīs lietas taču daudz ko vērts, un tomēr mēs nezinām, kas lai viņas patur, kas ne. Vai nevari tu izspriest?”

            „Kādēļ ne! Es sviedīšu oliņu mežā, kas to oliņu atradīs, tam lai lietas pieder. Bet, ja neviens no jums neatrastu, tad viņas piederēs man.”

            Labi, tā esot labi, lai tik sviežot!

            Klaikt! oliņa mežā, un šie nu sāk meklēt. Meklē, meklē kā sadeguši, nevar dabūt, atnāk bešā atpakaļ.

            Dēls tagad paņem savas lietas, uzkāpj tūliņ segliem mugurā un vēlas pie savas vecākās māsas nokļūt. Acumirklī segli aiznes pie ļoti skaistas pils. Ieiet iekšā, izstaigājas pa vienu istabu, otru – nevienas dvēselītes. Ieies trešajā istabā – ierauga sievieti pie loga.

            „Labdien, māsiņ! nāku no tēva mājām tevi meklēt; esmu tavs brālis.”

            „Man nav neviena brāļa!”. Brālis dod viņas izrakstīto lakatiņu.

            „Tad tev nebija, bet nu tev ir.” Māsa, to redzēdama un dzirdēdama, apķeras brālim ap kaklu:

            „Jā, jā, esi gan mans brālis! Tagad tevi pazīstu.” Un tūliņ brālis sāk stāstīt par tēvu un māti.

            Ap vakaru pārrodas arī māsas vīrs lācis, un nu visi trīs tik priecīgi, tik priecīgi.

            No rīta brālis taisās aiziet. Māsa prasa savam lācim: „Ko tad tu dāvināsi savam sievas brālim?”

            „Labi, labi, sieviņ, ka tu man pieminēji! Še, brālīt, mana mugura, izplūc vienu spalvu šķipsniņu un paglabā to. Ja kādreiz tev palīga ievajadzētos, paturi šķipsniņu pret sauli, lai iesilst, tūliņ būšu palīgā.”

            Labi. Brālis nu uzsēžas uz segliem un vēlas pie otrās māsas būt. Acumirklī segli aiznes pie tādas pašas greznas pils. Ieiet iekšā – trešā istabā atrod māsu.

            „Labdien, māsiņ! nāku no tēva mājām tevi meklēt; esmu tavs brālis.”

            „Man nav neviena brāļa!”. Brālis dod viņas izrakstīto lakatiņu.

            „Tad tev nebija, bet nu tev ir.” Māsa, to redzēdama un dzirdēdama, apķeras brālim ap kaklu:

            „Jā, jā, esi gan mans brālis! Tagad tevi pazīstu.” Un tūliņ brālis sāk stāstīt par tēvu un māti.

            Ap vakaru pārrodas arī māsas vīrs ērglis, un nu visi trīs tik priecīgi, tik priecīgi.

            No rīta brālis taisās aiziet. Māsa prasa savam ērglim: „Ko tad tu dāvināsi savam sievas brālim?”

            „Labi, labi, sieviņ, ka tu man pieminēji! Še, brālīt, mana mugura, izplūc vienu spalvu šķipsniņu un paglabā to. Ja kādreiz tev palīga ievajadzētos, paturi šķipsniņu pret sauli, lai iesilst, tūliņ būšu palīgā.”

            Labi. Brālis nu uzsēžas uz segliem un vēlas pie jaunākās māsas būt. Acumirklī segli aiznes pie lielas jūras un apstājas. Brālis nezina, ko nu darīt.

            Te gadās sirms vīrs un prasa: „Ko gribi, dēls?”

            Tā un tā!

            „Še tev šī nūjiņa, uzsit trīs reizes jūrai, tad ietapsi pie māsas.”

            Brālis patencina, niedres nūjiņu ņemdams, bet sirmais vīrs tai pašā brīdī bija pazudis. Nu brālis uzsit vienreiz jūrai – jūra balta kā putns; brālis uzsit otrreiz jūrai, jūra – balta kā piens; brālis uzsit trešo reizi jūrai – jūra atveras kā vārti, un nu brālis ierauga dibenā skaistu pili. Noiet pie pils, ieiet iekšā, satiek trešā istabā jaunāko māsu. „Labdien, māsiņ! nāku no tēva mājām tevi meklēt; esmu tavs brālis.”

            „Man nav neviena brāļa!”. Brālis dod viņas izrakstīto lakatiņu.

            „Tad tev nebija, bet nu tev ir.” Māsa, to redzēdama un dzirdēdama, apķeras brālim ap kaklu:

            „Jā, jā, esi gan mans brālis! Tagad tevi pazīstu.” Un tūliņ brālis sāk stāstīt par tēvu un māti.

            Ap vakaru pārrodas arī māsas vīrs līdaka, un nu visi trīs tik priecīgi, tik priecīgi.

            No rīta brālis taisās aiziet. Māsa prasa līdakai: „Ko tad tu dāvināsi savam sievas brālim?”

            „Labi, labi, sieviņ, ka tu man pieminēji! Še, brālīt, mana mugura, izplūc trīs zvīņas un paglabā. Ja kādreiz tev palīga ievajadzētos, paturi trīs zvīņas pret sauli, lai iesilst, tūliņ būšu palīgā.”

            Labi. Un nu brālis atkal piesit jūrai ar nūjiņu, tūliņ jūrai vārti atveras. Brālis iziet uz sausuma, uzsēžas segliem un vēlas: „Kaut būtu pie līgavas, kas man nolemta!”

            Tūliņ segli nones pie lielas klints ar lielām durvīm. Brālis ieiet iekšā un atrod tur daiļu meitu ar baltiem vaigiem. Vēl nekad nebija redzējis tik daiļu, cik tā acīm patika. Tūliņ bildina meitu, bet šī atsaka: „Vai puisīt, labprāt pie tevis ietu, bet runā, lūdzams, paklusu: var velns pārnākt; tas jau arī grib mani par varu precēt, tādēļ mani no vecāku pils nozaga un te iesprostoja.”

            „Nekas, meitiņ, es velnu pārvarēšu. Man te tāds palags, kad to apņemšu, kļūšu neredzams. Bet tad tu izprasi viņam visu smalki, kamēr būšu apsedzies, es gribētu dzirdēt, kur velns noglabājis savu dzīvību.”

            „Labprāt! bet vēl viena lieta: kaut tu ir desmit reižu paliktu neredzams, velns tomēr tevi saodīs. Tādēļ, par neredzamu tikdams, ielien šinī adatas acī, tad būs droši. Adatu iespraudīšu sienas šķirbiņā, tur velns ne domāt neieraudzīs.”

            Labi. Šis apņem palagu, ielien adatas acī, un meita iesprauž adatu sienas šķirbā.

            Necik ilgi – pārnāks velns un tūliņ jautās: „Kas te par smaku?”

            „Ej jele, kas nu par smaku? Pats nodauzies kaut kur un tad tikai jautā: kas par smaku!”

            Ar to velns apmierinās. Bet meita drīz uzsāk: „Arvienu solīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattopi, teic jele šovakar.”

            „Kas tad būs? Kādēļ gribi zināt?”

            „Tāpat tik!”

            „Nu manis pēc. Redzi, cepļa slotā mana dzīvība.”

            „Labi.” Tā tūliņ meita iztek pēc cepļa slotas un paglabā. Velns prasa: „Kādēļ slotu glabā?”

            „Ā! kas tad tā par sievu būtu, kas ne vīra dzīvību nevīžotu pieglabāt?”

            „Nav jele, nav slotā, liec slotu nost; mana dzīvība atrodas rīku drānā.”

            Tā tūliņ meita iztek pēc rīku drānas un paglabā. Velns prasa: „Kādēļ rīku drānu glabā?”

            „Ā! kas tad tā par sievu būtu, kas ne vīra dzīvību nevīžotu pieglabāt?”

            „Nav jele, nav dzīvība rīku drānā, liec nost, tagad teikšu patiesību. Mana dzīvība atrodas biezā mežā, kur neviens nevar cauri tikt. Tā kalna iekšpusē ir vērsis. Tanī vērsī ir pīle. Tanī pīlē ir ola. Tanī olā ir svece. Ja to vērsi nokauj, tad saslimstu, ja pīli uzšķērž, tad jūtu lielas sāpes, ja olu sasit, tad mokos pie beigām, ja sveci izdzēš, tad nomirstu.”

            Brālis to visu dzird. Necik ilgi velns taisās gulēt iet. Pēc laba brīža šis jau šņāc, ka visas sienas trīc.

            Brālis tagad klusu noņem palagu, pielien velnam klāt un lēni lēni pieķēdē neģēli pie sienas. Ķēdes ap rokām liekot, velns tik tikko neatmostas, sāk jau drusku kušņāties, bet neko: tūliņ krāc atkal tālāk.

            To padarījis, brālis uzlec segliem mugurā un vēlas pie tā kalna būt, kur velna dzīvība. Segli skrien, skrien, bet uzreiz atduras pret tik biezu mežu, ka nekur pabūt! Tagad brālis atminas pātagu. Un tā tūliņ šļaikt! klāj mežam gar sāniem, mežs noveļas gar zemi, paliek klajs līdums. Nu segli aiztek pie kalna; bet šis kalns ūja! cik augsts, ne domāt galu saredzēt.

            Brālis ar segliem dodas gar kalna malu vien uz augšu, lai redzētu, kur tad vienreiz beigas, bet nekā. Uziet augšā, zemi vairs nesaredz, beigas tomēr nav. Kā lai no tāda kalna vērsi izdabū? Domā šā, izdomājas tā, neko sagudrot. Beidzot nez kā atminas savus palīgus. Nu pasilda lāča spalvu šķipsniņu pret sauli, lācis klāt; pasilda ērgļa spalvu šķipsniņu pret sauli, ērglis klāt; pasilda trīs līdakas zvīņas pret sauli, līdaka klāt.

            Lācis saka: „Ja kalnu apgāztu, es vērsi noplēstu!”

            Ērglis saka: „Ja vērsi noplēstu, es pīli noķertu!”

            Līdaka saka: „Ja pīli noplēstu, es olu gādātu!”

            Labi. Un tā brālis atvēzina labi savu pātagu, cirzdams kalnam. Zeme notrīcēja, kalns apgāzās, vērsis, briesmīgi liels, tūliņ kārpīdamies šiem virsū. Bet lācim tik viens ņēmiens, un vērsis pagalam. Kā vērsis pagalam, tā pīle spurkt! gaisā. Ērglis pakaļ, un pīle nost kā muša. Kā pīle pagalam, ola no pīles ārā un pļunkt! jūras dibenā. Bet līdaka pakaļ un iznes olu malā. Brālis pārsit ar pātagu olu un nopūš sveci. Tai pašā acumirklī lācis, ērglis un līdaka top par cilvēkiem, sacīdami: „Mēs bijām trīs apburti ķēniņi. Tagad paņemsim savas sievas un steigsimies uz savām pilīm!”

            Bet brālis atbild: „Pagaidiet, papriekš aiziešu uz segliem pie savas līgavas, un tad visi astoņi apciemosim manus vecākus. Tur nosvinēšu kāzas un tad variet iet uz savām ķēniņu valstīm.”

            Labi. Šis nu viens divi! aizskrien pēc līgavas, dod tai viņas ziņā mātes izrakstīto linu dvieli, un šie atkal pa to laiku pēc savām sievām. Pie tā paša kalna atkal sastopas. Nu visi pieķeras pie segliem un pārskrien kā vējš pie vecākiem. Ziņa par priecīgajām vēstīm izplatījās daudzās zemēs un to sadzirdēja arī brāļa līgavas vecāki, kas steidzās satikt meitu un viņas drošsirdīgo glābēju.

            Četrās zemēs tika rīkotas tādas svinības, kādas vēl nebija pieredzētas.

           

 LĀČU KRIŠUS

 

            Kādreiz vecs vīriņš, žagarus mežā cirzdams, gulējis diendusu un manījis, ka lāču māte gar kājām ošņājusies. Viņš gribējis aizdzīt, bet lāču māte rādījusi viņam dēlu, lai to pieņemot audzināt.

            Labi, pieņēmis. Tas nu brīnum ātri audzis un pieņēmies spēkā un gudrībā. Viņu iesaukuši par Lāču Krišu.

            Reiz Lāču Krišum ieticies pasauli redzēt: lai tēvs kaļot labu milnu – viņš došoties ceļā.

            Labi. Tēvs nokalis divi birkavi smagu milnu un devis dēlam raudzīt, kāda būšot. Dēls cilājis, cilājis – tāda esot, kāda esot; bet viņš sviedīšot gaisā, tad redzēšot īsto taisnību. Un Lāču Krišus nu uzsviedis milnu tik augstu gaisā, ka nemaz nevarējis saredzēt. Tikai pēc liela laika milna nākusi atpakaļ un pavisam šņākdama vēl; bet Lāču Krišus izveicīgi pašāvis mazo pirkstiņu apakšā, un tūliņ milna pirksta galā salīkusi kā kruķis.

            Nekā darīt – lai tēvs pieliekot vēl vienu birkavu un pārkaļot stiprāku! Tēvs pielicis birkavu. Bet Lāču Krišus kā sviedis gaisā un pašāvis pirkstu, šoreiz vidus pirkstu, tā līka atkal. Lai liekot vēl vienu birkavu! Pielicis birkavu, un dēls sviedis atkal gaisā; bet šoreiz uz rādītāja pirksta milna tik mazu drusciņu salīkusi. Nu esot laba! – Lāču Krišus atteicis un aizgājis pasaulē.

            Gājis, gājis – saticis lielu vīru, kas virvi ap kalnu tinis, lai ierautu ielejā.

            „Labdien, ciema brāli, ko tu to kalnu rausti?”

            „Ā, tas jau mans amats – esmu Kalnu gāzējs.”

            „Tā, tā, tad itin nieks neesi vis – nāc man līdz!”

            Kalnu gāzējs palicis arī mierā, atstājis kalnus, un nu abi iet spriezdami. Iet, iet – satiek jūrmalā zvejnieku makšķerējam, masta koks viņam bija par makšķeres kātu un tauva par makšķeres auklu.

            „Labdien, ciema brāli, ko tu ar to baļķi te ērmojies?”

            „Ā, es jau zvejoju – tas mans amats!”

            „Blēņas, kas tas par amatu – nāc labāk līdz!”

            Zvejnieks paliek mierā, un nu aiziet visi trīs stiprinieki, ka nolīgojas vien.

            Iet, iet – beidzot gadās versti plata upe. Bet par laimi upei liels tilts pāri. Pāriet tiltam, ierauga kādu atstatu lielu pili ar vareniem vārtiem. Atvēruši vārtus un gājuši droši vien iekšā.

            Labi, tas nu tai dienā.

            Te no rīta Lāču Krišum iešāvies prātā: viņš ar Kalnu gāzēju iešot mežā medīt, lai Zvejnieks paliekot pa māju pieskatīties un izvārot viņiem vakariņām putru.

            Labi. Šie aizgājuši, un Zvejnieks vārījis putru. Te pret vakaru ienācis būdā sprīdi garš vīriņš ar olekti garu bārdu un lūdzies arī paēst.

            Zvejniekam sirds vietā, iesmels traukā un došot, bet, līdz šis noliecies pie katla, tā vīrelis no muguras puses čuprā un nu dod un dod, cik uziet. Pusdzīvs Zvejnieks iezvīlis kaktā. Un, kamēr šis tur atžirdzis, vīrelis ņēmies gar katlu un izklesis visu putru.

            Vakarā pārnāk tie no meža izsalkuši – putras nav ne paost.

            „Ē!” Lāču Krišus sapiktojies, „tu tikai tāds jēlnadzis esi. Rīt paliks labāk Kalnu gāzējs mājā, redzēs, vai neizvārīs putru!”

            Labi. Palicis Kalnu gāzējs mājā; bet tu dieviņ! Tas vīrs tādas pašas sukas dabūjis no mazā spoku gaiļa, un putra palikusi neizvārīta.

            To redzēdams, Lāču Krišus vakarā tīri saņēmis rokas. Vai apburti viņa abi biedri vai kas par nelaimi? Viņš vairs nesaprotot, tādēļ rīt palikšot pats mājā putru vārīt, lai redzot, kas tad tur pajukšot.

            Labi. Atnāk rītdiena. Lāču Krišus vāra savu putru, ka mutuļo vien. Te – kur gadījies, kur ne – līdis atkal mazais vīrelis pie ugunskura: lai atmetot viņam arī kādu lāsīti putras.

            „Jā, jā – cik tikai vēlies!” Lāču Krišus atbild un taisās putru iesmelt. Bet, tikko smēlējs pielieksies, - vīrelis čuprā. Tā mans Lāču Krišus sausās dusmās izlec stāvus un, kā grābj šo aiz bārdas, tā – nedabūjis ne paķepurāties vairs – pacēlis gaisā kā žurku aiz astes un beidzot ieķīlējis bārdu ozola bluķī.

            Kad nu biedri pārnākuši, Lāča dēls vedis viņiem rādīt, kur mazo iespīlējis. Bet kas ir? Aiziet – mazais aizmucis ar visu bluķi.

            Un tā nu visi trīs paēduši labi pusdienu un tad nolikušies dienvidū.

            Vakarā Lāču Krišus sacījis: „Vai zināt, biedri, ko? Man netīk tā gulēt: iešu šonakt uz lielās upes tiltu padarboties. Bet te es pieliešu trīs traukus ar ūdeni, un tad nu jūs abi, mājā palikuši, cieši skatieties šonakt pirmajā traukā, kāds mans liktenis: ja ūdens paliek ūdens, tad man labi klājas; ja iesarkans, tad puslīdz labi; bet ja tik sarkans kā nokaitēta dzelzs, tad pavisam nelabi. Tādēļ palieciet nomodā un sargiet manu likteni!”

            Labi. To viņi darīšot gan. Un nu Lāču Krišus aizgājis uz lielās upes tiltu. Aizgājis, izskatījies – viss klusu. Ko citu darīt? Nolicis savu milnu blakus un gaidījis. Te – varējis būt tā ap pusnakti – dzirdot: jāj viens ar trim galvām sudraba zirgā pār tiltu, ka dimd vien. Lāču Krišus sagrābj milnu un nostājas pretim.

            Trijgalvis uzsauc: „Nost no ceļa!”

            Lāču Krišus atbild: „Neparko!”

            „Nu, ja tāds stiprinieks esi, tad pūt pa upi, lai redzu, cik tālu spēji aizpūst!”

            „Pūtīšu gan, bet pūt pats papriekš, ja tā esi izgribējies!” Lāču Krišus atbild.

            Trijgalvis nu pūtīs arī un aizpūtīs divi verstis tālu. Tad pūtīs Lāču Krišus, bet aizpūtīs pustrešas verstis. Tagad trijgalvis iepīcis par jaunu, sākdams ar Lāču Krišu spēkoties. Bet Lāču Krišus kā krāvis ar smago milnu, tā trijgalvim visas galvas aizripojušas gabalā un rumpis novēlies turpat uz tilta. Lāču Krišus nu paņēmis sudraba zirgu, iejājis pilī lepni jo lepni un uzteicis biedrus, ka labi darījuši, nomodā palikdami.

            Otrā vakarā Lāču Krišus atkal piekodinājis biedriem palikt nomodā pie otra ūdens trauka un tad aizgājis uz lielās upes tiltu. Te ap pusnakti jās atkal viens, bet nu ar sešām galvām zelta zirgā. Lāču Krišus ar milnu nostājas pretim.

Sešgalvis uzsauc: „Nost no ceļa!”

„Neparko, - bļauj, cik gribi!”

            „Ak tā!” sešgalvis iekliedzas. „Nu, ja tāds stiprinieks esi, tad pūt pa upi, cik tālu spēsi aizpūst!”

            „Pūt pats papriekš, ja tā esi izgribējies!”

            Un sešgalvis pūtīs arī un aizpūtīs vēju trīs verstis.

            Nu pūtīs Lāču Krišus un aizpūtīs vēl lielāku vēju pusversti tālāk.

            Tagad sešgalvis sācis spēkoties. Bet Lāču Krišus kā krāvis ar smago metamo, tā sešgalvim visas galvas aizripojušas gabalā un rumpis novēlies turpat uz tilta. Lāču Krišus uzkāpis zelta zirgam mugurā, iejājis pilī lepni jo lepni un uzteicis biedrus, ka labi darījuši, nomodā palikdami, viņa likteni sargādami.

            Trešā vakarā Lāču Krišus it īpaši piekodinājis biedriem nomodā palikt un trešo ūdens trauku vērot. Šie, zināms, apsolās arī. Lāču Krišus nu aiziet mierīgu sirdi uz tiltu un gaida. Te ap pusnakti dzird: tā jāj, tā jāj viens dimanta zirgā, ka jādomā – tiltu iegāzīs. Piejāj tuvāk: zirgs laistās kā saule, bet šim divpadsmit galvu rumpja galā.

            „Vai traks!” Lāču Krišus domā, „te būs ko darīt,” un nostājas ar metamo pretim.

            Divpadsmitgalvis uzsauc: „Nost no ceļa, diega zeķe!”

            „Neparko!” Lāču Krišus atbild.

            „Ak tā, nu, ja tāds stiprinieks esi, tad pūt pa upi, lai redzu, cik tālu spēsi vēju aizpūst!”

            „Pūt pats papriekš, ja tā esi izgribējies!”

            Divpadsmitgalvis pūtis arī un aizpūts vēju piecas verstis.

            Nu pūtis Lāču Krišus, bet aizpūtis tikai puspiektas verstis. Tas divpadsmitgalvim paticis, un tūliņ viņš vedinājis Lāču Krišu spēkoties. Iesācies briesmīgs cīniņš: tilts vien drebējis, kā viņi tur rāvušies. Beidzot Lāču Krišus, kad vienpadsmit galvas ar milnu jau bija notriecis, nejaudājis vairs; viņš gribējis drusku elpu ieraut un tādēļ sacījis: „Atpūtīsimies!”

            Bet divpadsmitgalvis bijis tā ieēdies, ka neparko apstāties.

            „Kas tur put, put – vai vienam nāve vai otram!” tā viņš atbildējis.

            „Bet iedomājies!” Lāču Krišus vēl reizi ieteicies, „vējš un lietus apstājas, un tad tu vien to negribi darīt.”

            Nu labi, ja vējš un lietus to darot, tad viņš arī to darīšot uz īsu brīdi.

            Abi pūtušies. Bet Lāču Krišus pa to laiku norāvis apavu no kreisās kājas un sviedis to pilī, lai izzinātu, vai tik viņa biedri neguļot. Apavs nokritis uz pils jumta, bet šie – ne dzird, ne redz: aizmiguši, palaidņi tādi! Vēl norāvis labajai kājai arī un aizsviedis, bet ne un ne. Beidzot laidis to pašu smago milnu. Milna sadragājusi pils jumtu drupās, un nu šie, miega pūžņi, atmodušies gan. Atmostas, paskatās – vai akls! trešajā traukā ūdens tik sarkans kā nokaitēta dzelzs. Un tā tūliņ viens paliek pie trauka likteni vērot, otrs paķer smago milnu un velk vilkšus, ko tik māk, cik ātri vien varēdams, pie Lāču Krišus atpakaļ. Līdzko aizvilcis, cīniņš sācies no jauna. Bet šoreiz Lāču Krišum bijis tik labs paņēmiens: kā metis beidzamajai galvai, tā aizvēlusies ripeniski diezin kur, un rumpis nokritis no dimanta zirga.

            Tagad Lāču Krišus gavilēdams kāpis dimanta zirgā un lepni iejājis pilī.

            Šie, abi snauduļi, trīcējuši vien: kad tikai neperot par to, ka gulējuši, bet Lāču Krišus atteicis: „Pelnījuši gan esat mizenes, tomēr šoreiz piedošu. Pagatavojiet labāk man vakariņas! Esmu aplam izsalcis.”

            Labi. Lāču Krišus paēdis vakariņas un tad licies gulēt un sagulējis pēc tik smaga darba veselas trīs dienas un naktis.

            Labi izgulējies, Lāču Krišus izstaipījis kaulus, paēdis un tad sacījis Zvejniekam: „Novel man no alas to akmeni! Tur viņdien bārdainais vecis iespruka ar visu ozola bluķi.”

            Zvejnieks vēlis, vēlis lielo akmeni – nevarējis novelt. Arī Kalnu gāzējs izmocījies gar akmeni, bet tas arī nejaudājis. Beidzot kritis Lāču Krišus pats klāt, tam tūliņ citāds grābiens. Akmens aizgājis, jāsaka, ka nebijis ko apskatīties. Nu, ko nu? Lai sameklējot virvi, viņš laidīšoties ar milnu vecajam pakaļ, bet, ja virvi apakšā pakustināšot, tad lai velkot viņu atkal augšā.

            Labi – viens divi! virves klāt, un šis nu ar birkavu milnu rokā kāpis grozā un laidies lejā.

            Nolaidies – atradis košas istabas. Iegājis tur – ieraudzījis trīs princeses: vienu dzelzs, otru tērauda, trešo sudraba važās pieslēgtu. Lāču Krišus apvaicājies:

            „Kas jūs te pieslēdza?”

            „Velns!” šīs atteikušas, „mēs jau septiņi gadi te smokam.”

            To padzirdējis, Lāču Krišus saraustījis važas, atpestījis princeses un licis viņas uzvilkt augšā.

            Biedri uzvilkuši gan princeses, bet, kad redzējuši, cik tās daiļas, tūliņ nebēdņiem iešāvusies nelietība prātā. Viņi paņēmuši princeses un aizmukuši, atstādami Lāču Krišu alas dibenā.

            Tas, nabadziņš, tur apakšā gan izkustinājies virves, bet, kad redzējis, ka neviens nevelk augšā, tad atmetis ar roku un sācis pārdomāt, ko īsti iesākt.

            Domājis, domājis – te piepeši uzmetis acis un ieraudzījis vecas aizmūrētas durvis. Tūliņ ar milnu gāzīs tās laukā un – ko domāt? – ieraudzījis: viņa tās dienas krūpītis guļ zīža gultā – tas tas velns. Ko nu gaidīt? Krāvis ar milnu gulētājam, lai saprot. Gandrīz jau bijis nobeidzis neģēli – te, vadzi, sācis šis lūgties, lai jele viņu pametot pusdzīvu, ja ne vairāk.

            „Labi!” Lāču Krišus atteicis. „es tevi pametīšu pusdzīvu, bet tad tu mani par to iznes no šejienes virszemē.”

            Jā, jā – to viņš soloties labprāt.

            Un tā kāpis krūpim mugurā, un tas iznesis pa to pašu alu, kur todien Lāču Krišus ielaidies. Līdz to bijis padarījis, krūpis atsprucis atpakaļ alā, jo baidījies no Lāču Krišus, vai tikai neņemšot vēl viņu spīlēt; bet Lāču Krišus labprāt viņam to atvēlējis, lai mūkot arī. Tikai pašu alu ar birkavu milnu aizmējis cieti, lai krūpis nekad vairs nelīstu šinī pasaulē cilvēkus mocīt.

            Nu gājis pie ķēniņa un atradis tur savus biedrus priekšā, kāzas svinam. Tās princeses, ko biedri pārveduši, bijušas ķēniņa meitas, un ķēniņš atdevis katram vienu par sievu, jo melojuši: viņi esot izglābuši šā bērnus.

            Bet, tiklīdz meitas ieraudzījušas Lāču Krišu, viņas teikušas tēvam: „Tas ir mūsu īstenais glābējs!”

            Ķēniņš nu atdevis Lāču Krišum jaunāko meitu par sievu, bet abus blēžus nosodījis.

 

 PIECI STIPRINIEKI

 

            Reiz kādā labi uzturētā lauku sētā, saticīgā ģimenē aizsaulē aizgājis vīrs, atstādams šeit sievu un piecus dēlus. Sievas brālis , kas dzīvoja netālu, uzņemas rūpes par māsu, lai nekas viņai netrūktu. Pienāca laiks četrus dēlus sūtīt amatā mācīties pie gudriem vīriem, un patur tikai pašu jaunāko pie sevis. Jaunākais aug kā briedis un svaida jau astotā gadā astoņus pūrus labības kā spalvas. Puiša gados spēks tam neapzināmi liels.

            Reiz jaunais stiprinieks iet pēc kurināmiem uz mežu un smiedamies pārvelk resnu priedi ar visām saknēm.

            Citā reizē, tādu pašu koku mežā raujot, stiprinieks satiek mednieku ar bisi uz pleciem un draudzīgi jautā: „Nu, vai laimējās ar` ko nošaut?”

            „Laimēsies gan,” mednieks atbild, „jo gribu vēl šo pavakari simt jūdžu noiet līdz kādam ozolam. Uz ozola zariņa tup mazs mazs odiņš. Šim odiņam gribu kreiso aci izšaut un tad atkal, saulei norietot, mājā pāriet.”

            Egļu lauzējs, to dzirdot, iet šāvējam līdz. Ejot iesāk par sevi pārrunāt, kamēr izrādās, ka abi brāļi. Priecīgi par tādu nejaušu satikšanos, abi brāļi nemanot jau trīsdesmit jūdžu nogājuši. Te trīsdesmit pirmajā jūdzē nāk kāds svilpodams pretim, ar cepuri uz vienas auss. Kas priecīgs, tas runīgs. Tā arī šie abi nelaiž svilpotāju bešā garām, bet uzprasa, kādēļ cepuri uz vienas auss valkājot.

            „Ja cepuri nēsātu taisni galvā, tad pie visām ēku sienām un arī pie cepures malām tilkas sasaltu.”

            Tālāk sarunājoties, izrādās, ka arī šis ir brālis. Ko tur gaidīt – iet abiem līdz. Noiet atkal trīsdesmit jūdžu un ierauga kādu, kas patlaban noauj koka tupeli no labās kājas.

            „Vai basām kājām labāk?” visi trīs brāļi jautā.

            „Jā,” āvējs atbild, „citādi nevaru, jo, tiklīdz ar tupeli soli speru, tūdaļ aizskrienu diezin kur.”

            Arī šis nāk līdz. Ejot visi četri pārrunā atkal paši par sevi, un nu iznāk, ka visi četri ir brāļi. Deviņdesmitajā jūdzē tie satiek kādu ar aizbāztu nāsi un uzprasa, kāpēc tā darot? Šis atbild: „Tiklīdz abas nāsis vaļā, tad sešas vējsudmalas griežas kā trakas.”

            „Nu tad tev vajag mūsu brālim būt!” šāvējs iesaucas, „jo piektā tik vēl trūkst.”

            Sāk nu visi pārrunāt – jā – ir gan.

            Visi pieci čalodami noiet vēl beidzamās desmit jūdzes, izšauj odam kreiso aci un tad norunā līdz saulītes noiešanai veco māti apciemot.

            Visi pieci pie mātes labi izciemojas un tad norunā ies pasauli apskatīt. Māte katram jaunu, izrakstītu kreklu velk mugurā, sarūpē ceļamaizi un vēl tēva allaž teikto pamācību :”Brālim brālis jāsargā!”. Mīļi atvadoties no mātes pieci brāļi dodas ceļā. Iet, iet redz priekšā ķēniņu pils. Tie dabū zināt, ka ķēniņa princese tam apsolīta, kas princesi varēs noskriet.

            „Ko tur gaidīt?” tupeles āvējs iesaucas un apņemas iet skrieties.

            Abiem nu – princesei un tupeļu āvējam – ķēniņš iedod krūzi rokā un pavēl no tā avota, kur saule lec, ūdeni atnest; ja tupeles āvējs atnes ātrāk nekā princese, tad rīt kāzas.

            Princese skrien kā irbe. Tupeles āvējs, sen jau ūdeni iesmēlis, apguļas uz celma un aizmieg, jo saules tuvumā saules stari ļoti silti un tādēļ ātri iemidzina un grozoties apgāž ūdenskrūzi. Princese jau tikusi gandrīz pie tēva pils, šāvējs redz- brālis aizmidzis pusceļā. Šāvējs tūdaļ šauj celmu pagalvī un uzmodina brāli. Šis knaši, ne acis neizberzējis, paķer izlieto krūzi, aiztek otrreiz pēc ūdens un tad vēl aizskrien princesei garām pirmais pie ķēniņa.

            Bet ķēniņš nedod vis princesi. Viņš činkojas, činkojas tik ilgi, kamēr pierunā labāk princeses vietā tādu maisu zelta naudas ņemt, cik tupeles āvēja brālis – nesējs var panest.

            Labi. Kamēr nu septiņi skroderi naudas maisu šuj, ķēniņš iekrāpj visus piecus brāļus kādā istabā, kur sienu vietā tikai krāsnis un nu liek tik stipri krāsnis kurināt, ka visa istaba sarkana.

            „Nekas,” cepures nēsātājs uzsvilpo, „lai kurina, cik grib; pagriezīšu savu cepuri taisni uz galvas, un uzreiz būs auksts.”

            Tā arī notiek. Trīs dienas un naktis kurina krāsnis. Tās saplaisā; bet istaba kā auksta, tā auksta. Trešajā dienā ķēniņš brīnās; bet maiss patlaban pašūts un nauda nu jādod gribot negribot. Izgrābj vienu naudas kambari – otru, bet maiss tik pusē. Izgrābj visus kambarus, un nu maiss tā, tā tik pilns.

            Nesējs saņem lielo maisu tik viegli kā pelavas un aiziet. Lielais skrējējs ar savu līgavu, kā arī citi brāļi, soļo nesējam pakaļ.

            Ķēniņam beigās naudas taču žēl. Viņš sasauc ātri karavīrus un sūta maisu atņemt. Bet lielais pūtējs attaisa aizbāzto nāsi un atpūš visus kā dūmus atpakaļ. Tik viens karavīrs, aizķēries aiz koka saknes, paliek turpat. Šis vēl šodien redzams, ja vēja izgāztu egles celmu notālēm aplūko.

Brāļi dodas pie mātes un stāsta savus piedzīvojumus. Skrējējs līgavai ceļ pili, netālu no mātes mājām, bet pārējie brāļi dodas tālāk pasaulē labus darbus darīt un laimi meklēt.

 

LIELIE STIPRINIEKI

 

            Vecos laikos kādam tēvam māte dāvāja dēlu, kas bijis tik stiprs, ka cīkstoties nevarējis tai apgabalā neviena pretinieka dabūt. Viņš sataisījies iet citā apgabalā pretinieku meklēt. Gājis vienu dienu, gājis otru dienu – nekur tāda atrast. Beidzot stiprinieks iegriezies vienā mājā, kur veca māmiņa plāceņus siekiem mērījusi.

            „Kur, puisīt, iedams?” māmiņa jautājusi.

            „Eimu meklēt pretinieku cīkstēties.”

            „Nu, kad pārnāks mani divi dēli, tad tu varēsi gan pacīkstēties.”

            Māmiņa nu izcepusi vēl trešo sieku plāceņu un tad gaidījusi dēlus mājā. Pēc kāda laika abi pārnāk; katram briedis padusē un stirna uz mazā pirkstiņa. Māmiņa noliek katram sieku plāceņu priekšā un aicina ciemiņu pie trešā sieka. Šie noēd savu sieku gardu muti un izdzer pusmucu alus; ciemiņš turpretim nevar siekam kaudzītes noēst, kur nu vēl pusmucu pievarēt. To redzot, stipriniekam jau tiek pliekana dūša: viņš būšot labāk no rīta cīkstēties.

            Vakarā māmiņa uztaisa vienam dēlam guļu pie vienām durvīm, otram dēlam pie otrām durvīm un ciemiņam plāna vidū. Naktī viens dēls ieklepojas. Bet klepum tāds spēks, ka aizsviež ciemiņu no plāna vidus līdz otrajām durvīm, taisni otram dēlam virsū. Tūlīt otrs dēls arī ieklepojas un aizsviež šo kā tauriņu atpakaļ pie pirmā klepotāja. Un tā  nu stiprinieku sasvaida cauru nakti kā čubmaišeli drīz uz vienu galu, drīz uz otru. No rīta šis ne uz to pusi vairs cīkstēties, viņš laiž ļekas vaļā; bet abi dēli loba pakaļ. Par laimi bēdzējs satiek vīru ar resnu baļķi uz kamieša. Viņš lūdz, lai jele paglābjot no tiem, kas viņam tur pakaļ dzenoties. Vīrs nosviež baļķi, noķer abus brāļus, iebāž to vienu vienā bikšu kabatā, to otru otrā bikšu kabatā un tad saka: „Steidzies tik nu projām, kamēr viņi kabatās. Kad būsi aizgājis tik tālu, ka nevarēšu saredzēt, tad laidīšu abus ārā!”

            Mājā dēls vecākiem stāsta brīnīdamies: „Vai akls! esmu gan stiprs, bet tur uzgāju tādus, kam neesmu mazā pirkstiņa vērts. Tie divi bija stipri, kur nu vēl tas trešais!”

 

SPRĪDĪTIS

 

            Vienai mātei un tēvam bija dēls, ne lielāks, ne mazāks par trim sprīžiem. Viņi iesauca dēlu par Sprīdīti. Pats Sprīdītis nu gan bija gatavs pundurītis, krupītis, tomēr dūša tam bija kā milzim. Viņš pats teica: „Ja man, tādam mērenam vīrelim, dūša neturēsies, kur tad aiztikšu?”

            Reiz Sprīdītis apņemas pasauli apskatīties, ar vecāku svētību viņš ņem kājas pār pleciem un iet un iet, kamēr notiek lielā lielā mežā. Sprīdītis domā: „Tad ta te brangi, nolikšos plakaniski atdusēties, atpūsties!”

            Kā domājis, tā darīja. Bet kas tev cilvēkam dos mieru? Tā apgabala kungs to pašu laiku mežā medī un – kā tāds miglā šāvējs – gandrīz ar savu šaudīšanu nomin Sprīdītim papēžus. Uzreiz kungs pamana mazo un uzsauc: „Vadzi, vardulēn, celies augšā! Ko tā uz ceļa guli? Zaķi tevi nobadīs!”

            Bet Sprīdītis nemaz nemostas – krāc, kā krācis. Nu kungs sasauc savus medniekus un liek visiem vienā reizē izšaut, lai maziņo sabaidītu; bet Sprīdītis pakustina mazo pirkstiņu un guļ, kā gulējis. Kungs liek otrreiz izšaut; Sprīdītis pakustina kāju un guļ, kā gulējis. Kungs liek trešo reizi izšaut; Sprīdītis dusmīgs uzlec stāvus un uzsauc: „Kādēļ mani traucējat? Kad likšu pa ļepu, tad aiziesiet visi griezdamies!”

            Kungs, tādu dūšīgu pundurīti pirmo reizi redzēdams, smejas, līks palikdams.

            „Tu, mazo knēvelīt, saki man, kuram sisenim tad īsti spēji dūri rādīt?”

            „Nerunā par siseņiem, runā labāk par lāčiem! Neprasi arī, kuram, bet prasi drīzāk, cikiem. Un, ja netici, tad rādi šurp kādu lāci, gan tu tad ticēsi un beidzot no priekiem vēl pieņemsi mani par savu znotu.”

            Kungs smejas, vai ūku rīdams, un tad pa jokiem saka: „Klausies, lielībiņa, savu meitu apsolu tev, bet, ja lāci nepievārēsi, tad sukas!”

            Labi. No rīta kungs parāda lāci, lai nu ietot. Sprīdītis iebāž akmentiņus kabatā un iet arī. Netālu no kāda šķūņa lācis guļ midzenī. Sprīdītis izrauj vienu akmentiņu, iesviež lācim – lācis atmostas; Sprīdītis izrauj otru akmentiņu, iesviež lācim – lācis noņurd; Sprīdītis izrauj trešo akmentiņu, iesviež lācim – lācis augšā un pakaļ. Nu Sprīdītis laiž ļekas vaļā, taisni šķūnī iekšā; lācis, ko tik māk, pakaļ. Bet, līdzko Sprīdītis pār šķūņa slieksni, tā tas žviks! garšļaukus aiz sliekšņa; lācis, vilcienā būdams, šim pāri. Kā lācis Sprīdītim pāri, tā Sprīdītis žviks! augšā un aizcērt durvis. Tebe nu! lācis cietumā, un Sprīdītim kunga meita rokā. Kungs rausta plecus un prasa: „Kā tu varēji lāci pievārēt?”

            „Kā varēju, kas tur ko jautāt? Ne es situ, ne kāvu – paņēmu lāci aiz ausīm un iesviedu šķūnī. Eita nu visi viņu laist ārā, ja jums par visiem kaut cik dūšas!”

            Kungs izbrīnās gan, tomēr meitas nedod: lai Sprīdītis tur mežā sagūstot divpadsmit laupītājus, tad tik dabūšot.

            Sprīdītis paņem akmentiņus, aiziet uz mežu, uzkāpj kokā un gaida. Pusnaktī laupītāji pārnāk, ēd, dzer, tērzē. Uzreiz laupītāju virsnieks saka vienam, lai paieskājot viņam galvu. Ieskā, ieskā – te piepeši Sprīdītis iesviež virsniekam ar akmentiņu pa galvu. Šis bļauj, lai nekaujot tik dikti. Nu ieskā, ieskā, bet Sprīdītis atkal iesviež. Šis tiek nikns un bļauj: „Ja vēl tā kausi, tad sargies!”

            Nu ieskā, ieskā - Sprīdītis vēl diktāk iesviež. Tagad virsnieks paķer ieskātāju un velē un velē. Ieskātājs, labi zinādams, ka nevainīgs, sauc citus palīgā. Saskrien citi palīgā, un nu iet ļirum ļerum, nu kaujas, ka čīkst vien, kamēr cits pa citu zilumaini, nokusuši bez sajēgas atkrīt augšpēdus. Sprīdītis, to redzēdams, nokāpj no koka un sasien nejēgas, ka ne pakustēt. Sauc kungu, lai ved šos prom. Kungs rausta plecus un prasa: „Kā tu varēji divpadsmit tik briesmīgus vīrus pievārēt?”

            „Kā varēju? Kas tur ko jautāt? Liku vienam pa ļepu, tas gar zemi; liku otram, tas gar zemi; liku trešajam, tas tāpat gar zemi!”

            Kungs izbrīnās gan, tomēr meitas nedod: lai Sprīdītis palīdzot ienaidnieku no viņa zemes izdzīt, tad tik dabūšot.

            Sprīdītis ir ar mieru; lai dodot viņam baltu zirgu, baltas drēbes – tad viens pats ienaidnieku aizdzīšot. Labi. Sprīdītis nu uzkāpj zirgam mugurā, jāj ienaidniekam pretim, vicina zobenu ap galvu un tik sauc: „Varde, varde, varde!”

            Ienaidnieki, sadzirdējuši tādu ērmīgu valodu un ieraudzījuši tādu baltu, mazu vīriņu zobenu vicinām, domā: „Tas cits nav kā eņģelis, no debesīm nonācis.” Tie bēg un aizbēg.

            Tagad kungs vairs nelauž vārdu; viņš atdod savu meitu Sprīdītim par sievu.

 

AIZEJ TUR, NEZIN KUR, ATNES TO, NEZIN KO!

 

            Vienam ķēniņam bija ļoti uzticīgs sulainis.

            Reiz ķēniņš nopērk nevaldāmu zirgu. Visi nopūlējušies to iejāt, rāmu padarīt, bet velti – zirgs kāds bijis, tāds ir. Nu ķēniņš teicis sulainim: „Raugi tu negantnieku ievaldīt!”

            Labi. Sulainis, veikli palēkdamies, uzklūp mugurā un domā prātīgi izdzīvoties, lai jau netrakotu, bet – kur tu dieviņ! – uzreiz kā sadzelts sacirtās sāņus un aizgāja vēja ātrumā – putekļi vien pakūpēja. Tā nu skrien un skrien ilgu laiku pa purviem, pa mežiem; sen jau svešs apgabals, kur jājējs savu mūžu kāju nav spēris, bet vēl skrien un skrien. Te beidzot par laimi gadās divi lieli koki, tuvu viens pie otra, tikai tāda starpa kā labi vārteļi, un, kā nu trakais ērzelis caur koku starpu skrēja, tā iežņaudzās kā spīlēs, un tam bija jāapstājas. Tas nu būtu labi; bet tikpat – sulainis nokāpj zemē, izskatās, izdomājas: sveša puse, nezina ne rīta, ne vakara vairs. Neko darīt, ies uz labu laimi taisni projām, vai tad itin nekur negadīsies ļaudis? Iet, iet – gadās klajums un klajumā mazas mājiņas. Ieiet mājiņās, satiek vecu vecu, sirmu vīriņu. Vīriņš laipni saņem sveicienu un vaicā: „Dēls, kur iedams?”

            Tā un tā – esot nomaldījies, nokusis, lai parādot ceļu uz mājām.

            „Ai dēls, nokusuši atpūšas: ko mājā arī darīsi? Paliec man biedros kādu laiku!”

            Labi. Dēls patencina par laipnību un paliek.

            Bet tur pie mājiņām bija liels, jauks dārzs ar šādiem vārtiem, tādiem vārtiem. Sulainis labprāt vēlētos arī pa dārzu pastaigāties, bet vecītis saka: „Pagaidi, pagaidi, tā neej vis! Še tev šī atslēgu virkne, slēdz, kādus vārtus vien gribi, un staigā, kur vien iedomājies; tikai tos vārtus neslēdz, kas ar lūku aizsiet, un neej tur skatīties.”

            Pirmo dienu sulainis izstaigājās pa dārzu un neaiztika lūku vārtus, otro dienu izstaigājās pa dārzu un neaiztika lūku vārtus, trešo dienu viņš iedomājās: „Kas, nelaime, taču tur varētu būt? Visur vēlē, te vien ne; tīšām raudzīšu paskatīties.”

            Un tā raisīja arī tūliņ lūku vaļā. Vārtus atvēris, ierauga lielu lauku, bet lauka vidū – rāmu, spožu ezeru. Aiziet pie ezera, izskatās tādu brīdi un grib jau nākt atpakaļ, te dzird: gaisā kas iešmīkstas, paskatās – trīs baltas pīles patlaban nometas ezera malā, bet tad ātri ātri pārvēršas par daiļām meitām, norauj apģērbus un iebrien peldēt. Viņš domā: „Ē! kad tu izčibējis. Tādas nekad nebiju redzējis. Joku dēļ jāapskatās tās drānas tuvāk.”

            Sulainis vienai paņēma drānas un cilāja, un brīnījās ilgu laiku. Bet tā meita, kurai drānas piederēja, beidzot pamanīja, ka nav vairs labi; viņa piepeldēja malā un lūdzās žēli: „Puisīt, mīļais! nejoko mani; atliec, lūdzams, drānas, kur bijušas.”

            Ko darīsi? Atdeva arī. Bet šai pašā acumirklī meitas pārvēršas par pīlēm un šo pārvērš par balodi; pīles tūliņ aizlaižas, bet balodis noskatās vien. Še tev nu bija!

            Vakarā vecītis pārnāk, ierauga sētā, mieta galā balodi. Viņš, zināms, tūliņ noprot, kas noticis, un, labi izrājis, pārvērš to atkal par cilvēku.

            Otrā dienā vecītis atkal aiziet un atstāj šo vienu pašu mājās. Nu sulainis staigā, staigā pa dārzu, beidzot nevar nociesties, atraisa lūku vārtus un ies atkal ezera malā. Aiziet, izskatās tādu brīdi un patlaban grib nākt atpakaļ, te gaiss iešmīkstas, baltās pīles klāt atkal, ātri ātri pārvēršas par daiļām meitām un iebrien peldēt. Sulainis domā: „Ē! kad tu izčibējis laukā! Tādas reti redzamas. Joku dēļ jāapskatās tās drānas tuvāk.”

Nu paņēma vienai drānas un cilāja, un brīnījās ilgu laiku. Bet tā meita, kurai drānas piederēja, drīz pamanīja, ka nav vairs labi. Meita piepeldēja malā un žēli žēli lūdzās: „Puisīt, mīļais! nejoko mani; atliec, lūdzams, drānas, kur bijušas.”

            Ko darīsi? Tā lūdzas, atdeva arī. Bet tai pašā brīdī meitas pārvēršas par pīlēm un aizlaižas; bet sulainis pārvēršas par cūku un noskatās vien.

            Vakarā vecītis pārnākdams ierauga cūku sētsvidū un tūliņ noprot, kas noticis. Neko darīt, pārvērš to atkal par cilvēku un tad saka tā: „Ja tev tā viena tik vareni patīk, nu, manis dēļ preci tad viņu.”

            „Jā, preci nu, preci! Viņa jau nepaliek pie manis, ik atdodu drēbes, ik aizlaižas.”

            „Nepaliek! Kā lai paliek! Kam atdevi drēbes, kam ļāvies pielūgties? Neatdod drēbes, kamēr svēti nav apsolījusies pie tevis palikt.”

            Labi. Nākošajā dienā vecītis atkal aiziet, atstādams šo vienu. Bet nu sulainis tūliņ atraisa lūku, aiziet ezera malā un gaida baltās pīles. Drīz pīles klāt, pārvēršas par meitām, novelkas un ieiet ezerā peldēt. Tamēr šis savai, ko ielūkojis, paņem drēbes un cilā, un brīnās: „Kas par varenu apģērbu!”

Bet meita izpeld malā un lūdzas un lūdzas: „Puisīt, mīļais! nejoko mani; noliec drānas, kur bijušas!”

„Lūdzies, cik gribi, nelikšu un nelikšu; solies man svēti par līgavu palikt, nelaisties projām, tad atdošu drānas, ātrāk ne.”

Nu šī stostīsies, nu šī grozīsies, nemaz lēti sadomāt; beidzot tad, tad teiks gan to vārdu „jā” un vēl nosolās svēti, ka neiešot projām, kaut abas māsas diezin kā labinātu.

Tagad sulainis atdeva drānas. Šī ātri apvilkās, aizgāja līdz vecīša pagalmā un abi apprecējās; bet abas māsas pārvērtās par pīlēm un aizlaidās prom.

Bet pēc kāda laika sulainis sacīja vecītim: „Iešu ar sievu pie ķēniņa, citādi viņš nezinās, kur esmu palicis.”

Vecītis atteicis: „Ej, ej, dēls, un dzīvo laimīgi; tikai pasargies ķēniņa priekšā uzlielīt sievu. Labākais, ja ķēniņš ne zināt nezina, ka te esi apsievojies.”

Labi. Sulainis pāriet mājā un nesaka nevienam, ka svešumā precējis tik daiļu sievu; arī sieva nerādās ne ķēniņam, ne citam. Savu laiku tā gāja labi, bet ķēniņš vienreiz, otrreiz pamana, ka sulainis nav vairs senākais. Bijis, kur bijis – savā istabā tikai grib krupt. Reiz sulainis atkal pa slepeno pusi bija nozudis ķēniņam. Bet šoreiz ķēniņš bija gudrs, paglūnēja pa atslēgas caurumu, ko šis tur istabā dara. Ierauga – sulainim tik daiļa sieva kā saule.

„Tas taču neiet!” viņš domā, „tik daiļas sievas tikai ķēniņiem pieklājas. Bet kā viņam atņemt? Pag, atsaukšu burvi!”

Atnāk burvis: ko laba teikšot?

Tā un tā – sulainim tik daiļa sieva kā saule. Kā viņš to iemantošot?

„Kā iemantot? Dod sulainim tādu darbu, ko nespēj izdarīt, tad tev būs iemesls nomaitāt viņu un atraitni dabūsi. Bet pašu darbu pateikšu rīt, jo ātrumā nevaru vis apķert grūtākās lietas.”

Labi. Rītā burvis steidzas pie ķēniņa ar padomu, ko naktī bija sagudrojis. Bet ceļā gadījās tilts, un no tilta apakšas izgadījās balts cilvēks, sacīdams burvim: „Nelieti, kur iesi? Ja ķēniņš neliks sulaini mierā, nagos iekļūsiet abi, tu un viņš!”

Tomēr vai burvis tev klausīs? Atmet ar roku: „Sauc, cik gribi!” – un iet savu ceļu. Aiziet pie ķēniņa: lai liekot sulainim pārnest lielo lauvu; aiz trīsdesmit ķēniņa zemēm četrdesmitajā tāds esot.

Ķēniņš pasauc sulaini: „Klausies! Aiz trīsdesmit ķēniņa zemēm četrdesmitajā ir lauva, pārved to man, cik ātri vien iespējams; ja ne – dzīvs nepaliksi.”

Sulainis, to dzirdējis, bēdīgs ieiet pie sievas, bet sieva mierina: „Nieka dēļ bēdāties! Liecies tikai gulēt, iestiprini spēkus, es tamēr pa nakti izaudīšu lakatiņu raibiem rakstiem un ielikšu ceļa maizi. Bet to tikai piekodinu: paglabā lakatiņu ceļā labi jo labi; ja tas tev pazūd, tad viss gājiens vējā.”

Labi. Sulainis rima bēdāties un aizmiga saldi, bet sieva auda un rakstīja cauru nakti skaistu skaistu lakatu, kāds tai ķēniņa valstī vēl nebija rakstīts. Gaismiņā varenais lakats bija gatavs. Nu sieva modināja vīru un pavadīja uz tālo svešumu.

Sulainis, nabadziņš, gāja vienu dienu, gāja otru dienu, gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu, vēl nebija aizgājis. Te trešajā nedēļā tumšā, lietainā naktī pamanīja mazu mazu uguntiņu. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm – iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita paēdina un izguldina ceļa vīru un rītā agri jo agri ienes ir mutes ūdeni, bet dvieļa vien tikai nenoliek. Sulainis nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai pašā lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanīdama, mudīgi klāt: lai parādot viņai, jo tādus lakatus tikai viņas māsa mākot rakstīt un aust. Kur viņš tādu ņēmis?

Tā un tā – sulainis izstāsta: „Mana sieva to auda un rakstīja.”

„Tad tava sieva mana māsa. Labi, ka zinu! Un tad manas māsas dēļ lielais lauva tev jāpārved ķēniņam. Labi, ka zinu.”

To sacīdama, meita parāva lakatiņu un izskrēja pa durvīm. Bet sulainis bēdājās: „Diezin, diezin! Sieva tā pieteica. Kaut tikai aizskriedama lakatiņu nenozaudē vien!”

Tomēr šoreiz tādas bēdas bija liekas. Drīz meita atskrēja atpakaļ, līksmodama: „Še nu tavs lakats! Es tavu darbu atradu. Tepat tuvumā būs lanka, liela liela lanka, un tur tu atradīsi meklēto lauvu. Bet lankas malā redzēsi ērkšķu krūmu, aiz tā krūma lauva guļ, un pašā krūmā lauvas bērni rotā. Pielien krūmam, no šīs puses iedams, un paspied vienu lauvēnu, lai tas iebrēcas, tad lauva gāzīsies tev virsū, bet tu uzmet lakatiņu lauvam uz deguna, tūliņ lauvu māte paliks rāma kā sunītis un ļausies lakatu apsiet ap kaklu, lai ved, kur grib.”

Labi. Sulainis tā dara un viegli jo viegli saķēra lauvu. Pārveda ķēniņam, ķēniņš liek lauvu ielaist dārzā un tūliņ atsauc burvi: ko nu likšot sulainim darīt? Lauvu esot pārvedis, viņa nodomu izjaucis. Bet burvis atsaka: „Pagaidi rītu, jo ātrumā nevaru vis apķert grūtākās lietas.”

Labi. Rīta agrumā burvis steidzas pie ķēniņa ar padomu. Bet ceļā gadījās tilts, un no tilta apakšas iznāca balts cilvēks, sacīdams: „Nelieti, kur iesi? Ja ķēniņš neliks sulaini mierā, nagos iekļūsiet abi, tu un viņš!”

Tomēr vai burvis tev klausīs? Atmet ar roku: „Sauc, cik gribi!” – un iet savu ceļu. Aiziet pie ķēniņa: lai liekot sulainim pārnest lielo, ziedošo ābeli; aiz četrdesmit ķēniņa zemēm piecdesmitajā tāda esot.

Ķēniņš pasauc sulaini: „Klausies! Aiz četrdesmit ķēniņa zemēm piecdesmitajā ir ziedoša ābele. Pārnes to man, cik ātri vien iespējams; ja ne – dzīvs nepaliksi.”

Sulainis, to dzirdējis, bēdīgs ieiet pie sievas, bet sieva mierina: „Nieka dēļ bēdāties! Liecies tikai gulēt, es tamēr izaudīšu lakatiņu raibiem rakstiem un ielikšu ceļa maizi. Bet to tikai piekodinu: paglabā lakatiņu ceļā labi jo labi; ja tas tev pazūd, tad viss gājiens vējā.”

Sulainis tūdaļ rima bēdāties un aizgāja gulēt. Bet sieva cauru nakti auda un rakstīja skaistu skaistu lakatu, kāds tai ķēniņa valstī vēl nebija rakstīts. Gaismiņā varenais lakats bija gatavs. Nu modināja vīru un izvadīja tālā svešumā.

Sulainis gāja vienu dienu, gāja otru dienu; gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu, vēl nebija aizgājis. Te trešajā nedēļā tumšā, lietainā naktī pamanīja mazu mazu uguntiņu. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm – iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita paēdina, izguldina ceļa vīru un rītā itin agri jau ienes ir mutes ūdeni, bet dvieļa nenoliek.

Sulainis nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai pašā lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanīdama, mudīgi klāt: lai parādot, jo tādus lakatus tikai viņas māsa mākot rakstīt un aust. Kur tādu ņēmis?

Tā un tā – sulainis izstāsta: „Mana sieva to auda un rakstīja.”

„Tad tava sieva mana māsa. Labi, ka zinu! Un tad manas māsas dēļ ziedošā ābele tev jāpārnes ķēniņam. Labi, ka zinu.”

To sacīdama, meita parāva lakatiņu un izskrēja pa durvīm. Bet sulainis bēdājās: „Diezin, diezin! Sieva tā pieteica. Kaut tikai aizskriedama lakatiņu nenozaudē vien!”

Tomēr šoreiz tādas bēdas bija liekas. Drīz meita atskrēja atpakaļ, līksmodama: „Še nu tavs lakats! Es tavu darbu atradu. Tepat necik tālu zied meklētā ābele. Iekāp viņā un pārsvied lakatiņu galotnei, tad ābele tiks tik maza kā puķīte, un viegli jo viegli pārnesīsi ķēniņam. Bet, iestādījis ķēniņa dārzā, noņem lakatiņu, tad mazā puķīte tūdaliņ izaugs par ziedošu ābeli.”

Labi. Sulainis tā dara un pārnes ķēniņam ziedošo ābeli vieglāk, nekā bija cerējis. Ķēniņš, ābeli dārzā redzēdams, pabrīnījās vien un atsauca burvi: ko nu likšot sulainim darīt? Ābeli esot pārnesis, viņa nodomu izjaucis.

Bet burvis atsaka: „Pagaidi rītu, jo ātrumā nevaru vis apķert grūtākās lietas.”

Labi. Rīta agrumā burvis steidzas pie ķēniņa ar padomu. Bet ceļā gadījās tilts, un no tilta apakšas iznāca balts cilvēks, sacīdams: „Nelieti, kur iesi? Ja ķēniņš neliks sulaini mierā, nagos iekļūsiet abi, tu un viņš!”

Tomēr vai burvis tev klausīs? Atmet ar roku: „Sauc, cik gribi!” – un iet savu ceļu. Aiziet pie ķēniņa; lai pasakot sulainim tā: „Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko!”

Ķēniņš pasauca sulaini: „Klausies! Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko!”

Sulainis, to padzirdējis, pavisam bēdīgs ieiet pie sievas. Sieva gan mierina vīru, bet pati arī nezina, kā nu paveikšot tādu darbu, kā ne. Beidzot tā saka: „Nebēdājies vis, ej tik gulēt, es tamēr izaudīšu otrtik lielu lakatu ar vēl jo smalkākiem rakstiem un ielikšu ceļa maizi; tikai pieglabā it īpaši šo lakatu labi, lai nepazūd.”

Sulainis aizgāja gulēt. Bet sieva cauru nakti nosvīdusi auda un rakstīja skaistu skaistu lakatu, kāds tai ķēniņa valstī vēl nebija austs, ne arī rakstīts. Gaismiņā lakats bija gatavs. Nu modināja vīru un raudādama izvadīja tālā svešumā.

Bet sulainis vēl nebija labi aizgājis, te ķēniņš paaicinājis sulaiņa sievu un ieteiksies: „Vai zini ko? Tavs vīrs šoreiz gan laikam nepārnāks vairs, un kur tu, atraitne būdama, iesi? Tādēļ – man sievas vajag – nāc pie manis par ķēniņieni.”

Sulaiņa sieva domāja: „Kaitināt ķēniņu nebūtu gudri, tādēļ labāk mānīšu viņu un atteikšu tā: „Paldies par ķēniņienes godu; es jau arī neticu, ka šoreiz pārnāks, tomēr gadu drošības dēļ gaidīšu; ja tad nepārnāks – runāsim tad.”.”

Labi. Lai tā paliekot.

Bet sulainis gāja vienu dienu, gāja otru dienu, gāja vienu nedēļu, gāja otru nedēļu, vēl nebija aizgājis. Trešajā nedēļā tumšā, lietainā naktī pamanīja mazu mazu uguntiņu. Aizgāja tur, pieklauvēja pie durvīm – iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita paēdina, izguldina ceļa vīru un rītā itin agri jau ienes ir mutes ūdeni, bet dvieļa nenoliek. Sulainis nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai pašā lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanīdama, mudīgi klāt: lai parādot viņai, jo tādus lakatus tikai viņas māsa mākot rakstīt un aust. Kur viņš tādu ņēmis?

Tā un tā – sulainis izstāsta: „Mana sieva to auda un rakstīja.”

„Tad tava sieva ir mana māsa. Labi, ka zinu! Un tad manas māsas dēļ tev jāiet tur, nezin kur, un jāatnes tas, nezin kas! Labi, ka zinu.”

To sacīdama, meita parāva lakatu un izskrēja pa durvīm. Bet sulainis bēdājās: „Diezin, diezin! Sieva tā pieteica. Kaut tikai aizskriedama lakatu nenozaudē vien!”

Un sulainis izgaidījās vienu dienu, otru dienu – meita nenāk un nenāk atpakaļ. Te trešajā dienā ieskrien noskumusi ar visu lakatu: „Dzirdi jele, ko nu teikšu. Tavu darbu nespēju atrast. Trīs dienas izmeklējos, izskraidījos, muļķe tapdama, nekur un nekur. Bet iesim pie vecās Zemes mātes, kas tagad jau septiņus mēnešus guļ nomirusi, bučo viņai ceļus, tad tā atdzīvosies un tavu darbu pateiks.”

Labi. Nogāja pie Zemes mātes. Sulainis nobučoja Zemes mātei ceļus. Bet Zemes māte kļuva dusmīga, ka neļaujot gulēt. Tad sulainis nobučoja otrreiz Zemes mātei ceļus. Nu vecā aprima, sasauca visus putnus kopā un vaicāja sulainim: „Ko gribēji?”

„Gribēju runāt, kas tā par lietu: Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko!”

„Nu, putni mani,” Zemes māte iesaucās, „vai jūs nezināt, kur tāda lieta atrodama?”

Putni atteica: „Nezinām vis!”

Tad Zemes māte sasauca visus zvērus un vaicāja tiem, vai nezinot tādu lietu: Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko!

Zvēri atbildēja: „Nezinām vis!”

Tad Zemes māte sasauca visus ložņātājus, visus zemes tekātājus un vaicāja tiem, vai nezinot tādu lietu: Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko!

Ložņātāji un tekātāji atbild:  „Nezinām vis!”

„Nu diezin, vai maz visi esat sanākuši?” Zemes māte ievaicājās.

„Neesam visi, āre, klibā varde palika pakaļ.”

Atlec klibā varde, Zemes māte dusmojas: „Kam tik vēlu?”

„Jā, cienīgā ķēniņiene, sagulēju septiņus mēnešus slima, drusku vājums kājas māc.”

„Nu, labi labi! Bet vai nezini šo cilvēku aizvest pie Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko!”

„Kā nu nezināšu? Zinu gan.”

„Tad aizved!”

Un varde tūdaļ lēca pa priekšu, sulainis gāja pakaļ. Beidzot abi nokļuva pie mazas mājiņas bez logiem. Varde pārlēca slieksnim, sulainis iegāja līdz. Bet istabas stūrī pie pakšķa bija slepens caurums; tur varde ielēca un pazuda, bet sulainis palika pie cauruma, domādams: „Vai te nu būs tas, ko meklēju? Varbūt gan, raudzīšu saukt.”

Viņš sauca: „Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko!, nāc šurp, ja te esi!”

Līdz to bija izteicis, tūdaļ sāka zemes apakšā spēlēt un dancot, tāds troksnis, jādomā, vai pērkons ducina vai kas. Sulainis vaicā tālāk.

„Atbildi man, vai esi tas, ko meklēju?”

Balss zemes apakšā atbild: „Esmu tas!”

„Nu, ja esi tas, pasaki man, pa kuru ceļu iespēšu vistaisnāk mājā pārkļūt? Gada laikā man bija jāatnāk un jāpārnāk.”

Balss atbild: „Ja mēs taisni ejam, tad gan laikā pārejam, bet, apkārt iedami, ātrāk nepāriesim par gadu. Tomēr taisni iet nebūs viegli, tur gulēs liela liela čūska uz ceļa, tā jau pa versti ar dzeloni cilvēkus pievelk un norij.”

„Bet saki, vai tad nekādā ziņā nebūtu iespējams čūsku ievaldīt?”

„Iespējams! Iespējams! Tā nu ir, ja māk, var gan. Iesoli čūskai visgardākos pasaules ēdienus un saki, ka, ēdienus baudot, vēl spēlēs un dancos, tad viņa tevi nerīs. Par ēdieniem, zināms, nebēdā, es viņus apgādāšu, kādus vien liksi. Bet, tiklīdz čūska ēdienus pabaudīs un vēl dzirdēs, ka spēlē un danco, viņa priekā nezinās, ko darīt. Tad esi gudrs un prasi čūskai, lai atdod par taviem ēdieniem, kurus baudot tik jauki spēlē un danco, to kastīti, kas viņai zem krūtīm. Čūska atdos, gan tu redzēsi, jo, kas jau priecīgs, tas arī devīgs – veca lieta.”

„Labi,” sulainis atsaka, „dosimies tad ceļā, kas tur būs, būs.”

Un abi aizgāja – sulainis pa priekšu, brīnumu balss nopakaļis. Gāja, gāja – uzreiz balss saka: „Nu vairs nav tālu, tūliņ raus tevi klāt!”

Un tā rāva arī. Pierauj, čūska jau atpleš rīkli un grib sulaini rīt, bet sulainis lūdzas: „Nerij, nerij negatavu kumosu – došu labāk savā vietā gardākos pasaules ēdienus izēsties, kurus baudot vēl jauki spēlēs un dancos.”

Čūska tūliņ apstājas, bet sulainis iesaucas: „Aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko!” Līdz to bija izteicis, te galdi apklājās un gardākie pasaules ēdieni kūpēt kūpēja; bet turpat vēl tik jauki spēlēja un tik jautri dancoja, ka tikās vien klausīties. Čūska, ik nu gardumus iebaudīja, ik tapa jautrāka. Sulainis prātoja: „Nu ir laiks!” Un tā tūliņ iesāka runāt, vai nevarot tā gardos ēdienus arvien paturēt un tai vietā atdot mazo zelta kastīti, kas tur zem krūtīm spīguļo?

„Jā, tūliņ,” čūska iesaucās, „kas tāda kastīte pret tik gardi baudāmiem ēdieniem!”

Labi. Sulainis paņēma kastīti un steidzās mājā. Bet ceļā tam iesitās prātā kastīti atvērt un paskatīties, kas gan tur iekšā. Atvēra – ak tu žēlīgais tētiņ! Sāka tikai karavīri no kastītes laukā nākt kā siseņi, kā dūmi – nemaz izskaitīt, nemaz pārredzēt. Īsā laikā liela liela lanka pilna, ka ne apgriezties.

„Ā!” sulainis domāja. „Nu esmu vīrā, pāriešu pie ķēniņa itin lepns.”

Pārgāja ar lielo karaspēku pie ķēniņa, sieva iztek noraudājusies pretim: „Vīriņ, vīriņ! Labi, ka laikā vēl pārradies, jo ķēniņš kā rūgta nāve man uzmācās, lai ejot pie viņa, tu esot miris; un burvis, tas negantnieks, viņu vēl uzkūda.”

To dzirdēdams, sulainis kļūst dusmīgs un uzsauc ķēniņam, kam viņš tā darījis.

Bet ķēniņš sasauca arī savu karaspēku un vaicāja burvim, ko būšot sulainim atteikt.

Burvis mācīja: „Atteic, ko tu gribi!”

Ķēniņš tā atteica sulainim, bet sulainis iesāka ar ķēniņu karot. Karoja ilgi, beidzot ķēniņš pats pirmais krita, tad krita burvis un ķēniņa karaspēks.

Nu sulainis palika ķēniņa vietā un dzīvoja ar sievu laimīgi.

 

GARĀ PUPA

 

            Kādā lauku sētā vienai mātei bija divas meitas: īstā meita un pameita. Savu īsto meitu māte ļoti izlutināja, bet pameitu spieda pie grūtiem darbiem. Reiz pameitai bija jālasa no pelniem pupas ārā. Viņa cauru dienu dzīvoja raudādama, kamēr tās no pelniem izdabūja, bet viena pupa tomēr bija aizmirsusies. Pa nakti šī pupa pelnos bija izaugusi līdz pašām debesīm. No rīta pameita bija pirmā kājās; viņa priecājās par garo pupu un uzlīda pa zariem debesīs. Augšā tā ieraudzīja mazu mājiņu ar pussakritušu istabiņu. Istabiņā bija slims vecītis. Tikko pameitu ieraudzījis, tas sirsnīgi lūdzās, lai izkurinot pirti.

            „Jā, jā, tētiņ, tik pasaki man, kur malka.”

            „Malkas te, meitiņ, tuvumā nav. Ej aiz kūtīm, tur atradīsi maitas kaulus, kurini ar tiem pašiem!”

            Bet pameita domāja: „Kā ar kauliem lai pirti kurina? Labāk tecēšu uz mežu pēc malkas un pārnesīšu to uz muguras mājā.”

            Drīz malka bija pārnesta, pirts izkurināta. Viņa iegāja pie vecīša, sacīdama: „Tētiņ, pirts nu gatava, bet kur ņemšu ūdeni?”

            „Tuvumā, meitiņ, ūdens nekur nav. Ej aiz kūtīm, iesmel vircu un ņem to par ūdeni!”

            Bet pameita domāja: „Kā ar vircu mazgāties? Labāk tecēšu uz mežu, uzmeklēšu avotiņu un pārnesīšu labāko ūdeni.”

            Kad ūdens bija sasildīts, tā iegāja pie vecīša, sacīdama: „Tētiņ, ūdens nu pasildīts, bet kur ņemšu pirts slotu?”

            „Tuvumā, meitiņ, pirts slotas nekur nedabūsi. Ej aiz kūtīm, tur dabūsi veca zirga asti.”

 Bet pameita domāja: „Kā ar zirga asti pērties? Labāk tecēšu uz mežu pēc bērza zariem.”

            Kad pirts slota bija apgādāta, tā iegāja pie vecīša, sacīdama: „Tētiņ, nu viss pagādāts, nāc uz pirti!”

            Bet vecītis sacīja: „Labprāt ietu, bet nevaru paiet. Ņem mani aiz kājām un velc uz pirti!”

            To dzirdēdama, pameita paņēma vecīti pār pleciem un aiznesa to nešus uz pirti. Kad vecītis bija balts, tad tā to aiznesa atkal tāpat atpakaļ gultiņā.

            „Klausies, meitiņ, tagad gribu par tavu labo sirsniņu aizmaksāt. Ej uz klēti un ņem no šķirstiņa zīda drāniņu; tik neņem no tā šķirsta, kur sarkanais kaķis virsū.”

            Pameita paņēma zīda drāniņu, nokāpa pa pupu zemē un paglabāja drāniņu savā klētī. Otrā dienā, uz klēti iedama, tā atrada, ka klēts bija pilna ar dārgām mantām.

            Nu pamāte bija gaisā par to, ka pameita bagātāka par īsto meitu. Beidzot tā sagudroja īsto meitu sūtīt arī pa pupu uz debesīm pēc mantām.

            Īstā meita uzlīda debesīs un atrada to pašu vecīti vecajā istabiņā. Vecītis lūdzās, lai izkurinot pirti.

            „Jā, jā, kurinātu gan, bet tev jau nav malkas.”

            „Tuvumā malkas nav. Ej aiz kūtīm, tur atradīsi maitas kaulus ko kurināt.”

            Īstā meita paņēma maitas kaulus un izkurināja pirti. Nu tā iegāja istabā ūdeni prasīt.

            „Tuvumā ūdens nav. Ej aiz kūtīm, tur atradīsi vircu.”

            Īstā meita iesmēla vircu un tad iegāja istabā pirts slotu prasīt.

            „Tuvumā pirts slotas nebūs. Ej aiz kūtīm, tur atradīsi veca zirga asti.”

            Īstā meita nolika zirga asti par pirts slotu un tad gāja vecīti uz pirti aicināt.

Bet vecītis sacīja: „Labprāt ietu, bet nevaru paiet. Ņem mani aiz kājām un velc uz pirti!”

Īstā meita paņēma vecīti aiz kājām un aizvilka to uz pirti. Kad vecītis nomazgājās, tad tā atkal paņēma to aiz kājām un atvilka gultā atpakaļ. Nu vecītis arī viņai sacīja, lai ejot uz klēti un paņemot no šķirstiņa zīda drāniņu; tikai lai neņemot to, kur sarkanais kaķis virsū guļot.

            Bet klētī īstā meita paņēma to drāniņu, kur kaķis virsū tupēja, jo tā bija daudz jaukāka par to otru.

            Tagad tā steidzās pa pupu zemē un nolika zīda drāniņu klētī.

            No rīta īstā meita pirmo reizi savā mūžā piecēlās agri jo agri un steidzās uz klēti dārgās mantas skatīties. Bet, līdzko klēts durvis atdarījās, te uguns versme izšāvās pretim un aprija visu ēku.

 

GALDAUT, KLĀJIES!

 

            Kādā saticīgā ģimenē bijuši trīs dēli: divi vecākie- saimniekdēli, viens Dievdotais. Kādu dienu vecākais dēls sācis vecākiem virsū plīties, lai laižot viņu pasaulē. Pilngadību sasniedzis ir, vecāki laiž: māte sarūpē ceļamaizi, ko ietin skaisti izrakstītā dvielī, apvelk dēlam mugurā smalki izšūtu kreklu un dod maisiņu ar sauju zemes- lai mājas neaizmirst. Tēvs dod trīs padomus: „Esi vērīgs! Ja sāc ko darīt izdari līdz galam! Par labi padarītu darbu būs laba alga!”. Nu vecākais dēls gājis, gājis, bet kā par nelaimi nevarējis nekur darba dabūt. Beidzot saticis vienu vīru un lūdzies, lai jau dodot kādu darbu. Vīrs atteicis: „Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta samaksāšu gada galā, tad nāc šurp.”

            Dēls bijis ar mieru. Kad gads bijis pagalam, tad vīrs iedevis dēlam galdautu par algu, sacīdams: „Uzcītīgi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! Šis galdauts vairāk vērts nekā nauda. Tev viņš tik jāizklāj un jāiesaucas: „Galdaut, klājies!”, tad tūlīt gadīsies tur virsū gardākie ēdieni, labākie dzērieni!”

            Dēls pateicies, sācis posties ceļā un, liekot somā maisiņu ar mātes doto sauju zemes, uznāca ilgas pēc mājām. Tā nu gājis uz māju. Bet pusceļā uznācis vakars; bijis jāiegriežas pie kāda saimnieka pārgulēt. Saimnieks uzņēmis gan, bet gribējis arī zināt, kas tas par galdautu.

            „Tas ir tāds galdauts, kam nevar teikt: „Galdaut, klājies!”,” dēls atbildējis un tad aizgājis gulēt.

            Bet, kamēr dēls gulējis, saimnieks paņēmis galdautu un uzsaucis: „Galdaut, klājies!” Tūlīt gadījušies gardākie ēdieni, labākie dzērieni. To redzēdams, saimnieks paņēmis dēla galdautu un nolicis citu – savu galdautu tai vietā. Otrā dienā dēls, nekā ļauna nedomādams, pārgājis mājā un stāstījis tēvam, lai tūlīt aicinot viesus, viņš būšot ar savu galdautu visus labi pacienāt. Viesi sanākuši. Nu dēls gribējis rādīt, ko viņa galdauts spēj; viņš uzsaucis: „Galdaut, klājies!” Bet nekā – galdauts neklājies un neklājies. Dēls gan sācis brīnīties, bet ko tas viss līdzēja? Viesi sākuši smieties, tēvs kļuvis dusmīgs, visa lielība bijusi vējā.

            Pēc laba laika otrs brālis plijies vecākiem virsū, lai to laižot pasaulē. Pilngadību sasniedzis ir, vecāki laiž: māte sarūpē ceļamaizi, ko ietin skaisti izrakstītā dvielī, apvelk dēlam mugurā smalki izšūtu kreklu un dod maisiņu ar sauju zemes- lai mājas neaizmirst. Tēvs dod trīs padomus: „Esi vērīgs! Ja sāc ko darīt izdari līdz galam! Par labi padarītu darbu būs laba alga!”. Šis nu gājis, gājis, bet arī nevarējis nekur darbu atrast. Beidzot saticis to pašu vīru un lūdzies, lai dod darbu. Vīrs atteicis: „Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta samaksāšu tev gada galā, tad nāc šurp.”

            Otrs dēls bijis ar mieru. Gada beigās vīrs iedevis otram dēlam aunu par algu, sacīdams: „Uzcītīgi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! Šis auns vairāk vērts nekā nauda. Tev tik jāuzsauc: „Auniņ, gremo!”, tad auns tūlīt atgremos dukātus.”

            Otrs dēls pateicies un sācis posties ceļam, te somā liekot mātes doto maisiņu ar sauju zemes, uznāca ilgas pēc mājām. Tā nu gājis uz māju. Bet pusceļā uznācis vakars; bijis jāiegriežas pie tā paša saimnieka pārgulēt, kur toreiz brālis gulējis. Saimnieks uzņēmis gan, bet gribējis arī zināt, kas tas par aunu.

            „Tas ir tāds auns, kam nevar teikt: „Auniņ, gremo!”,” otrs dēls atbildējis un tad aizgājis gulēt.

            Bet, kamēr šis gulējis, saimnieks paņēmis dēla aunu un nolicis citu – savu aunu tai vietā. No rīta otrs dēls pārgājis mājā un stāstījis tēvam, lai saaicinot viesus, viņa auns būšot visus bagātīgi apdāvināt. Viesi sanākuši. Nu otrs dēls tūliņ ņēmies rādīt, ko viņa auns spēj. Dēls uzsaucis: „Auniņ, gremo!” Bet nekā – auns negremojis un negremojis. Dēls nu gan brīnījies, bet tikpat viesi sākuši smieties, tēvs palicis dusmīgs, visa lielība vējā.

            Pēc laba laika atkal Dievdotais plijies vecākiem virsū, lai laižot pasaulē, bet tēvs teicis: „Tavi gudrie brāļi nekā neizdarīja, ko tad tu domā pasaulē izdarīt?”

            „Tēt, vai nu ko izdaru, neizdaru, bet laid mani!”

            Pilngadību sasniedzis ir, vecāki laiž: māte sarūpē ceļamaizi, ko ietin skaisti izrakstītā dvielī, apvelk dēlam mugurā smalki izšūtu kreklu un dod maisiņu ar sauju zemes- lai mājas neaizmirst. Tēvs dod trīs padomus: „Esi vērīgs! Ja sāc ko darīt izdari līdz galam! Par labi padarītu darbu būs laba alga!”. Dievdotais nu gājis, gājis, kamēr saticis to pašu vīru. Lai dodot darbu, - Dievdotais kaulējies. Vīrs atteicis: „Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta samaksāšu tev gada galā, tad nāc šurp.”

            Labi. Bijis mierā.

            Gada galā vīrs iedevis Dievdotajam rungu, sacīdams: „Uzcītīgi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! Šī runga vairāk vērta nekā nauda. Tev tik jāuzsauc: „Runga, sit!”, tad runga tūlīt mizos katru, kas tik iedomāsies pāri darīt.”

            Dievdotais pateicies un sācis posties ceļā, te somā liekot mātes doto sauju zemes sailgojies pēc mājām. Tā nu gājis uz māju. Bet pusceļā uznācis vakars; bijis jāiegriežas pie tā paša saimnieka pārgulēt, kur toreiz abi brāļi gulējuši. Saimnieks uzņēmis labprāt, bet gribējis zināt, kas tā par rungu.

            „Tā ir tāda runga, kurai nevar teikt: „Runga, sit!”,” Dievdotais atbildējis un nolicies gulēt.

            Bet, kamēr šis gulējis, saimnieks tīkojis pēc rungas. Viņš domājis: „Ja galdauts un auns tik derīgi, tad jau runga būs vēl derīgāka.”

            Un tūliņ paņēmis rungu, uzsaukdams: „Runga, sit!”

            Acumirklī runga paklausījusi, uzlēkusi saimniekam mugurā un devusi un devusi. Iesākumā nabadziņš gan kaunējies bļaut, bet, kad jau vispāri rādījušies zilumi, tad sācis bļaut nelabā balsī. Nu skrējis Dievdoto modināt, lai pestījot. Bet Dievdotais teicis: „Ja atdosi galdautu un aunu, ko brāļiem noņēmi, tad pestīšu.”

            „Atdošu, atdošu!”

            Labi. No rīta Dievdotais pārgājis ar galdautu, aunu un rungu mājā un teicis tēvam, lai saaicinot viesus. Tēvs domājis: „Laikam atkal rādīs kādas blēņas, bet, ja nu tā grib, saaicināšu ar.”

            Viesi sanākuši. Bet Dievdotais nerādījis vis blēņas. Kā uzsaucis: „Galdaut, klājies!”, tā arī bijuši ēdieni, dzērieni visulabākie. Visi ņēmušies mieloties. Pēc maltītes Dievdotais vēl iestiepis aunu, licis tam gremot dukātus un apdāvinājis visus bagātīgi.

            Nu vecāki, sapratuši saimnieka viltību, novērtēja vecāko brāļu darba algas un bezgala priecājās par Dievdotā attapību.

 

ZELTA LAIVA

 

            Kādā kārtīgā, pieticīgā lauku sētā dzīvoja vīrs ar sievu un viņiem bija trīs dēli: divi saimniekdēli, viens Dievdotais. Turienes ķēniņš bija izsludinājis, kas pie viņa meitas var atbraukt ar tādu zelta laivu, kas iet pa zemes un ūdens virsu, tas to dabūs par sievu.

            Mūsu trīs brāļi arī norunājuši zelta laivas taisīt. Labi. Saimniekdēli nu taisījuši savas laivas kopā, vienā vietā strādādami, bet Dievdoto atstūmuši, lai paiet sāņus kaut kur citur darboties, jo tikpat nekas prātīgs tur neizjukšot. Jā, jā, - Dievdotais gājis arī.

            Tad pie saimniekdēliem brāļiem – tas bijis vai otrā, vai trešā dienā – pieradies vecs vīriņš un lūdzies, lai dodot viņam ko ēst – dikti esot izsalcis.

            Tie atteikuši: „Kur mēs ņemsim tev ko dot, diez, vai pašiem vēl pietiks?”

            Nu vīriņš nogājis pie Dievdotā un lūdzis tam ēst. Dievdotais teicis, ka maz viņam gan esot, bet, cik esot, tik došot.

            Viņi abi paēduši. Tad vecītis teicis: „Iesim nu pagulēt!”

            Dievdotais atsacījis: „Ko nu gulēsim? Jātaisa zelta laiva. Būs jābrauc pie ķēniņa meitas, un laiva vēl nebūs gatava.”

            Bet vecītis pierunājis šo: „Iesim tikai gulēt, kad piecelsimies, laiva būs gatava.”

            Labi. Gulējuši arī. Izgulējušies – tiklīdz pamodušies – laiva laistījusies vien pretim.

            Vecītis tad iesēdinājis Dievdoto zelta laivā, palaidis, lai iet pa sausu zemi, pa ūdeni, un teicis, ka braukdams viņš iemantošot trīs sulaiņus.

            Braucis, braucis zelta laivā, ieraudzījis vienu vīru: tas bijis zvaigžņu skaitītājs. Viņš varējis izskaitīt, lai būtu zvaigznes, cik būdamas. To paņēmis līdz un braucis atkal. Piebraucis, ieraudzījis deviņu ezeru dzērēju. Viņš varējis deviņi ezerus uzreiz izdzert. Paņēmis to līdz un braucis atkal. Pabraucis, ieraudzījis ledus grauzēju. Paņēmis to arī līdz un aizbraucis ķēniņa pilī. Te nu esot zelta laiva, kas pa zemes, pa ūdens virsu iet – lai dodot solīto ķēniņa meitu.

            Ķēniņš par laivu gan izpriecājies, bet meitu negribējis vairs dot. Ja izskaitīšot viņam adatas, tad gan domājot atdot. Un viņš ievedis Dievdoto vienā kambarī, tur bijušas dikti pulka kniepadatu, un licis, lai tās izskaita.

            Dievdotais teicis: viņš izskaitīšot gan, lai tikai ļaujot viņam vienu sulaini ņemt līdz. Ķēniņš ļāvis arī. Nu pasaucis zvaigžņu skaitītāju. Tas ienācis kambarī, teicis: „Iesim tikai gulēt, es jau zinu, cik tur ir!”

            Labi – gulējuši. Otrā rītā ienācis ķēniņš, prasījis: „Nu, cik tur ir?”

            Tik un tik – pateicis, un nu ķēniņam meita bija jāatdod. Bet viņš tomēr vēl neatdevis, licis Dievdotam, lai izdzerot deviņi mucas vīna, tad došot.

            Dievdotais sacījis: viņš izdzeršot gan, lai tikai ļaujot vienu sulaini ņemt līdz. Ķēniņš ļāvis arī. Nu pasaucis deviņu ezeru dzērēju, un tas tikai ņēmies dzerdams; Dievdotais atkal gulējis pa to laiku. Atmodies, saucis, lai viņam arī drusku padodot nodzerties, bet dzērējs teicis, ka vairs neesot.

            No rīta ķēniņš iegājis un pieklauvējis visām mucām – patiešām: visas bijušas tukšas, bet meitu tomēr vēl neatdevis, teicis, ka izkurināšot krāsni, un, ja viņš, Dievdotais, tai krāsnī nākošu nakti varēšot izgulēties, tad meitu dabūšot. Tā krāsns pa deviņi asi jau cilvēku vilkusi iekšā.

            Dievdotais atteicis: viņš izgulēšot gan, lai tikai ļaujot vienu sulaini ņemt līdz. Ķēniņš ļāvis. Nu pasaucis ledus grauzēju. Abi gājuši pie krāsns, liesma jau pa deviņi asi sākusi šos vilkt iekšā. Tad ledus grauzējs iespļāvis vienreiz krāsnī, un nu jau varējuši labi tuvu pieiet. Pieejot klāt – vēl esot par karstu. Spļaujot vēl otrreiz. Nu ielienot iekšā, sākot gulēt, - vēl esot par karstu: spļāvis vēl trešo reizi, nu guļot līdz rītam, kā tikai patīkoties.

            No rīta ķēniņš atnākot raudzīt – jā – šie abi guļot sarāvušies. Bet ķēniņš vēl nedodot meitu. Ja viņš staģenē varot izgulēt, kur esot lācis, tad dabūšot meitu. Neko darīt, paņēmis kokles, un gājis staģenē iekšā koklēdams. Lācis, kokles padzirdējis, teicis, lai viņu arī iemācot koklēt. Dievdotais smējies: „Es tevi iemācītu gan, ja tik tu mani pasargātu no tiem, kas rīt durvis vērs vaļā!”

            Lācis tā ar mieru. Dievdotais nu māca lācim koklēt līdz miegs nāk virsū, lai Dievdotais droši guļot staģenes dubenā, viņš gulēšot priekšā un apsargāšot šo.

            Labi. Dievdotais apgūlies dubenā, un lācis apgūlies pie durvīm.

            No rīta ķēniņš domājis: „Nu vai Dievdotais izturējis būs!” un gājis raudzīt. Piegājis pie staģenes durvīm, pieklauvējis. Lācis apsaucis: „Kuš! Kungs guļ dubenā!”

            Nu ķēniņš saucot Dievdoto ārā un dodot savu meitu par sievu.

            Dievdotais ar jauno sievu, ar saviem trim sulaiņiem sēdies zelta laivā un nu braucis pa ūdeni uz mājām.

            Tad nu saturējuši tādas kāzas, kādas vēl nekad nav bijušas.

 

LAIMA IZPILDA TRĪS VĒLĒŠANĀS

 

            Laimas māte, pa pasauli staigādama, iegriezās vēlā ziemas vakarā kādās mājās sasildīties. Prom ejot, tā pasauca saimnieci, sacīdama: „Par to, ka mani sasildīji, vēlies trīs labas lietas!”

            „Ā! kaut tur krāsns augšā desa ceptu!” saimniece ātrumā ieteicās.

            Un acumirklī cepa arī, ka čurkstēja vien.

            Bet saimnieks pieskrēja klāt: „Ak tu vientiese! Kaut desas līkums tev labāk pie deguna pakārtos. Vai nevarēji vēlēties naudu, bagātību?”

            Bet acumirklī tas, ko saimnieks bija teicis, piepildījās, desas līkums tiešām karājās sievai pie deguna un nebija atņemams. Tagad vīrs sabijās un lūdza Laimas māti, lai atņemot līkumu sievai no deguna.

            Laimas māte atņēma un aiziedama sacīja tā: „Jūs neesat pirmie, kas vieglprātībā manas dāvanas izšķērduši. Trīs lietas jums devu, trīs saņēmāt – ar dievu!”

 

SLINKĀ SIEVA

 

            Kādiem bagātiem vecākiem auga viena vienīga meita, ļoti skaista un izlutināta. Bet pie visa skaistuma un bagātības to neviens negribējis precēt, jo tautās izpaudās valodas, ka tai esot kaite, ko sauc par „apstājiem”: kad meitai kas nenotiek pa prātam, tad tai tūdaļ jāatstāj viss darbs un jāiet gultā – jāguļ tamēr, kamēr viņas gribu piepilda un to pielabina. Reiz atnāca tai atkal precinieks – jauns, krietns saimnieks. Māte, meitas lutinātāja, savu acuraugu slavēdama, saka, ka žēl šķirties un grūti būšot bez viņas; bet tēvs, vientiesīgs goda vīrs, teic tautietim: „Ja tev patīk mana meita, tad ņem to, kā Laima lēmusi, bet, lai tu uz mani neturētu ļauna prāta, tad saku tev jau laikā, ka tai ir kaite, ko sauc par „apstājiem”.”

            Jauneklis, brītiņu domājis, teic: „Lai nu ir kā būdams, es to ņemšu gan: kurš cilvēks tad bez kādas vainas; man pašam, jebšu pareti, uznāk ļoti nelaba kaite.”

            „Kāda tad?”

            „Kad es neēdis dabūju padzert aukstu ūdeni, tad uz cēlienu topu traks.”

            Nu spriež abi šurp, turp un beidzot nospriež, ka meitai ar „apstājiem” un puišam ar „trakumu” jāprecas. Labi.

            Apprecas un iesāk dzīvot itin brangi – pilnā mierā un saticībā. Kādu mēnesi kopā nodzīvojuši, sievai reiz piepeši iegribas braukt pie mātes, bet vīrs saka, lai kādas pāris dienas paciešoties, tagad pavisam neesot vaļas, šodien jāarot, cik vien spējas. To sacījis, saimnieks pasauc kalpu, un abi arī tūdaļ aiziet art. Nu jaunai saimniecei „apstāji” klāt: tā ieguļas gultā un neliekas ne zinot, kas mājās notiek. Rokasmeita gan pienāk pie gultas un saka, ka būtu jau laiks pataisīt un aiznest arājiem brokastu, bet saimniece tik nošņācas gultā kā čūska, nesacīdama ne vārdiņa. Rokasmeitai metas bail – tā sprūk no istabas ārā.

            Ar, ar saimnieks ar kalpu, ar, ar un gaida pabrokastu, bet velti – neviens nenes. Te tikai saimniekam iešaujas prātā, ka sieva laikam guļ „apstājus”. Viņš teic puisim:

            „Arsim līdz brokasta laikam un tad iesim uz mājām, ja mājās nebūs ēdiens gatavs, tad dari, ko sacīšu; bet, kad grasīšos tevi kult, tad bēdz pagultē.”

            Labi. Izarušies, pārnākuši, redz: saimniece guļ gultā, no ēdiena nav ne smakas. Saimnieks saka puisim:

            „Esmu nokusis, bet ēst negribas, atnes man krūzi auksta ūdens nodzerties; atdusēšos, kamēr zirgi ēd.”

            Sievai, to dzirdot, gan noiet drebuļi pa kauliem, jo tai šaujas prātā vīra „trakuma” kaite; tā būtu labprāt piecēlusies, bet tad jau citā reizē vīrs vairs neticēs, ka tā slima. Nē, tā paliek gulu, jo kas tad vīram padosies.

            Saimnieks dzer kādu malku un jau sāk staigāt pa istabu, sāk svilpot un arī pa starpam runāt:

            „Man nav ko ēst – kādēļ? – vai tik tukšs esmu – ko? – vai slinkoju – ko? – vai vairs nav nekā ko izvārīt – ko? Puisi, dod man ūdens krūzi!”

            Saimnieks dzer atkal un, visu ūdeni izdzēris, nosviež krūzi zemē, ka gabali pa istabu šķīst. Tad sāk jo ātrāk staigāt pa istabu un jo skaļāk runāt:

            „Tu, puisi, nelieti, tu, man sieva guļ „apstājus”, un tu man nevīžo ēdiena izvārīt – tu, bendes maiss, es tevi mācīšu!” Te tas pakampj no vadža pātagu: „Es tevi, rata beņķi, mācīšu! Man sieva guļ „apstājus”, un tu man nevari ne ēdienu izvārīt – ko?” – un iet paceltu pātagu puišam virsū. Šis tik mudīgi vien lien zem gultas. Bet „trakais” saimnieks šauj pa gultu, ka sieva jau gandrīz piemirst visus „apstājus”. Bet „trakais” nebēdā ne nieka: viņš pienāk pie gultas, sakampj gulētāju, izrauj to plāna vidū un mizo, ko nagi nes, vienmēr runādams: „Man sieva guļ „apstājus”, un tu, sasodīts velna kalps, nevīžo man ne ēdienu izvārīt. Es tevi mācīšu!”

            Sieva gan kliedz, brēc, vaimanā, bet vīrs per to tamēr, kamēr tā lūgdamās sola pavisam izveseļoties no „apstāju” kaites. Tad tikai saimnieks palaida saimnieci vaļā, nometa pātagu pie zemes, nozvēlās arī pats istabas plānā un krākdams, raustīdamies aizmiga. Pa tam sieva steidzās kurt uguni un taisīt vīram vislabāko brokastu. Arī puisis izlīda no pagultes. Bet saimniece tam raudādama paklusām sacīja:

            „Kas tad tev bija par bēgšanu pašā pagultē, vai tad nevarēji labāk pa durvīm ārā mukt?”

            „Vai mīļā saimniece, es jau nezināju, ka viņš tik vareni traks!”

            „Viņš jau kļuva tāds no tava aukstā ūdens. Kādēļ tu to devi?”

            „Mēs jau abi bijām izslāpuši, un kādēļ tad tu, saimniec, to zinādama, man laidi dot saimniekam aukstu ūdeni dzert?”

            Patlaban arī saimnieks atmostas no sava „trakuma” miega. Galvu pacēlis, viņš raugās ap sevi un saka:

            „Vai, kā man sāp galva! Puisi, dod man ūdeni nodzerties!”

            Te sieviņa tam klāt: „Ak mīļais vīriņ, nedzer jele aukstu ūdeni! Še, dzer labāk siltu pieniņu; nāc pie galda. Tu jau šodien neesi vēl ne miltiņa ēdis!”

            Vīrs piecēlās, sēdās pie galda un, labu brokastu paturējis, mīļi pateicās sieviņai par brangu ēdienu.

            No tā brīža saimniecei nekad vairs neuznāca „apstāji”, un tā vienmēr rūpīgi kopa savu vīru, lai tas neēdis nekad vairs nedabūtu dzert aukstu ūdeni.

 

LĀČA PATEICĪBA

 

            Senos laikos, kad mūsu mežos mājojuši vilki un lāči, atgadījies tāds notikums. Kāds zemnieks reiz braucis ziemā uz mežu pēc malkas. Drīz viņš mežu arī sasniedzis un, nekā slikta nedomādams, braucis tik uz priekšu. Bet kas nu tad? Uzreiz tas izdzirdis tādu savādu troksni. Tomēr zemnieks nelicies zinis un braucis tik uz priekšu. Ko nu zemnieks ieraudzījis? Uz stigas malā sakrautās malkas stāvējis lācis un visapkārt tam vilku bars. Lācis ķēris no grēdas malkas pagales vienu pēc otras un sviedis ar tām vilkiem. Tā tas bijis apsitis daudzus vilkus, bet vilki neatlaidušies.

            Zemnieks, šo zvēru cīņu pamanījis, žigli vien griezis zirgu apkārt, lai brauktu prom uz mājām. Bet lācis jau bijis to pamanījis. Zibeņātri nolēcis no malkas grēdas un ielēcis viņa ragavās, atspiedis savu muguru pret zemnieku un braucis.

            Zemnieks aiz bailēm bijis gluži mēms. Viņš tik dzinis zirgu, ko spēj. Zirgs arī, briesmas juzdams, nav slinkojis, bet devis kājām vaļu. Vilki tikpat panākuši bēgļus un ķēruši jau aiz ragavām. Lācis nu pakampis ķepās cirvi un tik zvēlis vilkiem, ko māk. Nu bijusi arī mežmala klāt. Lācis vēl arvien atradies ragavās. Drīz bijusi zemnieka māja. Lācis beidzot izkāpis laukā un devies pār laukiem prom uz citu vietu.

            Tas nu tas. Bet reiz vasarā, kad šis notikums bijis jau piemirsts, šis pats lācis, kuru zemnieks no nāves izglābis, pa dienasvidu atstiepis prāvu bluķi ar bitēm. Suņi sākuši riet, un zemnieks, ārā izgājis, vēl pamanījis lāci, kurš nesteigdamies iegājis mežā. Tā lācis stiepis bluķus ar bitēm vairākus lāgus. Kuru bluķi atstiepis, apsēdies blakus un gaidījis iznākot savu izglābēju. Līdz viņš iznācis no istabas, arī lācis cēlies un gājis prom.

            Lūk, tā lācis pateicās savam izglābējam, apdāvinādams to ar bišu stropiem.

 

PUTNIŅŠ, PELE UN DESA

 

            Kādā mazā puskritušā būdiņā dzīvoja putniņš, pele un desa. Dzīvoja viņi mierā un saticībā, pie tam katram vajadzēja savu darbu padarīt. Putniņam ik rītus vajadzēja no meža malku nest, pelei – no akas ūdeni, bet desa bija mājās par saimnieci. Kad pienāca pusdienas laiks, tad putniņš pienesa malku, pele – ūdeni, bet desa ielēca pati grāpī, apgriezās trīs reizes riņķī, izlēca atkal laukā, un putra bija labu labā. I pavalgas diezgan, i pati palika dzīva. Tā tas gāja ilgu laiku.

            Te kādu rītu putniņš vairs negrib skriet uz mežu pēc malkas. Kālab vienam tāds grūts darbs esot jādara, labāk vajagot pārmīties ar darbiem. Citi bija arī ar mieru. Nosprieda, ka nu uz priekšu desai jāveļoties pēc malkas, pelei jāvārot putra un putniņam jānesot ūdens.

            Labi. No rīta agri desa jau sāk velties uz mežu pēc malkas, bet netika ne līdz mežam, kā suns pieskrēja un to apēda. Putniņš aizgāja uz aku pēc ūdens, bet iekrita ūdenī un noslīka.

            Pele, pa māju saimniekojot, arī gribēja darīt tāpat kā desa un, putrai vāroties, ielēca grāpī, bet nepaguva viņa vēl ne reizi apgriezties, kad iekliedzās un, no liela karstuma noslāpdama, nogrima. Tā vienā dienā visi būdiņas iedzīvotāji beidza savu dzīvi.

 

ZIEMELIS, VĒJŠ UN VIESULIS

 

            Ziemelim kādreiz bijuši divi dēli: viens miermīlīgs, bet otrs nikns. Miermīlīgam tēvs devis vārdu Vējš, bet niknam – Viesulis. Reiz tas abus iesaucis savā pilī, katram devis trīs zelta dukātus un teicis: „Še jums katram trīs zelta dukāti, ejiet pasaulē nopelnīt citus trīs dukātus. Kurš pirmais ieradīsies mājā ar nopelnītiem dukātiem, tam atdošu savu pili.”

            Abi brāļi kādu gabalu gājuši runādamies, tad krustceļā izšķīrušies. Pirmā dienā Vējš nolīdzis pie saimnieka labību no pelavām tīrīt. Pats saimnieks ar riešķi kratījis labību, bet Vējš visas pelavas aiznesis norādītā vietā. Tie izvētījuši labību, saimnieks par labu pakalpojumu Vējam iedevis zelta dukātu, tad šis devies tālāk meklēt citu saimnieku un darbu. Nu viņš nolīdzis pie meldera griezt dzirnavas. Vējš griezis dzirnavas veselu dienu, un melderis samalis visu maļamo. Vakarā melderis iedevis tam zelta dukātu, un šis nu devies tālāk meklēt jaunu saimnieku un darbu. Tas drīz vien saticis kuģinieku, kam jābrauc uz svešu zemi pēc mantām. Vējš it mierīgi aizdzinis kuģi uz norādītu vietu un atkal atdzinis mājā. Kuģinieks par to iedevis viņam zelta dukātu. Vējš nu pēc tēva noteikuma nopelnījis trīs zelta dukātus un steidzies uz māju.

            Otram brālim, Viesulim, klājies pavisam slikti. Pirmā dienā tas arī atradis saimnieku, kam jāvētī labība. Šis tūlīt pieteicies par palīgu, pieprasīdams zelta dukātu kā dienas algu. Labi. Saimnieks to arī apsolījis, un abi sākuši vētīt. Bet, tikko Viesulis pūtis, pie darba jumts tūlīt pacēlies gaisā un labība ar visām pelavām izklīdusi pa visu pasauli. Saimnieks, to redzēdams, apskaities un teicis: „Tu nestrādā pēc līguma. Samaksā man vienu zelta dukātu par padarīto skādi, tad vari iet, no kurienes nācis.” Nekā darīt. Viesulis iedevis zelta dukātu un aizgājis meklēt citu saimnieku. Otrā dienā tas saticis melderi, kam daudz jāmaļ. Šis nu apsolījies par zelta dukātu samalt visu labību. Bet te atkal nelaime. Tikko Viesulis sācis pūst, tūlīt nolūzuši dzirnavu spārni un jumts aizsviests pa gaisu gaisiem. Melderis, to redzot, apskaities un teicis: „Tu nestrādā pēc līguma. Samaksā man vienu zelta dukātu par padarīto skādi, tad vari iet, no kurienes nācis.” Nekā darīt. Viesulis atdevis zelta dukātu, tad gājis meklēt citu saimnieku un darbu. Trešā dienā tas saticis kuģinieku, kam jābrauc uz svešu zemi pēc mantām. Tie arī nolīguši par vienu zelta dukātu. Bet atkal nelaime. Tikko Viesulis sācis pūst, kuģis tūlīt krastā, un ar braukšanu nekas.

            Kuģinieks, to redzot, apskaities un teicis: „Tu nestrādā pēc līguma. Samaksā man vienu zelta dukātu par padarīto skādi, tad vari iet, no kurienes nācis.”

            Nekā darīt. Viesulis izņēmis pēdējo tēva doto dukātu un atdevis to kuģiniekam. Viesulim nekas cits neatlicis kā pavisam bez naudas steigties uz māju pie tēva.

            Vējš tēvam parādījis trīs nopelnītos dukātus, bet Viesulis nevarējis parādīt pat tēva dotos.

            Tēvs atdevis pili Vējam, teicot: „Prātīgais arvien vairo labumu.” Bet Viesuli aiztriecis pasaulē, teicot: „Kas nav prātīgs, tas viegli izkaisa to, kas viņam jau ir.”

            Viesulis vēl tagad klejojot pa pasali bez pajumta.

 

DIVI BRĀĻI UN ZELTA PUTNS

 

            Reiz bijuši divi brāļi: viens pārticis, mantkārīgs, otrs nabadziņš, bet goda dvēsele. Tas mantkārīgais bija iedomājies, ka viņš daudz gudrāks par savu brāli, un tādēļ nabadziņu par vientiesi vien saukāja. Nabaga brālim bija divi zēni, bet bagātajam nebija neviena bērna.

            Reiz nabaga brālis aiziet medībās un apceļ zelta putnu. Viņam žēl tādu šaut – putns aizlaižas. Bet brālis ievēro, ka necik tālu putnam eglē ligzda. Mednieks sagudro putnu dzīvu noķert. Tūliņ pārskrien pēc tīkliņa, uzkāpj labi klusu eglē un pārsviež tīkliņu ligzdai pāri – putns rokā. Savos priekos nezina, ko darīt. Rāda visiem cilvēkiem svešo zelta putnu.

            Te atskries arī bagātais brālis brīnumus skatīties, bet tam tūliņ acis kā kaķim. Acumirklī izodis, kas putnam apakš viena spārna rakstīts: „Kas to ēd, tam katru nakti pagalvī zelta gabaliņš!” un apakš otra spārna: „Kas to ēd, tas tiek par ķēniņu!” Bagātais brālis nesaka ne vārdiņa, ko ieraudzījis, tik činkst kā rūgta nāve nabadziņam virsū: „Kur liksi tādu spoku, nabags būdams? Neesi vientiesis, pārdod man! Es esmu bagāts, man tas nekas, varu aizmaksāt. Bet tevi ļaudis izsmies, ka, spožumus turēdams, mirsti badu.”

            „Lai, lai, brāl, kas man no ļaudīm ko klausīties? Ko esmu ķēris, to paturēšu!”

            „Redz, kāds vientiesis, vai dosi putnu un ņemsi naudu?”

            „Nedošu vis. Tu nevari ar savu naudu manu putnu atsvērt.”

            „Es nevarēšu atsvērt! Cik sver tavs putns?”

            „Veselu podu!”

            „Labi – še pods zelta un dod putnu man!”

            Nabadzīgais, tik daudz zelta redzēdams, tīri saplok. Savu mūžu tik daudz nebija ne sapņojis, kur nu vēl piedzīvojis! Viņš apdomā: „Lai ņem!”

            Un no tās dienas iesākās nabadziņam laimīgs mūžs, sacēla jaunas ēkas, iegādāja labus lopus un iedzīvojās vienā gadā tikpat kā otrs brālis. Kur pods zelta par iesākumu, tur jau arī katram labumā ies.

            Bet neba tā bagātajam brālim! Tam otrā gadā ne nu vairs bija zelta, ne arī putna laimes. Un kā tas bija gadījies?

            Todien, kad bagātais ar zelta putnu bija pārskrējis mājā, tas paturēja noslēpumu pats pie sevis un neteica ne savai sievai, kādu laimi apcēlis. Naktī citi guļ, bet šim miegs ne prātā: prieka pilns plūc savu putnu pats, lai neviens nepamanītu, kas uz spārniem rakstīts. No rīta itin agri sievai putns jācep. Kamēr putnu cep, šis, visu nakti izmurgojis, iedomājās drusku nosnausties. Bet pa to laiku atnāk nabaga brāļa puikas kaut kādā vajadzībā pie saimnieces. Saimniece domā: „Kā tad nu laidīs rada bērnus bez cieņas projām?” pakampj tos pašus putna spārnus un iegrūž zēniem, lai ēd. Zēni noēd ar gardu muti un aiziet. Te piecelsies snaudējs un tūliņ pirmais vārds: „Kur putns?”

            „Te, te, vīriņ, sen jau gatavs!”

            „Kur spārni?”

            „Atnāca tavi brāļa bērni, iedevu tiem!”

            „Ak tu trakā, ak tu nejēdzīgā!” šis lādas un matus plēš. Tā, nabadzīte, netiek ne gudra, ne muļķe, domā: „Saimnieks prātu izgulējis, jāpaciešas.” Bet saimnieks visā ārprātībā gudrs diezgan, tas, viltīgs izlikdamies, aizskrien pie nabaga brāļa, teikdams: „Man šodien malkā jābrauc; iedod man savus zēnus palīgā!”

            „Kādēļ ne? Ņem!”

            Bagātais aizbrauc ar zēniem mežā un sāk tik šos tramdīt. Zēni, redzēdami, ka labi nebūs, ņem kājas pa pleciem un nomūk biezumos. Gan meklē līdz vēlam vakaram – nekā. Pa nakti zēni grib mājās doties, bet apmaldās. Nabadziņi raud un maldās, raud un maldās dažas dienas, dažas naktis. Te vienu dienu, par laimi, iznācis kāds lielkungs, apbrīnojami smalks mednieks, tanī mežā medīt. Tas izdzird zēnus pie viena koka pusbadā.

            „Kādēļ raudat?”

            Ja, tā un tā, zēni izstāsta.

            „Vai negribat par smalkiem medniekiem izmācīties?”

            „Kālab ne?”

            „Nu tad nāciet pie manis; apsolu jums labas dienas.”

            Zēni pieceļas; bet lielkungs tagad ierauga tai vietā, kur viens zēns gulējis, zelta kaudzīti. Viņš izbrīnās, bet zēni nu izstāsta, ka vienam no viņiem katru nakti tāda zelta kaudzīte pagalvī.

            „Tas labi – pieglabā! Nākamās dienās tev pašam noderēs!”

            Zēni aiziet vecajam lielkungam līdz. Lielkungs izmāca abus par smalkiem medniekiem. Kad tik tālu jau ir, tad vienu dienu vecais sauc abus ārā, lai rāda, ko māk.    

            Abi iet mežā un pierāda savu varēšanu.

            „Jūs mākat! Tagad varat sākt uz savu roku medīt. Esmu pārliekām vecs – kam man vairs mežā blandīties? – Apgādājiet tagad mani ar medījumiem!”

            Vienu dienu abi zēni aiziet pirmo reizi uz ilgāku laiku medīt. Iet, iet – satiek zaķi vispirms. Šie tūliņ šaut, bet zaķis lūdzas: „Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem.”

            Šie ar mieru. Pa gabalu satiek lapsu, grib šaut, bet lapsa lūdzas: „Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem.”

            Šie ar mieru. Pa gabaliņu satiek vilku, grib šaut, bet vilks lūdzas: „Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem.”

            Šie ar mieru. Pa gabaliņu satiek lāci, grib šaut, bet lācis lūdzas: „Nešaujiet vis mani, es jums došu divus no saviem bērniem.”

            Labi. Šie nu paņem katrs vienu zaķēnu, lapsēnu, vilcēnu, lācēnu un ies viens uz vienu pusi, otrs uz otru pusi medībās. Bet, iekams to dara, vēl norunā tā: jāiedur priedē katram savs nazis: kurš ātrāk atpakaļ, - lai paskatās, kāds brāļa nazis. Ja spožs, tad medībās labi klājas, ja norūsējis, tad nelabi, tad otram jāsteidzas palīgā, cik ātri vien var.

            Tas, kam zelts pagalvī rodas, sašāva itin ātri, ka ne panest. Viņš griežas atpakaļ un ierauga, ka brāļa nazis vēl itin spožs.

            „Lai medī, lai, man diezgan, iešu jau uz mājām.”

            Pāriet ar saviem zvēriem mājā, vecais lielkungs nāk pretim ar savu meitu un rāda zelta pili, ko nupat cēlis, sacīdams: „Šo pili, kamēr nebiji mājā, uzcēlu no tava zelta, ko naktīs sakrāji. Tad biju nodomājis: kurš no jums abiem pirmais no medībām pārnāks, tam atdošu savu meitu par sievu; tu pārnāci pirmais, še ņem viņu un dzīvo savā pilī laimīgs.”

            Otrs brālis medībās bija apmaldījies ar saviem zvēriem. Ilgi samaldījās pa mežu krustim šķērsām; beidzot izmaldījās uz vienu svešu svešu pilsētu. Tai dienā pilsēta bija tērpusies bēdu uzvalkā. Mednieks brīnās par to, prasīdams: „Kas jums visiem uzgājis, kādēļ tādi nošļukuši un pavisam nolaidušies?”

            „Kas tu par svešinieku esi, nezinādams, kas šinīs dienās notiks!”

            „Kā lai zinu, nule pat ienācu.”

            „Nu tad klausies! Mūsu pilsētai jādod katru gadu viena cilvēka dzīvība pūķim tur kalnā par mielastu; šogad paša ķēniņa meitai kārta. Ķēniņš gan apsolījis savu meitu par sievu dot tam, kas apņemtos nabadzīti no pūķa izpestīt; bet kur gadīsies tāds, kam tik daudz spēka?”

            Mednieks to dzird un nesaka nekā. Tanī dienā, kur nu meitu vedīs, viņš klusītiņām ar saviem zvēriem aiziet uz pūķa kalnu un raudzīs paslēpties. Bet tai kalnā bijusi ala, kur pūķis daždien mitis. Citur nekur paslēpties – līdis tai pašā alā. Ielien pats pa priekšu, zvēri nopakaļus un ierauga brīnum pulka zelta. Līdis dziļāk – ierauga kādā dibens istabā divas mucas un virs mucām pūķa zobinu. Bet zobins tik smags, tik smags – ne pagalam cilāt. Sāks aplūkot mucas, un skat, kas par laimi! Uz vienas mucas stāv: „Kas no tās  mucas dzer, tam spēki deviņkārt pieņemas!”

            Paskatās tālāk, uz otras mucas stāv: „Kas no tās  mucas dzer, tam spēki deviņkārt pamazinās!”

            Ko nu gaidīt? Tā tūliņ klāt pie spēka mucas un tik dzer. Sadzeras pats, liek zvēriem arī tempt. Un nu viens par otru dzer, kamēr mucai dibins rēgojas. Bet nu arī visiem spēka vai cik. Pakustina zobinu – zobins kā spalva, sāks kabināt nost zobinu – zobins kā spalva. Un zvēri, tie tagad tādi, ka acis vien zvēro, gandrīz pašam bail paliek.

            Kamēr šie tur tā stiprinās – vadzi – sāks tik kalns nodrebēt. Mednieks tūliņ nojēdz, kas laukā, un tā, lielo zobinu paķēris, bridāc! ar visiem zvēriem laukā un taisni pūķim acīs. Pūķis spļauj briesmīgas ugunis, zvēriem visa spalva svilst no karstuma. Bet mednieks kā krauj ar smago zobinu – pūķim jau vienā vietā kažoks pušu. Negantnieks lobj alā pie spēka mucas uzņemt jaunus spēkus, bet, kad tu izčibējis! – muca tukša. Lobs atpakaļ no alas ārā, bet negantniekam tagad piekrāpās. Kā nāca ārā, tā mednieks, aiz alas ieejas stāvēdams, nemanot izgrūda lielo zobinu pūķim caur miesām un pienagloja pie sienas, zobina asmina gals iedūrās sienā, zobina spala gals bija medniekam rokā. Pūķis dauzījās kā traks, bet, jo vairāk dauzījās, jo zobina asmins vairāk graizīja pūķa miesas. Un zvēri, ko tad tie lai gaida? Lācis uzklupa uz muguras, vilks izplēsa sānus, lapsa dzīvoja gar asti, un zaķis atkal tik paskubināja, paskubināja. Nebija ilgi – pūķis pagalam.

            Un, līdzko labi pagalam, te ķēniņa meita nāk raudādama viena pati uz alu, jo viņas vedējs no bailēm paslēpies krūmos un nerādās ne uz to pusi.

            Mednieks iet nelaimīgajai pretim un izstāsta, ka nu pūķis pagalam, viņa glābta. Princese krīt glābējam ap kaklu, iedod savu gredzenu un apsolās nekad no viņa nešķirties. Glābējs uzmauc doto gredzenu uz savu pirkstu un apsolās rīt pie ķēniņa aiziet. Princese gan grib, lai viņš tūliņ nākot līdz, bet viņš atbild: „Tu labi redzi, cik asiņains izskatos, kā lai tāds ķēniņa priekšā rādos? Otrkārt, man drusku arī jāatpūšas, tāds cīniņš meklē kaulus.”  

            Labi. Mednieks uzkāpj pūķa kalnā atgulties un piesaka lācim viņu apsargāt. Bet lācis, arī izstrādājies, domā drusku nosnausties: lai paliekot vilks nomodā! Bet vilks arī domā drusku nosnausties: lai paliekot lapsa nomodā! Bet lapsa arī domā drusku nosnausties: lai paliekot zaķis nomodā! Bet zaķis ciešas, ciešas – nevar nociesties – aizmieg.

            Tomēr princese, to visu redzot, paliek pie sava glābēja un uzmana viņu miegu. Kad varoņi pamodušies, princese aizved pie dzidra avotiņa, kurā spirdzināties un nomazgāties.

            Visi priecīgi dodas uz princeses pili pie tēva un glābēji tiek slavēti visās malās. Pilsētā viss nopušķots, nomeijots, visur prieki- princese un pūķa kāvējs svin kāzas.

            Pēc kāzām ķēniņš pasludina savam znotam, ka citādi apdomājies: viņš esot vecs vīrs un tādēļ atdodot jau tagad valdību znotam.

            Tā pagāja ilgs laiks. Te vienu dienu jaunais ķēniņš atkal iedomājies medīt. Paņem savus zvērus un aiziet. Pašā meža vidū ieraudzīja baltu stirniņu. Grib gan tūliņ šaut, bet neizdodas. Un nu uz reizi paliek tik tumšs it kā naktī. Ķēniņš pabrīnās, tomēr nekā darīt, liek žagarus savilkt un uguni iekurt. Te uz reizi uguns gaismā viens pakustas augstā kokā. Paceļ acis, apskatās labi – svešs cilvēks ielicis krēslu koka zaros un sēž.

            „Kas tāds esi?” ķēniņš uzprasa.

            „Esmu nosalis, gaužām nosalis, kaut mani kāds sasildītu!”

            „Nāc zemē pie uguns!”

            „Man bail no taviem zvēriem; bet še, gaidi šo stibiņu, uzsit ar to saviem zvēriem, tad tie mani vairs neplēsīs.”

            Ķēniņš, nekā ļauna nedomādams, paņem stibiņu un uzsit saviem zvēriem, bet sitot stibiņas gals pieduras arī pašam kur nebūt, un tā acumirklī visi šie paliek par nedzīviem.

            Jaunā ķēniņiene gaida raudādama mājā, nevar sagaidīt.

            Bet ķēniņa brālis, lielkunga znots, tur zelta pilī atkal vienu dienu bija aizgājis nažus apskatīties. Aiziet pie koka – brāļa nazis norūsējis uz posta. Ko nu gaidīt? Paņem savus zvērus un steidzas meklēt. Meklē, meklē ilgu laiku pa mežu. Te vienu dienu ieraudzīs baltu stirniņu; bet nedabū nošaut. Tūliņ paliek tumšs. Nekā darīt, iekur uguni. Bet turpat pie ugunskura, augstā kokā viens, krēslā sēdēdams, sāk tik vaimanāt: „Man salst, man salst!”

            „Kāp zemē sasildīties!”

            „Man bail no taviem zvēriem, bet še tev šī stibiņa, uzsit ar to saviem zvēriem, tad kāpšu sasildīties.”

            „Nekā, kādēļ lai saviem zvēriem situ? Tie man mīļāki nekā tu tur kokā.”

            Bet, kad tā ar labu neklausa, vadzi, sēdētājs sāks rupjš palikt, lai nejokojoties, lai sitot ar labu, varot nelabi iziet.

            Bet lielkunga znots, to dzirdēdams, uzsauca lācim: „Hei! Velc to nabagu zemē!”

            Un tā lācis kokā pakaļ un nogāž zemē. Vilks, lapsa un zaķis sagaida šo kā brāli, un tas nebija ne apskatījies – sēdētājs noplēsts.

            Un tai pašā acumirklī turpat otrpus taka jaunais ķēniņš ar saviem zvēriem atkal atdzīvojies un nāk savu brāli apkampt par izglābiņu. Viens otram nu izstāsta savas regas un tad, zvērus glaudīdami, aiziet abi uz ķēniņa pili. Un tūliņ otrā dienā abi brāļi uztaisīja garu ceļu taisni caur mežu un no jaunā ķēniņa pils līdz jaunā lielkunga pilij. Pa šo ceļu abi brāļi viens otru apciemo vēl šobaltdien.

 

SPOŽAIS PUTNS

 

            Kādā ķēniņa dārzā esot bijis liels, balts akmens. Akmeņa galā šad un tad varēja redzēt spožu putnu saulē gorāmies. Bet, tikko kāds gāja pie akmeņa, putns tūlīt nozuda akmeņa apakšā.

            Kādreiz arī ķēniņa mazais dēlēns no tāluma ierauga spožo putnu, un nu šis plijas ķēniņam virsū, lai noķerot putnu viņam parādīt. Tēvs nu sasauc vismanīgākos medniekus, lai tie putnu noķertu. Mednieki izglūn dažu labu dienu, bet kā nevar, tā nevar sagūt putnu rokā.

            Te kādu dienu ir dikti jauks laiks, un spožais putns drusku piemidzis akmeņa galā. Nu mednieki tūlīt klusi klusi pielien uz pirkstu galiem pie akmeņa, aizbāž apakš akmeņa alas caurumu un tur lamatas gatavas pa grābienam. To pašu brīdi putns atmostas un nu spruks ārā no lamatām, bet šis vairs nekā nevar izsprukt. Tagad nu visi saskrej ērma putnu skatīties, bet, tavi brīnumi, tas nav vis putns, bet mazs mazs vīriņš, viscaur spožām sudraba, zelta un dimanta spalvām. Arī mati un bārda laistās tam skaidrā dimantā. Bet vīriņš nerunā neviena vārdiņa, lai vai sit nost.

            Ķēniņš liek uztaisīt lielu krātiņu un nu ieslēdz tur spožo vīriņu, lai dēls varētu parotāties. Ķēniņa dēlēns katru dienu nu dzīvojas pie vīriņa. Viņš iešauj roku gar krātiņa kokiem un glauda dimanta spalvas, brauka spožo bārdu. Vīrelim šis tā tīk, ka viņš smaida vien bērnam pretim.

            Te kādu dienu, kamēr citi dienvidū, spožais vīriņš sāk ķēniņa dēlēnu uzrunāt, lai viņš paklausa un izlaižot viņu brīvībā. Spožais vīriņš par to sola ķēniņa dēlēnu ņemt līdzi, kur tad varēšot skatīties visādus jaukumus.

            Ķēniņa dēlēns paklausa arī vīriņu, izlaiž vīriņu laukā. Spožais vīriņš nu tūlīt ved mazo pie baltā akmeņa, un tur tad abi nozūd.

            Šie nu nonāk zemes apakšā. Tur viss laistās dimantā, zeltā un sudrabā. Ēdieni tik gardi un saldeni, ka mēli vēlies aizrīt. Ķēniņa dēls še palika, kamēr izauga par skaitu jaunekli.

            Bet tad spožais vīriņš teica uz ķēniņa dēlu, ka nu šis esot izaudzis un dažādus labumus redzējis, lai nu uzsākot pats savu dzīvi, jo augšienē kādā apgabalā dzīvojot varens ķēniņš, un tam esot skaistākā meita visā pasaulē, bet pats ķēniņš esot dikti vecs, tāpēc ķēniņš sēdināšot savu meitu augstā krēslā, tērps dimanta dārgumos un pavēlēs tai vīru izraudzīties. To, kurš, krēslam riņķī jājot, iespēs ar aso zobena galu meitas pirkstam dimanta gredzenu nodabūt, tad iecels par ķēniņa pēcnācēju un salaulās ar smuko ķēniņa meitu.

            Spožais vīriņš nu pamāca ķēniņa dēlu, ja viņam izdotos jau pirmā dienā gredzenu nodabūt, lai tad to iesviežot meitai klēpī un jājot atpakaļ. Otrā dienā lai viņš darot tāpat. Tikai lai trešā dienā viņš ņemot gredzenu līdz, palaižot savu kumeļu vaļā, paslēpjot drēbes mežā un tad lai steidzoties savam nākamajam sievas tēvam slepus atkalpot par meitas audzinājumu.

            Tagad nu spožais vīriņš ietērpa ķēniņa dēlu dimanta drēbēs, piejoza spīdīgu zobenu, tad apsegloja sirmu kumeļu dimanta segliem un pavadīja viņu uz augšu.

            Pirmā dienā jāja pēc meitas šādi gan tādi, bet neviens no viņiem nejēdza gredzenu aizķert tik augstā krēslā. Bet, līdz parādās ķēniņa dēls savos dimantos, te uz reizi gredzens plikā zobena galā. Visi nu tūlīt atver mutes un brīnās, kas tas tāds esot? Bet dimanta jātnieks iemet gredzenu meitai klēpī un pazūd.

            Otrā dienā ķēniņa dēls dara tāpat.

            Trešā dienā ķēniņa dēls laiž atkal kā zibens ap augsto krēslu, noņem gredzenu un prom, gredzens nolaistās vien zobena galā. Visi nu atkal pabrīnās par tādu jātnieku un nevar saprast, kāpēc šis ar visu gredzenu aizjājis prom, ja viņš negribējis ķēniņa meitu precēt, tad nevajadzējis labāk nemaz jāt, jo varbūt cits būtu pie viņas pieticis.

            Te pret vakaru ienāk kāds svešinieks pie ķēniņa un lūdzas darbu. Ķēniņš ir ar mieru šim darbu dot un prasa, no kurienes viņš tāds esot? Bet darba prasītājs atteic ķēniņam, ka esot ceļa gājējs un gribot maizi pelnīt. Tā nu veselu gadu svešais ceļa gājējs pelnījies pie ķēniņa.

            Te otrā gadā ķēniņš iedomājas lielas dzīres darināt. Pērn ķēniņam neesot izdevies meitai brūtgānu atrast, tāpēc šogad jāraugot paaicināt dzīrēs visi apkārtējie ķēniņa dēli, varbūt, ka tad vainīgo atradīšot.

            Uz dzīrēm sanāca dikti daudz ķēniņu dēli, tīri kā gruži. Pašā vakarā dzīrēs ieradās vēl viens, ģērbies skaidrā dimantā un visiem svešs. Bet ķēniņa meitai dimantainais patīk vislabāk. Viņa tūlīt saķer dzeramo trauku un nu šo pacienā. Dimantainais dzer arī, bet nemanot viņš iesviež pērn novilkto gredzenu kausā un tad sniedz ķēniņa meitai atpakaļ. Šī, ieraudzījusi savu gredzenu kausa dubenā, tūlīt pazīst pērno jātnieku. Ķēniņš, labāk apskatījies, pazīst to par savu puisi. Nu sanāk itin visi viesi šim apkārt. Beidzot pienācis vēl vecs vecs ķēniņš ar savu ķēniņieni. Dimantainais skatās, skatās un pazīst, ka šis ir viņa tēvs un māte. Nu viņš abiem vecajiem apķeras ap kaklu. Vecie paliek tīri kā mēmi, bet dēls izstāta it visu, kur bijis, ko darījis. Vecie aiz prieka nezina, ko darīt. Arī ķēniņš ir neganti priecīgs, ka viņa meitai tāds smuks brūtgāns gadījies. Nu tūlīt ķēniņš liek taisīt otras dzīres, un dimanta ķēniņa dēlu salaulāja ar skaisto ķēniņa meitu.

 

EŽA KAŽOCIŅŠ

 

            Vienam tēvam un mātei nebij neviena bērna. Reiz tie abi, aiz galda sēdēdami, runāja: „Kaut jele dievs mums, mazākais, tādu bērniņu dotu kā ezīti!”

            Tos vārdus izteicot, mazs ezītis izlien no aizkrāsnes un saka: „Es esmu jūsu dēls!” Vecie pieņem ezīti un izaudzina.

            Kad ezītis bij pieaudzis, tad māte saka tā: „Ja mans dēls būtu lielāks, tad paganītu cūkas, bet tik maziņu cūkas nomīs, un ko tad?”

            „Ko bēdāties, gan jau izganīšu!”

            „Vai tad tev bail nebūs, dēliņ?”

            „Man no cūkām bail! Tā tīri kauna lieta! Dodiet tik šurp, gan jau izganīšu!”

            Labi. Ezītis nu aizdzen cūkas uz mežu un sagana trīs gadus, nemaz mājā nedzīdams. Cūku pulks pieaudzis pa tiem gadiem tik liels, ka ne izskaitīt nevar, tomēr ezītis tev nogana uz matu.

            Bet nu gadījās, ka tās zemes valdnieks bijis izgājis tai mežā medīt un tur apmaldījies. Viņš maldoties ierauga ezīša cūku pulku, bet pašu ganiņu neredz, jo ezītis ielīdis vāverīšu cērpā.

            „Vai te kāds gans arī pie tām cūkām?” valdnieks skaļi sauc.

            „Ače! te jau esmu!” ezītis cērpā atbild.

            „Kur tu esi?”

            „Vāverīšu cērpā esmu.”

            „Nāc šurpu pie manis, izrunāsimies!”

            „Kālab ne?” ezītis atbild un izlien laukā.

            „Kā tu tik mazs vari cūkas noganīt?”

            „Kā tu tāds liels vari apmaldīties?”

            „Izved mani ārā no šī meža.”

            „Kālab ne? Dod man savu meitu par sievu, tad tūlīt.”

            „To nu gan ne! Es tev, tādam mazam krupim, došu meitu!”

            „Kad ne, ne – meklē pats ceļu!”

            Valdnieks aizjāj. Bet, visu dienu izmaldījies, vakarā klāt atkal.

            „Kur tu esi? Vadzi, mazo ganiņ, nevaru vis ceļa atrast, nāc izved mani ārā.”

            „Kālab ne? Dod tik man savu meitu, tad tūlīt.”

            „Ej, ko tu muldi? To jau nevaru!”

            „Kad ne, ne – meklē pats ceļu!”

            Maldītājies apjāj, apjāj tādu riņķi; necik ilgi, klāt atkal.

            „Nu, kas ir? Izved mani laukā!”

            „Kālab ne? Dod tik man savu meitu, tad tūlīt.”

            „Ko ar tevi iesākt? Ņem vesels!”

            „Tad tu apsoli man savu meitu?”

            „Apsolu!”

            „Labi! Tagad jāj man pa šo teku pakaļ, bet steidzies, kamēr man cūkas nedabū izklīst.”

            Ezītis parāda valdniekam ceļu, nosaka, kurā dienā būšot uz kāzām braukt, un tad steidzas, ko tik vien māk, pie cūkām atpakaļ. Trīs dienas priekš kāzām ezītis pārdzen cūku pulku tēva sētā. Tēvs saņem rokas: visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas; griezies, kur gribi – visur rukst.

            Trešajā dienā agri agri ezītis uzvelk goda drēbes, pārvelk eža kažociņu tām pāri, aizjūdz divus melnus gaiļus tāšu karietei priekšā un tad laiž, ko māk, uz pili pie savas līgavas. Valdnieks nesagaida vis šo plikām rokām; tas pavēl karavīriem ar akmeņiem mest, lai tāšu kariete sašķīstu un gaiļus nosistu. Bet, kurš akmens nāk, tā gaiļi ķir! ķir! ķir! palec uz augšu – akmens pa apakšu cauri. Un tā nu vien, kamēr kariete apstājas pie pils durvīm un gaiļi abi nodzied: „Ķiķerikū! Mūsu valdnieka znots atbraucis!”

            Līgava iznāk pretim, ieceļ ezīti zīda priekšautā un ienes pilī. Abas jaunākās māsas smejas, zobojas. Bet vecākā tik atbild: „Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!”

            No rīta līgava atkal ieceļ ezīti savā priekšautā un aiznes uz baznīcu laulāties. Laulības gredzenu ezītim uzbāž uz ķepiņas, un pēc laulībām sieviņa ieņem savu vīriņu priekšautā, lai pārnestu atpakaļ uz pili. Citi gan smejas par jocīgo pāri, bet jaunā sieva tik atbild: „Lai, lai, kāds jau nu man novēlēts, ar tādu pietikšu!”

            Vakarā, gulēt iedams, ezītis novilcis savu eža kažociņu un nolicis kājgalī. Sieva, to redzēdama, domā: „Kam nu tādu ērkšķainu kažociņu glabāt. Pag, pag, lai tik vīriņš piemigs – kažociņu vajag sadedzināt!”

            Kā domājusi, tā padara. Bet kas nu notika? Līdzko kažociņš sadedzis – vīriņš uz nāvi slims. Šī nu raud un aizbildinās, ezītis turpretim, par sāpēm nebēdādams, vēl sievu mierina, sacīdams: „Sieviņ, mīļā, zinu jau, zinu, ka ļaunā nodomā to nedarīji, bet tev vajadzēja ar vīriņu aprunāties, iekams pie kāda darba ķēries. Redzi, nebūtu tu tagad kažociņu sadedzinājusi, tad pēc divām nedēļām būtu tā kā tā no viņa vaļā ticis bez kaut kādām sāpēm; tomēr, ja izcietīšu, tad tik tu redzēsi brīnumus: asaru vietā tu līksmosies.”

            Grūti ezītim gāja, tomēr cieta un izcieta. It īpaši beidzamo dienu slimība nejauki vārdzināja. Bet, līdzko saulīte uzlēkusi, tā ezītis no gultas ārā, nošņauc trīsreiz deguntiņu un acumirklī paliek par staltu ķēniņa dēlu. Sievastēvs no priekiem atdod valdību savam znotam. Jaunais valdnieks ataicina savus vecākus pie sevis un tad dzīvo ar savu jauno sieviņu laimīgi.

 

KĀ ĶĒNIŅA DĒLS PAMEITU APPRECĒJA

 

            Vienam ķēniņa dēlam gribējies precēties, bet nevarējis sagudrot, kādu lai prec. Gājis pie mātes pēc padoma. Māte teikusi: „Brauc pa visu valsti un lūko tādu atrast, kas tev kautrējas acīs skatīties.”

            Labi. Otrā dienā braucis gar ciemu, kur īstā meita un pameita linus plūca. Pašulaik īstā meita bārenīti bārusi. Bet, tiklīdz ieraudzījusi lepno ķēniņa dēlu, tūliņ smaidījusi kā saule un skatījusies acīs, kur šis brauc. Pameita turpretim plūkusi savus linus, ne acis nepaceldama uz augšu. Nu ķēniņa dēls iegājis pie saimnieces, teikdams: „Pasauc meitu, kas, linus plūcot, apkārt neskatās, es precēšu viņu.”

            Bet saimniece pasaukusi īsto meitu. Ķēniņa dēlam licies, ka saimniece viņu māna, tādēļ braucis atpakaļ pie mātes padomu prasīt. Māte teikusi: „Aizbrauc precībās un sūti abas meitas Daugavas malā: tur būs bērza celmā zelta cirvītis iecirsts, kas cirvīti pārnesīs, tā būs īstā.”

            Labi. Sūtījis cirvītim pakaļ. Papriekšu gājusi īstā meita, atradusi Daugavas malā bērza celmu un gribējusi cirvīti ņemt, bet cirvītis, kā kampusi, pacēlies gaisā un nedevies rokā. Īstā meita izmocījusies ilgu laiku un tad sākusi cirvīti lādēt: „Neģēlis, kaut sapuvis! Šis rokā nedosies!”

            Bet nu cirvis vēl augstāk pacēlies. Īstā meita pārnākusi bešā. Nu gājusi pameita. Tai arī cirvītis lēcis gaisā, bet viņa lūgusies: „Cirvīt, cirvīt, ko nu lec, ko skumdini mani! Nelec nelec, cirvīti labais!”

            Cirvītis ļāvies pielūgties, iecirties celmā un padevies pameitai.

            Bet saimniece aiz vārtiem skatījusies nelabām acīm, ka pameita cirvīti mājā nesusi. Skaudībā nelaidusi nemaz pameitu istabā, tūlīt likusi dzirai ūdeni sanest. Pameita steigusies tūlīt ūdeni nest, bet smeļot zelta cirvītis iešļucis akā. Nu saimniece sūdzējusi ķēniņa dēlam, kāda nepraša pameita esot, tīši mētājot zelta dārgumus pa aku.

             Ķēniņa dēlam licies, ka saimniece viņu māna, tādēļ braucis trešo reizi pie mātes padomu lūgt. Māte pamācījusi: „Aizbrauc precībās un sūti abas meitas uz jūrmalu. Tur būs zelta ozols dimanta zīlēm. Kas zīles pārnesīs, to preci.”

            Labi. Sūtījis uz jūrmalu pie ozola, lai pārnes dimanta zīles. Īstā meita pirmā aizgājusi zīles raut. Bet, tik šī raut, tā ozols palidinās gaisā. Sākusi lādēt: „Neģēlis, kaut sapuvis! Šis man rokā nedosies!”

            Bet zelta ozols tagad vēl augstāk pacēlies. Īstā meita pārnākusi bez zīlēm.

            Nu gājusi pameita. Tai arī ozols pacēlies gaisā, bet viņa mācējusi lūgties: „Ozolīti, ozolīti, ko lidinies gaisā, ko skumdini mani, atdod, atdod zīles man!”

            Ozols bija pielūdzams, atdevis zīles. Pameita nākusi mājā.

            Izcēlis ķēniņa dēls dimanta nesēju rokās un pārvedis uz savu pili. Un tā viņi dzīvo vēl šo baltu dienu.

 

PATEICĪGIE DZĪVNIEKI

 

            Dzīvoja reiz saimnieks un kalps. Kalps jau bija kādus desmit gadus saimniekam uzticīgi kalpojis, bet vēl ne graša algas nebija dabūjis.

Kalps par to saimnieku apsūdzēja pie tiesas, bet, kad šī abus prāvniekus nevarēja samierināt, lieta gāja arvien tālāk, līdz beidzot nonāca pie paša ķēniņa. Tas noteica dienu, kad abiem bija jānāk priekšā.

Noteiktā dienā no rīta abi devās ceļā uz galveno pilsētu. Kādu gabalu pagājušiem, kalps ieraudzīja uz ceļa skudru. Jau viņš gribēja to samīt, bet šī lūdza: „Esi tik labs un nesamin mani; es tev par to būšu gauži pateicīga!”

Kalps novērsās un gāja tālāk. Kādas verstis tālāk viņš ieraudzīja biti, kas, ūdenī iekritusi, taisījās jau grimt un lūdza garāmgājējus, lai to izvelkot no ūdens.

Saimnieks uz to nemaz nepaskatījās, bet kalps piegāja un bitīti izglāba. Bite, par to gauži pateikdamās, apsolījās vajadzības brīdī būt palīdzīga.

Pienāca pusdienas laiks. Saimnieks apsēdās ceļmalā un sāka turēt pusdienas maltīti. Kalpam gan arī gribējās ēst, bet tam nekā nebija ko ēst. Te viņš ieraudzīja balodi kokā tupam. Koku paņēmis, viņš gribēja to nosist, bet šis to gauži lūdza, lai nesitot. Kalps arī paklausīja, un, kad saimnieks bija paēdis, abi gāja tālāk, līdz nonāca pie ķēniņa.

Ķēniņš tos tūliņ sauca priekšā un lika viņiem savas sūdzības izteikt. Bet saimnieks, redzēdams, ka lieta sāka griezties kalpam par labu, to slepeni apmeloja, ka viņš esot lielījies viens pats īsā laikā nokult ķēniņa riju.

Ķēniņš, šiem meliem ticēdams, lika kalpu ievest rijā, kas bija pilna labības, un durvis aizslēgt, lai nu kuļot.

Kalps, nezinādams, ko darīt, bija gluži noskumis. Te uzreiz tam pietecēja tā pati skudra, ko viņš bija apžēlojis, un prasīja, kālab viņš tik bēdīgs esot. Kalps atbildēja: „Kā man nebūs bēdīgam būt? Ķēniņš man pavēlēja, lai viens pats šo riju nokuļot, ja ne, tad man slikti klāšoties.”

„Nebaidies neko,” skudra atbildēja, „es tev palīdzēšu. Liecies tik mierīgi gulēt, būs viss labi!”

Kalps paklausīja un drīz aizmiga. Kamēr viņš gulēja, rijā sapulcējās liels pulks skudru, kas labību pa graudiņiem vien izlasīja un sabēra maisos; salmus un pelavas sanesa gubenī. Kad kalps, labi izgulējies, atmodās, viss jau bija padarīts.

Ķēniņam par to lielu lielais brīnums. Bet saimnieks atkal apmeloja kalpu pie ķēniņa , teikdams, ka viņš esot lielījies pār tuvumā esošo upi vaska tiltu uzcelt, ka pats ķēniņš varēšot pāri braukt.

Ķēniņš nu kalpam cieti noteica, ja līdz pusdienai tilts nebūšot gatavs, tad likšot tam galvu nocirst.

Kalps aizgāja noskumis uz upmalu, nezinādams, ko darīt, ko ne. Te atskrēja tā pati bite, ko viņš no ūdens bija izvilcis, un prasīja, kādēļ viņš tik noskumis esot. „Kā man nebūs noskumt?” kalps atbildēja. „Ķēniņš man cieti pavēlēja, lai līdz pusdienai pār šo upi uzceļot vaska tiltu, ja ne, tad galva pagalam.”

Bite tam atbildēja: „Nebēdā nekā! Liecies mierīgi gulēt, iekams atmodīsies, tilts būs gatavs.”

Kalps paklausīja un apgūlās, bet miegs tam nemaz nenāca, jo nežēlīgi gribējās ēst. Te atskrēja balodis un prasīja, kas viņam kaišot. Tad kalps izstāstīja, ka bads viņu mokot. Balodis tam teica, lai drusciņ uzgaidot, aizskrēja un par mazu brīdi atnesa visādus gardus ēdienus un dzērienus.

Kalps nu ēda, dzēra un, labi atspirdzinājies, likās zemē un cieti aizmiga. Kad viņš atkal uzmodās, tilts jau sen bija gatavs.

Nu arī ķēniņš atnāca un, par skaisto tiltu brīnum priecādamies, uzslavēja kalpa izveicību un mākslu. Viņš to lika bagāti apdāvināt, bet saimniekam piesprieda izmaksāt kalpam algu un kungam vēl krietnu pērienu.

 

TRĪS LABAS LIETAS

 

            Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais, jaunākais, Dievdotais. Turpat pie tēva mājām bija plata upe, un dēliem pa kārtai vien bija jāiet ļaudis upei pāri celt. Reiz vecākajam brālim piestājas svešs vīrs, sacīdams: „Pārcel mani arī pār upi!”

            Labi. Otrā malā vīrs prasa: „Ko vēlies par šo darbu: sieku zelta vai trīs labas lietas?”

            Zeltu viņš gribētu.

            „Jā, jā!” vīrs iedod zeltu un pazūd. Otrā naktī viduvējam brālim tāpat. Trešo nakti jābūt Dievdotajam par pārcēlāju.

            Pienāk tas pats vīrs: „Cel mani pāri!”

            Labi. Otrā malā vīrs prasa: „Ko vēlies par šo darbu: sieku zelta vai trīs labas lietas?”

            „Ē! Ko niekus! Ņemšu derīgas lietas – zini, kas tev ir.”

            „Re, re, tu biji gudrāks par tiem diviem, tā runādams. Še, te būs zirga sars. Ja tev kādreiz ievajagas par zirgu būt, ieņem tikai sara galu mutē, sacīdams: „Zirgs gribu būt un nekas cits!” tūdaļ tiksi par zirgu; bet par cilvēku atpakaļ vari tikt tā: ieņem saru mutē, sacīdams: „Par cilvēku gribu būt un nekas cits!” Tad še arī baloža spalva. Ja ievajadzētos par balodi būt, ieņem baloža spalvu mutē un iesakies: „Par balodi gribu būt un nekas cits!” tūdaļ pārvērtīsies par balodi; par cilvēku atpakaļ vari tikt tā: ieņem baloža spalvu mutē un saki: „Par cilvēku gribu būt un nekas cits!” Tad še arī zivju zvīņa. Ja ievajadzētos par zivi būt, ieņem mutē zvīņu sacīdams: „Par zivi gribu būt un nekas cits!” tūdaļ pārvērtīsies par zivi; par cilvēku atpakaļ tikt vari tā: ieņem zvīņu mutē un saki: „Par cilvēku gribu būt un nekas cits!” – tūdaļ tiksi.”

            Un svešais, to teicis, pazuda kā ūdenī. Bet Dievdotais tūliņ tiek par zivi, pārpeld upei un prom pasaulē. Iet, iet – gadās liels, liels, tumšs mežs, ka ne domāt cauri tikt. Tomēr kas Dievdotam bēdas? Pārvēršas par balodi un švīkt! Meža galiem pāri, kamēr klajums redzams. Bet tas arī bija klajums: nemaz noblenzt, kur otra mala. Nu Dievdotais tiek par zirgu un viens divi! Pāraulekšo klajumam, kur otrā malā ķēniņa pils. Nu, ko darīs? Ies pilī kalpot. Labi – salīgst. Bet drīz pēc tam ķēniņš apciemo otru ķēniņu un Dievdoto paņem par sulaini līdz. Šim otram ķēniņam bija tik daiļa meita kā saule un tik žirgta kā avota ūdens. Vai akls! – Dievdotais, tādu ieraudzījis, nezina vairs, kur dēties, cik patīk; bet kas dos ķēniņa meitu nabagam? Tā paliek. Te vienu dienu atnāk Dievdotā ķēniņam nelāga ziņa: tas un tas ienaidnieks postot viņa zemi – lai steidzoties. Ķēniņš tīri nobāl, tūliņ kājas pār pleciem un prom uz mājām – vēl glābt, kas glābjams. Bet otrs ķēniņš saka: „Ko skriesi viens – diezin, kā tur ir. Iešu līdz nedienās palīdzēt.”

            Pārsteidz mājā: vai traks! – ne iedomāties tādam ienaidniekam jel uz to pusi rādīties. Ko nu? Te svešais ķēniņš atminēsies: „Skāde! Būtu mans lielais zobens pie rokas, es sašķaidītu viens pats neģēļa karaspēku, bet kā atdabūsi ātrumā – ceļš tāls. Tomēr, ja kāds līdz rītam zobenu gādātu, tam tiešām savu meitu neliegtu.”

            Dievdotais, to padzirdējis, augšlēkām zobenam pakaļ. Un nu, drīz par zirgu, drīz par balodi, drīz ūdeņu vietās par zivi, steidz, ko māk. Bija arī viens pašāviens tikai – jau turp. Nu ietek aizelsies pie ķēniņa meitas: lai dodot tēva lielo zobenu, tur un tur rītdien vajagot!

            „Jau rītdien?” meita brīnās, „tad jau tu laikā neaiznesīsi – ceļš tāls.”

            „Niekus neklausos! Vai tu maz zini, kā es nesīšu? Skriešu par zirgu, laidīšos par balodi, peldēšu par zivi; galvoju: vēl šovakar būšu klāt.”

            Šī to netic: kā, cilvēks būdams, varot par zirgu, par balodi, par zivi aizskriet?

            „Nu tad skaties! Laika gan maz, bet ko darīsi ar tiepoņām?” Dievdotais iesaucas un pārvēršas par zirgu. Bet zirgs lūdzas: ”Meitiņ mīļā, izrauj man krēpēs trīs sarus un pieglabā labi!”

            Šī izrauj. Ne ilgi – zirgs kļūst par Dievdoto, Dievdotais par balodi. Balodis lūdzas: ”Meitiņ mīļā, izrauj man spārnā trīs spalvas un pieglabā!”

            Šī izrauj. Ne ilgi – balodis paliek par Dievdoto, Dievdotais par zivi. Zivs lūdzas: ”Meitiņ mīļā, atlupini man astē trīs zvīņas un pieglabā!”

            Šī atlupina. Nu Dievdotais ātri kļūst par cilvēku un grib ar zobenu aizsteigties, šī nelaiž, sacīdama: „Kas tik daudz prot, tam vajag īpašam cilvēkam būt; sen tādu vēlos sev par vīru – nu vienreiz sastapu.”

            „Labi!” Dievdotais atteic, „es atkal sen tīkoju tik daiļu līgavu, nu reiz ieguvu.”

            Īsumā abi vēl norunāja par kāzām un tad izšķīrās. Viens divi! Dievdotais gan par zirgu pāraulekšoja klajumam, gan par balodi pārlaidās mežiem, gan par zivi pārpeldēja ūdeņiem, un nav vēl ne labi novakars – jau lielais zobens pils pagalmā. Bet tai brīdī tikai pavārs mājā, citi aizgājuši robežas sargāt. Šis pavārs – labs viltnieks, kāds jāpameklē – saka izlikdamies: „Tu pārnesi gan zobenu, bet kas tik smagu cilās? Es gan laikam ne maksts nepaceltu, cik man tā spēka.”

            „Paraugi, kas zina!” Dievdotais pasmejas. Bet pavārs, neģēlis, zobenu ņemdams, uzbrūk Dievdotam – ievaino, sasien, tad knapi dzīvu aiznes krūmos un galā aizsteidzas pie ķēniņa, melodams: viņš esot pārnesis zobenu! Svešais ķēniņš priecājas: „Veiklais, tu būsi mans znots!” un tūliņ sāk strādāt ar ieroci. Viens divi! ienaidnieks samizots, apkauts, ka ne ēnas nepalika. Nu bija prieks bez gala. Bet jau otrā dienā svešais ķēniņš paņem pavāru, savu labo znotu, un griežas mājā.

            Dievdotais guļ pusdzīvs krūmos. Te vienu dienu atstaigā tas pats vīrs, ko todien upei pārcēlis, un ierauga Dievdoto. Tūliņ aizsūta kraukli dzīvības ūdenim pakaļ, un, re, Dievdotais spirgts un vesels. Bet vīrs labi norāj Dievdoto, pirkstu kratīdams: „Muļķīti, muļķīti! kam devi pavāram zobenu? Steidzies tagad ātri par zirgu, par balodi, par zivi pie saderētās līgavas, citādi šovakar vēl pavāru, blēdi, pielaulās tavā vietā!”

            Dievdotais nu tikai atjēdzas, kur iestidzis, un sabijies pūš projām. Viens divi! līgavas tēva pilī klāt. Ieiet iekšā – visur līksmība, viss appušķots – tikai līgava bēdīga un nemaz neredz, kur īstais ienācis. Dievdotais pamet ar roku, šī pamana un tūdaļ klāt aprunāties.

            Dievdotais izstāsta, kā noticis. Tēvs, dabūjis zināt, netic; lai gan tik daudz noredz, ka pavārs piepeši nobāl. Beidzot līgava saka pavāram: „Ja īstais esi, pārvērties par zirgu, par balodi, par zivi!”

            Tos jokus tagad! Visi kāzinieki gaida iepletušies, kas nu notiks. Bet pavārs, pieri savilcis, gaudo: „Jā, kas to var – neviens laikam ne – grib mani , cilvēku, tikai ķircināt.”

            „Āče, var gan! Šis vīrs var, kam blēdība nepiemīt,” līgava atcērt. Un nu Dievdotais pārvēršas par zirgu; ķēniņa meita, līgava, krēpēs ieliek toreiz izrautos trīs sarus, tie pieaug, kā bijuši. Dievdotais pārvēršas par balodi; līgava pieliek spārniem izrautās spalvas, tās pieaug, kā bijušas. Dievdotais pārvēršas par zivi; līgava pieliek astei atlupinātās zvīņas, tās pieaug, kā bijušas.

            Visi tūliņ redz, ka pavārs ir gan krāpnieks, un ņem viltnieku nosodīt uz pēdām; bet Dievdoto salaulāja ar ķēniņa meitu.